Profesora Auziņa zinātnes sleja
Mārcis Auziņš: "Kādēļ lasīt manus tekstus? Man šķiet, ka dabaszinātnes mēs bieži mēdzam "ignorēt", sakot, ka tās ir formālas, sausas un neinteresantas. Gribētos ļaut lasītājam ieraudzīt, ka tās ir daļa no mūsu dzīves – krāsainas un interesantas."
Biogrāfijas pieturzīmes:
- Pēc profesijas fiziķis, šobrīd Latvijas Universitātes profesors, Eksperimentālās fizikas katedras un Lāzeru centra vadītājs.
- No 2007. gada līdz 2015. bijis Latvijas Universitātes rektors.
- Strādā kvantu fizikas jomā un ir vairāk nekā simts zinātnisko rakstu, kas publicēti pasaules vadošajos fizikas žurnālos, un vairāku simtu konferenču ziņojumu autors.
- Kopā ar kolēģiem no Rīgas un Bērklijas uzrakstījis divas monogrāfijas, kas izdotas "Cambridge University Press" un "Oxford University Press" izdevniecībās un abas ir piedzīvojušas atkārtotus izdevumus.
- Karjeras laikā dzīvojis un strādājis dažādās valstīs – Ķīnā un Taivānā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Kanādā, Anglijā, Izraēlā un Vācijā.
Ņujorkas Universitātes profesors filozofs Deivids Čalmers, kurš ne reizi vien ir viesojies Rīgā, Latvijas Universitātē, uzskata, ka tas jau ir noticis un mūsu viedierīces nav vairs tikai tehnisks līdzeklis, kas eksistē ārpus mums, bet tās ir kļuvušas par daļu no mūsu personības. Lai to pamatotu, viņš piedāvā katram no mums atcerēties kādu konkrētu situāciju dzīvē, kad, piemēram, mobilais telefons ir aizmirsts mājās. Nezinu, kā jums, bet par sevi varu teikt droši, ka sajūta ir satraucoša. Pārņem nemiers, ja nu kādam no tuvajiem kas atgadās un viņam būs nepieciešama steidzama palīdzība… Viņš taču nevarēs man piezvanīt. Varbūt man pašam kādam būs jāpiezvana… Nav ne tikai telefona, bet es jau sen vairs nezinu no galvas nevienu telefona numuru, pat savu tuvāko cilvēku ne. Šo zināšanu glabāšana pilnībā ir uzticēta manam telefonam. Arī pats jēdziens atmiņa ir radikāli mainījies. Pirms pārdesmit gadiem uzskatīja, ka atmiņa ir tikai dzīvām būtnēm. Domājot par lietām, likās absurdi runāt par atmiņu. Šobrīd, iegādājoties jebkuru viedierīci, datoru, planšeti vai telefonu, viens no būtiskiem jautājumiem, cik šai ierīcei ir liela atmiņa… Bet, atgriežoties pie mājās aizmirstā telefona – bez tā nebūšu vairs drošs par to, cikos un kur bija norunātas darba tikšanās ar kolēģiem vai partneriem. Bez telefona ir zudusi spēja "iegūglēt" un piekļūt svarīgai informācijai.
Vai tas neatgādina daļēju amnēziju – atmiņas zudumu?
Vārdu sakot, bez šīs ierīces es kā cilvēks vairs nevaru īsti pilnvērtīgi funkcionēt. Mana personība ir "apcirpta". Vai nav laiks sākt domāt par to, ka mana viedierīce sāk kļūt par manas personības daļu? Profesors Čalmers domā, ka tā pamazām notiek. Ne visi grib un var viņam piekrist, bet pamats tam neapšaubāmi ir.
Solis tālāk pēc ārējām elektroniskām ierīcēm ir elektronisku komponenšu pieslēgšana mūsu smadzenēm "pa tiešo". Arī tas jau notiek. Piemēram, daudzi būs dzirdējuši par Kembridžas Universitātes profesoru Stīvenu Hokingu un lasījuši viņa grāmatas par fiziku un melnajiem caurumiem. Dažas no tām tulkotas arī latviski. Zināms, ka samērā daudzus dzīves gadus viņš pavadīja ratiņkrēslā ar ļoti ierobežotām spējām kustēties un runāt. Hokingam bija daudz draugu, kas mēģināja viņam visādi palīdzēt palikt aktīvam, cik ilgi vien iespējams, un tad tika izgatavots īpašs elektronisks čips, ko ievietoja viņa galvas pieres daļā. Šis čips varēja uztvert Stīvena Hokinga smadzeņu ģenerētos elektriskos impulsus un noraidīt tos datoram, tādējādi praktiski paralizētam cilvēkam savas domas palīdzot uzrakstīt datorā, neizmantojot tā klaviatūru, bet noraidot tekstu datoram "pa tiešo".
Taču arī ar to šī transhumānisma ideja vēl nav izsmelta. Tātad savu smadzeņu jaudu varam palielināt ar dažādu papildelementu palīdzību. Tas neizklausās neiespējami. Bet ir vēl viens aspekts. Dažādos laikos cilvēki ir dažādi domājuši par apziņu. Saucot to arī par cilvēka dvēseli un domājot, kas ar to notiek pēc cilvēka fiziskās nāves. Mūsdienās lielākā daļa pētnieku uzskata, ka apziņa ir saistīta tikai un vienīgi ar fizisko ķermeni, pamatā ar mūsu smadzenēm. Taču tas rada jaunus grūtus jautājumus. Ja prāts, apziņa, ja gribat – katra cilvēka "es", ir tikai un vienīgi mūsu ķermenī, smadzenēs, tātad materiālā jeb no fiziskiem atomiem veidotā struktūrā, tad varbūt visu šo struktūru var pārkopēt kādā citā vidē, piemēram, lielā un jaudīgā datorā? Ja visas mūsu atmiņas, emocijas, domas ir tikai un vienīgi atomi un to savstarpējā saistība molekulās, tad kāpēc gan nevarētu to visu iekopēt citos atomos ārpus mūsu ķermeņa?! Cilvēka smadzenes veido nedaudz mazāk nekā simts miljardu neironu – informāciju apstrādājošu elementu mūsu ķermenī. Daudz, bet nemaz ne tik ļoti daudz. Jau tagad datorā, uz kura rakstu šo tekstu, "operatīvajā atmiņā", nemaz nerunājot par "cieto disku", ir apmēram tikpat daudz atmiņas elementu cik neironu manā galvā. Jāteic gan, ka salīdzinājums nav īsti pilnīgs, jo neirons smadzenēs ir ievērojami sarežģītāks veidojums nekā viens bits atmiņas datorā. Bet tomēr tas sniedz zināmu priekšstatu par to, cik tuvu vai tālu tehniski esam no iespējas pārnest visu mūsu smadzenēs esošo informāciju uz datora atmiņu ārpus mūsu ķermeņa. Tehniski tas nešķiet neiespējami. Taču pats jautājums par to, kā mūsu smadzeņu vielā notiekošie fizikālie un ķīmiskie procesi spēj veidot kaut ko tik sarežģītu un grūti tveramu kā mūsu sajūtas, emocijas un radīt domas, vēl ir ļoti, ļoti tālu no tā, lai pētnieki spētu piedāvāt sakarīgas atbildes.
Principā nav neiespējami domāt par to, lai izveidotu cilvēka dvēseles – prāta un apziņas – kopiju ārpus mūsu ķermeņa, kas var eksistēt pēc cilvēka fiziskās nāves. Izklausās biedējoši! Tajā brīdī, kad tiek izveidota mana prāta identiska kopija, ar visām manām personiskajām atmiņām, lepnuma un vainas sajūtām un citiem emocionālajiem stāvokļiem, kurš ir mans īstais "es"? Manā ķermenī mītošais vai tikko datorā izveidotais? Cik manis kopiju ir iespējams izveidot? Kā mēs tālāk ar manu dvēseles dvīni vai pat daudziem kloniem dzīvosim? No brīža, kad kopija ir radīta, mūsu tālākā pieredze katram būs sava. Domājot vien par šādu perspektīvu, man rodas liela diskomforta sajūta.
Un tomēr – cik šāda situācija ir reāla?
Cilvēks, kurš par to daudz domājis, ir Roberts Lorencs Kūns. Lai arī Latvijā Kūns vēl nav viesojies, viņš dažādā veidā veicinājis pētniecību Latvijas Universitātē, tādēļ pavisam nesen ticis ievēlēts par Universitātes goda doktoru. Kūns ir bioloģijas zinātņu doktors un pazīstams ar savu publiskās televīzijas kanālā PBS daudzu sezonu garumā veidotu televīzijas raidījumu ciklu, kurā viņš kopā ar pasaules vadošajiem dažādu zinātņu nozaru pētniekiem risina gudras un nopietnas sarunas par zinātnes grūtajiem jautājumiem un dialogu starp dažādām nozarēm dabas un humanitārajās zinātnēs.
Kūns saistībā ar transhumānismu aicina aizdomāties par trim, pēc viņa domām, pašiem galvenajiem jautājumiem. Pirmkārt, gadījumā, ja mūsu smadzenes pilnībā tiktu pārkopētas kādā citā vidē ārpus mums, piemēram, datora atmiņā, vai šī kopija saglabās mūsu identitāti un tai piemitīs mūsu "es"?
Ja atbilde ir apstiprinoša, tad, veidojot datorā nevis kāda indivīda prāta kopiju, bet vienkārši "gudru" mākslīgo intelektu, vai kādā brīdī tam parādīsies apziņa? Šobrīd mēs par mākslīgo intelektu domājam kā par sarežģītu datorprogrammu, kam nepiemīt apziņa pat pašā tās primitīvākajā formā. Tātad tai pavisam noteikti nepiemīt spējas izjust emocijas – prieku, naidu, dusmas vai mīlestību. Šī spēja piemīt tikai bioloģiskām būtnēm. Taču, ja bioloģiskas būtnes apziņu var nokopēt datorā, tad arī pašam datoram jābūt spējai veidot apziņu. Tas, protams, rada virkni ētisku jautājumu. Ar apziņu apveltītai būtnei – cilvēkam vai dzīvniekam – ir savas tiesības. Pirmkārt, tiesības dzīvot, netikt nogalinātam. Ja datoram kādā brīdī parādīsies apziņa, vai mēs nepārkāpsim noteiktas ētiskas normas, piemēram, datoru bez tā piekrišanas izslēdzot? Skan jocīgi?
Tomēr, domājot par mākslīgo intelektu, ir laiks sākt šo jautājumu apsvērt.
Jautājums par datora ar mākslīgo intelektu, kas kādā brīdī varētu sasniegt apziņas stāvokli, morāli ētiskajām tiesībām ir doktora Kūna trešais grūtais jautājums.
Uzdodot šo jautājumu slaveniem un profesionāliem fiziķiem, psihologiem, kognitīvo zinātņu speciālistiem un filozofiem, Kūns apkopoja nelielu statistiku. Pēc viņa novērojumiem, fiziķi uz visiem trim Kūna jautājumiem visbiežāk atbild apstiprinoši. Jā, nākotnē būs iespējams veidot cilvēka apziņas kopiju ārpus viņa bioloģiskā ķermeņa un tā sasniegt vismaz prāta nemirstību. Ja tā, tad arī cilvēku veidots mākslīgais intelekts nākotnē varētu iegūt apziņu un tam būtu morālas tiesības netikt iznīcinātam…
Turpretī psihologi un kognitīvo zinātņu pārstāvji, domājot par šiem jautājumiem, ir daudz skeptiskāki. Kā jau "prāta" speciālisti, kas par to daudz domājuši, daudzi no viņiem uzskata, ka mūsu apziņā eksistē kaut kas tāds, ko ārpus bioloģiskā ķermeņa atveidot nekad nebūs iespējams. Lai arī šobrīd nespējam atbildēt uz jautājumu, kas šis kaut kas ir, daudzi psihologi uzskata, ka ir pamats domāt, ka tas eksistē.
Un visbeidzot Kūns apgalvo, ka viņa intervētie filozofi jautājumā par apziņas unikalitāti atrodas kaut kur pa vidu starp fiziķiem un psihologiem.
Ko šīs dažādās atbildes nozīmē?
Tikai vienu – mēs dzīvojam ļoti interesantā laikā, kad ir uzdoti jautājumi par tik svarīgu tēmu kā mūsu "es" eksistēšana un tā būtība. Uz šiem grūtajiem jautājumiem tiek meklētas atbildes. Lai kādas tās galu galā izrādītos, tās pavisam noteikti būs fascinējošas un mainīs mūsu priekšstatu par sevi.
Profesora Auziņa zinātnes sleja
