Kristīne Šneidere ir RSU Militārās medicīnas pētījumu studiju centra pētniece un RSU Veselības psiholoģijas un pedagoģijas katedras docētāja, kā arī Latvijas Jauno zinātnieku apvienības un Starptautiskās novecošanās federācijas biedre. Viņa pēta viltus atmiņu, asociatīvās ilūzijas veidošanos, kognitīvās rezerves, dzīvesveidu un veselīgu novecošanos. Pētniece saņēmusi vairākus apbalvojumus par savu zinātnisko darbu un pavisam drīz aizstāvēs promocijas darbu.
Radio "NABA": Novecošanās kontekstā liela nozīmē ir kognitīvajiem procesiem. Kas tieši tie ir?
Kristīne Šneidere: Kognitīvie procesi ir mūsu izziņas procesi, kas palīdz mums nodrošināt normālu funkcionēšanu, piemēram, atmiņa, uzmanība, dažādas vadības funkcijas, arī spēja ātri galvā apstrādāt informāciju, atcerēties telefona numurus. Jo jaudīgākas ir mūsu smadzenes, jo jaudīgāki būs kognitīvie procesi. Ļoti ilgi valdīja mīts, ka, ja mēs esam stresā, mēs novecojam, zaudējam darba šūnas jeb neironus un vairs viņus nevaram dabūt atpakaļ. Šobrīd zinātnē noskaidrots, ka neiroreģenerācija eksistē, vienkārši, – jo vecāki mēs kļūstam, jo lēnāka tā kļūst. Un tā būtība arī ir novecošanās definīcija, ka ar laiku mūsu šūnas, kas normāli visu laiku atjaunojas, pēc noteikta laika perioda vienkārši sāk to darīt lēnāk, tādējādi mūsos notiek dažādas ķermeniskās izmaiņas, kurām seko psiholoģiskās un sociālās izmaiņas. Āda kļūst mazāk elastīga, parādās sirmie mati un citi ārējie faktori, pasliktinās atmiņa, kļūstam aizmāršīgāki, grūtāk noturēt uzmanību, aizejam kaut kur un aizmirstam, kāpēc mēs turp gājām. Es šeit runāju arī par sociālās mijiedarbības aspektiem – mēs strādājam visu dzīvi, gaidām, kad pienāks pensionēšanās vecums, nu tad mēs beidzot atpūtīsimies. Kad tas brīdis ir pienācis, izrādās, ka lielākā daļa mūsu sociālā tīkla ir darbā, un pēkšņi mums ir ļoti daudz laika, un tajā brīdī iezogas nākamā lieta, kas ir ļoti, ļoti raksturīga arī novecojot, proti, vientulības izjūta.
Kas notiek ar smadzenēm dzīves laikā? Jo mēs jau nepiedzimstam tādi, kādi mēs esam, vai tomēr piedzimstam?
Jā un nē. Mūsu smadzenes ir gudras, vēl pirms tās ir izveidojušās. Prenatālajā periodā ir brīdis, kad sāk veidoties smadzenes, un ir novērots, ka neironi jau a priori zina, kurā vietā viņiem ir jādzīvo tajā brīdī, kad ir izveidojušās pilnas smadzenes. Tātad būtībā smadzenes jau piedzimst gudras, bet mums tās ir jāapmāca, kā viņas lietos. Kad pavēro zīdaiņus, redzams, ka viņi mācās komunicēt. Viņi, protams, nemāk uzreiz to darīt ar vārdiem, bet viņi mācās komunicēt kaut vai tikai ar skaņām.
Līdz ar to savā ziņā smadzenes ir kā balta lapa, bet ar jau iestrādātām priekšzināšanām, kuras mēs tālāk attīstām, vienā brīdī sasniedzot nosacīto pīķi.
Kā mēs attīstām, kas notiek mūsu smadzenēs?
Katru reizi, kad iemācāmies ko jaunu, mums izveidojas tā sauktās sinapses. Iedomājamies, – ja mēs saliekam plaukstas ļoti tuvu kopā, bet tās nesaskaras, uz abām plaukstām jūtam otras plaukstas siltumu – tādā veidā pārvietojas mūsu smadzeņu signāls. Viena plauksta ir viena sinapse, otra plauksta ir otra sinapse, viena plauksta ir kā neirona viens noslēgums, otra plauksta ir otras neirona sākums, un pa vidu ir tā sinapsīte, kura līdz galam nesavienojas, bet viņa tur ir, un caur viņu tālāk notiek informācijas nodošana. Mācīšanās un jaunu prasmju iegūšana nebeidzas līdz ar formālās izglītības iegūšanu – mēs sākam darba dzīvi, bet nebeidzam mācīties, papildinām savas kompetences, nemitīgi apgūstam papildu zināšanas. Jo augstākas sarežģītības un ar augstāku atbildību ir mūsu darbs, jo ir lielāka iespējamība, ka mēs iegūstam klāt tādas kārtīgas kognitīvās rezerves.
Vai ir atšķirība, vai cilvēki strādā fizisku darbu, vai birojā pie galda kustina smadzenes, bet nekustina pārējās ķermeņa daļas?
Nozīme ir, taču tā nav viennozīmīga, jo katrs darba veicējs ir sava veida ieguvējs. Fiziskā darba veicējs ir ieguvējs tādā ziņā, ka viņš ir nemitīgā fiziskā aktivitātē, kas arī palīdz aizkavēt kognitīvo procesu pasliktināšanos vai pat demenci. Intelektuāla darba veicējs saņem kognitīvo stimulāciju, bet viņam nav fiziskās slodzes, faktiski sēdošais dzīvesveids ir jaunā smēķēšana.
Ir pētījumi, kas rāda, ka tiem cilvēkiem, kuri sēž astoņas stundas dienā, nepieceļas, neizstiepjas, neko nedara, kognitīvo spēju pasliktināšanās notiek daudz biežāk un ātrāk.
Un nepietiek ar to, ka mēs nosēžam astoņas stundas, aizejam divas stundas novingrojamies un nākamajā dienā darām to pašu. Tas nav kumulatīvs process, mums ir jākustas būtībā gandrīz visu laiku, ik pa laikam pieceļoties no galda vismaz piecas minūtes, apejot ap krēslu vai aizejot līdz labierīcībām.
Kas notiek ar mūsu smadzenēm tad, kad beidzot pienāk šis brīdis – pelnītā atpūta?
Viņas ļoti bieži apjūk. Ja mēs iedomājamies, ka dzīvojam vienā meža pusē un otrā meža pusē ir kāds mērķis, ko mēs gribam sasniegt, piemēram, darba vieta, autobusa pietura, uz kuru mums ir regulāri jātiek, mums ir jāatrod veids, kā tur nonākt. Mēs varam mēģināt apiet mežu, kas reizēm ir vai nu ļoti laikietilpīgi, vai neiespējami, un arī mēģināt lauzties cauri tam mežam, un veidot jaunas takas vai sinapses. Jo vairāk mēs pa tām takām staigājam, jo vieglāk izejam cauri, patiesībā mēs pat varam kļūt piedzīvojumu meklētāji un iestaigāt vairākas takas, lai tiktu uz to pašu galapunktu. Bet tajā brīdī, kad mēs dodamies pensijā un mūsu līdzšinējais mērķis vairs nav aktuāls, bet mēs neatrodam citu mērķi tajā mežā pusē, mēs pārstājam izmantot takas. Un kas notiek ar takām, kuras netiek izmantotas? Tās aizaug. Tieši tāpat mēs ļoti bieži redzam smadzeņu veselībā, ka cilvēkiem, kuri pārtrauc darbu un neiesaistās kādā jaunā kognitīvajā stimulācijā, kognitīvās spējas ļoti strauji pasliktinās. Ja ir bijuši kaut kādi demences aizmetņi, tad visbiežāk arī šīs slimības progresēšana notiek daudz ātrāk.
Tas ir normāli, ka ir demence?
Nē. Zinu stāstu par to, ka vecus cilvēkus jāved ar ragaviņām uz mežu. Zinu, ka ļoti ilgi šeit izmantoja ļoti neglīto vārdu salikumu "vecuma vājprāts" vai "vecuma plānprātība", un tā nav norma.
Novecot īstenībā ir skaisti, un kopš es strādāju šajā zinātnes jomā, ļoti priecājos, ka man tāda iespēja būs.
Jā, ir trūkumi, bet ticiet man, cilvēkiem, kam izdodas novecot veselīgi un aktīvi, ir tāds dzīvesspars un tādas iespējas, kādas man savos trīsdesmit ar pusi nekad nav bijušas!
Kas nosaka to, kādas gadu gaitā izvērtīsies mūsu kognitīvās īpašības? Vai to nosaka mūsu ģenētika, vai arī mūsu izvēlētais darbs, dzīvesveids?
Šis nav viennozīmīgi atbildams jautājums. To nosaka gan modificējamie dzīvesveida faktori, gan nemodificējamie faktori. Mums ir iespējas pašiem veidot kognitīvās rezerves, kam ir nepieciešama kognitīvā stimulācija. Mums visu laiku ir ar kaut ko savas smadzenes jānodarbina. Ar to nedomāju 24/7, bet to, ka visas dzīves laikā ir jābūt kaut kādai aktivitātei, ar ko mēs nodarbojamies. Varam skatīties televīziju, bet tad tas jādara mērķtiecīgi un apzināti, lai kaut ko jaunu uzzinātu un iegūtu.
Mēs varam mācīties jaunu valodu vai apgūt vijoļspēli. Varam darīt jebko, kas mums palīdz apgūt jaunas prasmes, jo tā ir mācīšanās.
Varam arī ceļot, jo arī tā ir mācīšanās – mēs iepazīstam jaunu kultūru, jaunas ielas, jaunus arhitektūras stilus, aizejam uz muzeju, tātad jebkurš ceļojums pats par sevi arī ir izglītojošs.
Lietas, kuras ietekmēt nav mūsu spēkos, ir saistītas ar iedzimtību. Piemēram, Alcheimera slimības gadījumā, ja ģimenes vēsturē ir bijusi Alcheimera slimība vai pēc ģenētiskajiem testiem redzams, ka iezīmējas konkrētie gēni, kas ir sasaistāmi ar demences veidošanos. Šeit ir jautājums par to, kāda tipa demence tā ir bijusi. Ir vairāki izraisītāji, kas attiecīgi ļauj mums tās diferencēt, un, piemēram, tā, kas ir tāda varbūt vairāk ģenētiski noteikta vai vismaz mēs par viņu vairāk runājam, tā ir Alcheimera slimība, kas var pāriet Alcheimera demencē, kas tiešām ir ļoti saistīta ar šo ģenētisko aspektu.
Un kā tas izpaužas dzīvē?
Tas viss parasti sākas ļoti nemanāmi, pakāpeniski. Bieži pirmie parādās valodas traucējumi. Dažādi faktori, un par to no sākuma nav jāuztraucas, bet mums tas jāvēro kopainā. Cilvēks aizmirst vārdus, būtiskas lietas, ko līdz šim ir zinājis, viņam paliek arvien grūtāk kaut ko jaunu iegaumēt, sāk apmaldīties vietās, ko pazīst, var parādīties kaut kādas spēcīgas emocionālas reakcijas. Ja mēs to saliekam kopā ar to dzimtas vēsturi, kas mums jau ir zināma, kaut kādiem ģenētiskajiem datiem, tad mēs kļūstam ļoti piesardzīgi un varbūt mudinām šo cilvēku doties pie ārsta. Protams, mums ir jāapskatās arī uz cilvēka vecumu, jo ja 35 gados tu aizmirsti atslēgas vai telefona numuru, tas, visdrīzāk, ir saistīts ar kādu noteiktu stresoru, bet ja tev ir 50 gadi, tu sāc apdomāt, kas tieši notiek.
Kas īsti ir kognitīvās rezerves?
Viena man mīļa metafora ļoti skaidri iezīmē kognitīvo rezervju realitāti. Iedomāsimies Luisu Hamiltonu no F-1 "trešajā golfā". Un mani, kas nekad dzīvē nav braukusi ar auto, varbūt izprot to, kas ir sajūgs, bet arī ne līdz galam, Formulā 1. Jautājums ir, kurš no mums abiem brauks labāk – tas, kuram ir labāka mašīna, vai tas, kuram labākas prasmes?
Tas, kuram ir labākas prasmes.
Tad, lūk, šis ir stāsts par kognitīvajām rezervēm – tās ir mūsu prasmes, mūsu profesionalitāte, ekspertīze savās smadzenēs viņu izmantošanā. Tas ir tas, ko mēs esam ieguvuši, uzkrājuši, un tas ir nācis caur izglītību. Un tā uz to arī pirmo reizi sāka skatīties – jo mēs vairāk esam mācījušies, jo lielākas mums ir šīs pirmās rezerves. Bet tas ir arī stāsts par mūsu valodas zināšanām, par mūsu nodarbinātību, par mūsu brīvā laika aktivitātēm, arī par vidi, kurā mēs atrodamies. Pētījumos iezīmējas tas, ka tie cilvēki, kuriem šīs rezerves bijušas augstākas, dzīves laikā bijuši aktīvāki, bet vienalga ir nonākuši līdz demencei, nodzīvo ar saglabātu funkcionalitāti vai pat pēc diagnozes apmēram astoņus gadus ilgāk. Te nav tikai plusi, lielākais mīnuss visbiežāk būs tas, ka tajā brīdī, kad rezerves beidzas, arī pasliktinājums ir ievērojami straujāks nekā cilvēkiem, kuriem šīs rezerves ir zemākas.
Man šķiet, ka mūsdienu medicīna paildzina dzīves ilgumu, bet kvalitāti ne vienmēr, un kognitīvie traucējumi arī mēdz būt problēma. Kāda ir situācija un ko mēs varam darīt?
Man ļoti sirdī ir iekritis citāts no kāda rakstnieka, kurš saslima ar Parkinsona slimību, ka patiesībā neirodeģeneratīvas saslimšanas, kas ir, piemēram, Parkinsona slimība, demence, ir pēdējais veids, kā mūsu ķermenis var pateikt, ka pietiek.
Mēs novecojam, mums ir kādreiz arī jāmirst, jo visādi citādi mēs šobrīd esam atraduši veidu, kā aizvietot praktiski visu.
Mēs varam nomainīt sirdi, kad tā paliek pārāk slikta, mēs varam nomainīt gūžu, tad kad tā ir salauzta. Protams, funkcionēšana nebūs ideāla, bet mēs savu dzīves ilgumu varam paildzināt. Un tas ir reāli tas, ko mēs redzam – plānots, ka dzīvildze līdz 2050. gadam pieaugs par pieciem gadiem. Šis arī ir viens no medicīnas mērķiem – panākt, lai cilvēki dzīvo pēc iespējas ilgāk.
Kāda ir fizisko aktivitāšu nozīme smadzeņu veselībā?
Ļoti liela, un patiesībā to mēs zinājām jau kopš 70. gadiem, bet plašāk fiziskas aktivitātes nozīmi sāka skatīt tikai pēdējos 20–25 gadus. Ir skaidri redzams, ka izteiktāka, intensīvāka iesaiste fiziskajās aktivitātēs ir sasaistāma ar labāku smadzeņu veselību un garākiem labās veselības, labās novecošanās gadiem. Derīgas būs jebkādas fiziskās aktivitātes, taču ar mēru. Skatoties uz profesionālajiem sportistiem, redzam, ka sporta veidi, kur ir augsts galvas traumu risks, piemēram, bokss vai futbols, var kļūt par modificējamo demences faktoru, kuru sportisti diemžēl caur profesiju ir izvēlējušies. Bet, runājot par labajām fiziskajām aktivitātēm, tad noteikti obligāti nav tagad jāpārvēršas amatiersportistā vai katru dienu divas stundas jāpavada sporta zālē. Ja sabiedriskā transporta vietā izvēlamies iet kājām vai braukt ar riteni, tad tas jau ir milzīgs pluss.
Laba būs arī 45 minūšu pastaiga dienā, peldēšana vai nūjošana, par kuru īpaši iestājas daudzi fizioterapeiti un kas labvēlīgi ietekmē arī kardiovaskulāro veselību un kaulu blīvumu.
Kā ir ar diētu, – vai tai ir kāda nozīme?
Šis ir ļoti pretrunīgs temats. Visi saka, ka nozīme ir, bet neviens konkrēti nevar pateikt, kāda tieši. Visskaļāk izskanējusi Vidusjūras diēta – mazāk gaļas, mazāk ogļhidrātu, vairāk zivju, vairāk dārzeņu. Pirms pāris gadiem veicām mazu pētījumu tieši šī jautājuma izpētē, kur viena studente analizēja Latvijas Veselības ministrijas rekomendēto uztura paradumu ietekmi uz kognitīvajām funkcijām un secināja, ka to senioru, kuri vairāk sekoja šīm norādēm, kognitīvā funkcionēšana bija labāka. Līdz ar to mēs varam domāt, ka šīs vadlīnijas ir ceļš, kuru varētu mēģināt iet, vai vismaz, ar kuru sākt.
Kāds ir tavs ieteikums tiem, kuri vēlas dzīvot ilgi un laimīgi?
Kustēties, atkāpties no televizora, no galda laiku pa laikam, apiet aplīti. Neaizmirst par sevi, rūpēties par sevi, gan izklaidējot ar izglītojošām aktivitātēm, gan dodot sev iespēju atpūsties, izgulēties, atjaunot esošos resursus un sekot līdzi tam, ko ēd.
