Nalandas klostera universitātē bija viena no lielākajām tālaika bibliotēkām. Kad musulmaņu iekarotāji 12. gadsimtā šo universitāti izpostīja un bibliotēku nodedzināja, tā esot degusi sešus mēnešus. Mūsdienās Nalandas klostera universitātes drupas Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija (UNESCO) ir pasludinājusi par pasaules kultūras mantojuma objektu.
Savukārt Indijas valdība 2010. gadā ar Austrumāzijas samita visu 17 dalībvalstu atbalstu Bihārā ir nodibinājusi senās Nalandas universitātes pēcteci – mūsdienu starptautisko Nalandas Universitāti, kura ir pēcdiploma pētnieciska universitāte ar misiju attīstīt Indijas kultūras tradīcijās balstītas humanitārās zinātnes.
Ar seno Nalandas universitāti saistās kāda ļoti skaista leģenda. Tās centrā ir vēsturiska persona – budistu mūks Šantideva. Kad Šantideva esot studējis Nalandas universitātē, citi mūki viņu esot uzskatījuši par nekam nederīgu, samērā slinku mūku, kas daudz laika pavadījis, nevis studējot senus tekstus un klausoties skolotāju mācības, bet vienkārši staigājot vienatnē pa klosteri.
Kādā reizē mūki nolēmuši Šantidevu pārmācīt. Viņi esot lūguši Šantidevam sniegt pārējiem mūkiem publisku priekšlasījumu. Mūki bijuši pārliecināti, ka Šantideva neko saprātīgu pastāstīt nevarēs un tādējādi tiks apkaunots, saņemot labu mācību par savu slinkumu. Tuvojoties priekšlasījuma laikam, Šantideva esot saviem biedriem jautājis: "Par ko jūs vēlētos, lai es runāju? Vai lai es analizēju kādu klasisku tekstu, vai arī lai es piedāvāju jums kaut ko pavisam jaunu?" Mūki nopriecājušies par šo jautājumu un teikuši: "Šantideva, pastāsti mums kaut ko jaunu."
Viņi esot bijuši pārliecināti, ka šādi Šantideva pavisam noteikti izgāzīsies, kā mēdz teikt, "ar lielu blīkšķi".
Priekšlasījuma dienā mūki, lai apkaunotu Šantidevu vēl vairāk, esot uzbūvējuši augstu skatuvi, lai brīdī, kad Šantideva izgāzīsies, viņa kauns būtu visiem labi redzams. Un tad pienāca priekšlasījuma laiks, Šantideva uzkāpa uz skatuves un sāka runāt. Viņa runa bija tik negaidīti iedvesmojoša, ka mūkiem, viņu klausoties, no pārsteiguma esot pavērušās mutes un aizrāvusies elpa. Kad priekšlasījums tuvojās beigām, Šantidevas ķermenis lēnām esot sācis celties debesīs un viņš esot pamazām izgaisis. Taču, neskatoties uz to, ka Šantidevas vairs neesot bijis klāt, stāsta nobeigums turpinājis būt dzirdams.
Kad Šantideva izgaisis, uz skatuves esot palikušas aprakstītas lapas ar tekstu, kuru mūsdienu budisma un indiešu, kā arī tibetiešu kultūras pētnieki pazīst kā Bidičarjavatara jeb – vienkāršāk – "Bodisatvas ceļš". Vārds bodisatva dažādās Austrumu tradīcijās var tikt traktēts nedaudz atšķirīgi. Budismā viens no tā praktizēšanas galvenajiem mērķiem ir atbrīvoties no dzīves radītām ciešanām un no tā, ka tās atkārtosies atkal un atkal, cilvēkam neskaitāmas reizes pēc vienas dzīves beigām atdzimstot no jauna. Šo bezgalīgo ciklu var pārtraukt, sasniedzot apgaismību un kļūstot par Budu, kurš vairs neatgriežas pasaulē. Taču pēc apgaismotā stāvokļa sasniegšanas apgaismotajam ir vēl viena izvēle. Viņš var izvēlēties tomēr atkal atgriezties pasaulē, lai palīdzētu visām dzīvajām būtnēm. Tie, kas šo ceļu izvēlējušies, ir bodisatvas.
Kā jau ar visām leģendām, arī leģenda par Šantidevu detaļās noteikti nav precīza, bet svarīgs ir leģendas vēstījums par vēsturisku personu Šantidevu, kurš Indijā dzīvojis no 685. līdz 763. gadam un kura atstātais mantojums ir ļoti nozīmīgs ne tikai Indijas, bet arī pasaules kultūras kontekstā. Vēstījums ir precīzs un ļoti nozīmīgs. Sākotnējais "Bodisatvas ceļa" teksts vēsturiski bijis uzrakstīts sanskritā. Taču mūsdienās visbiežāk Eiropas valodās tas tiek tulkots no tibetiešu valodas, jo drīz pēc tā rašanās teksts kļuva par Tibetā izplatītā budisma novirziena – Mahajānas jeb Lielā Rata budisma – vienu no pamattekstiem, kas Tibetā saglabājies vislabāk. Taču eksistē arī "Bodisatvas ceļa" ķīniešu valodas versija. Viena no abām galvenajām teksta versijām satur 700 dzejas valodā uzrakstītu vārsmu, otra, ievērojami garāka, satur tūkstoš vārsmu. Bet šo detaļu analīzi par tekstu versijām un to atšķirībām atstāsim pētniekiem.
Kāpēc mums, kas neesam ne budisma, ne Austrumu kultūras pētnieki, varētu būt interesants šis teksts un gribētos to lasīt?
Te gan ar nožēlu uzreiz jāteic, ka latviski šo visnotaļ nozīmīgo tekstu vēl neviens nav iztulkojis. Lielajās Eiropas valodās tekstam ir daudzas tulkojuma versijas. Ja nu kāds no lasītājiem sadūšojas tekstu lasīt, piemēram, angliski, sirsnīgi varu ieteikt Vulstena Fletčera tulkojumu, kurā ir ne tikai precīzi atveidots saturs, bet iespēju robežās mēģināts nodot lasītājam arī teksta dzejas ritmu. Apzinoties uzdevuma grūtumu, citi tulkotāji to nav pat mēģinājuši darīt.
Tomēr… Kādēļ pūlēties lasīt šo tekstu? Šantideva pats savu tekstu sāk ar nepārprotamu ievadu. Šis teksts ir pārdomas, lai pilnveidotu sevi, bet, ja vēl kādam tas noderēs, tas ir labi. Pirmkārt, personiskas pārdomas vienmēr ir uzrunājošas. Otrkārt, katrs droši vien gribētu, lai mūsu dzīve būtu labāka, par ko bieži vien aizdomājamies; pat tie, kas saka, ka to nedara…
Par ko Šantideva runā? Viņš runā par vairākām lietām, kas, pēc viņa domām, dzīvē ir svarīgas. Par dāsnumu, par pacietību, par viedumu, par apzinātu rīcību.
Bet viņš runā arī par dusmām.
Saprotot, ka šajā īsajā rakstā nav iespējams pat iezīmēt visas šīs tēmas, sīkāk pieskaršos tikai vienai – dusmām. Iespējams, tā ir pati nozīmīgākā daļa. Gan pats Šantideva dusmām velta ļoti lielu uzmanību, gan viņa teksta Rietumu pētnieki, kā arī vienkārši ieinteresēti lasītāji par to runā daudz. Šī tēma labi iezīmējas grāmatas plašākā kontekstā, ko pavisam īsi var raksturot šādi: Šantideva mums vēsta, ka pasauli, stingri ņemot, izmainīt nav iespējams. Jeb, mīkstinot šo pēdējo apgalvojumu, – visus ārējos notikumus kontrolēt nav iespējams. Taču, ja es spēju kontrolēt savu prātu, tad kāda vajadzība kontrolēt lietas ārpus mana prāta?
Šantideva pasaka to poētiski:
Šķiet, ka ar zvērādām nevar noklāt visu zemi, bet, uzvelkot ādas sandales, es tomēr noklāju visu zemi ar ādām."
Un tas cieši sasaistās ar tēmu par dusmām. Šantideva saka:
"Es nevaru uzvarēt visus savus ienaidniekus, bet, ja es uzvaru dusmas savā prātā, tad es esmu visus savus ienaidniekus uzvarējis."
Droši vien daudzi, ja ne katrs no mums, varētu teikt, ka skan ļoti labi, bet kā to izdarīt? Domāju, ka daudzi atcerēsies brīžus, kad īslaicīgas dusmas, nepārdomāti dusmīgi vārdi ir radījuši grūti labojamas sekas mūsu attiecībās gan darbā, gan sabiedrībā un arī ģimenē. Tas, protams, nenozīmē, ka kāds skarbāks vārds brīžam nebūtu sakāms, vajadzīgs un vietā, bet slikti to ir pateikt trakā dusmu brīdī, kad sevi līdz galam nekontrolējam.
Kā atkal poētiski saka Šantideva:
"Kad nemiers prātu pārņem, kad iekāre vai dusmas un naids prātā dzimst, tad apstājies. Nerunā, klusē. Tādā brīdī kā laukakmenim tev jākļūst, kas pļavā guļ."
Kā to izdarīt? Kā iemācīties ieturēt šo pauzi? Te lieti noder Šantidevas prakse, kas mūsdienu meditācijā ir pazīstama kā apzinātība. Sākotnēji meditācijā var iemācīties prāta impulsus pārķert, pirms tie ir pārtapuši darbībā. Piemēram, jūs sēžat uz meditācijas spilvena, meditējat. Pēkšņi ieniezas deguns, un, pirms vēl saprotat, ko darāt, jūs jau kasāt savu degunu. Taču, ja prāts ir trenēts, pirms pakasīt degunu, šo vēlmi var prātā pārtvert, saprast, vai šoreiz degunu kasīt tik tiešām ir nepieciešams, un, ja ir, tad mierīgi un apzināti to izdarīt. Taču bieži izrādīsies, ka deguns nemaz tā neniez. Vienkārši ir zudusi koncentrēšanās un uzmākusies nepacietīga garlaicība.
Taisnība, ar niezošu degunu uz meditācijas spilvena ir vieglāk, bet to var iemācīties darīt arī ar dusmām. Noķert to parādīšanās brīdi, paskatīties uz savām dusmām nedaudz no malas un tad izlemt, vai ir vērts šoreiz dusmoties vai vienkārši uzvilkt Šantidevas ieteiktās "ādas sandales" un mierīgi iet tālāk. Jo, kā atkal tēlaini saka Šantideva:
"Visus labos darbus, kas cītīgi krāti tūkstošu gadu garumā, iznīcina viens vienīgs dusmu uzliesmojums."
Pārfrāzējot šo domu Rietumu kultūras kontekstā – visbīstamākā zobena daļa nav tā asmens, bet gan zobena rokturis. Brūces, ko radījis zobena asmens, ir iespējams sadziedēt. Pārvarēt ļaunumu, ko zobens nodarījis tā īpašniekam, to neapdomīgi lietojot, ir daudz grūtāk…
The Way of Bodhisattva, Padmakara Translation Group, Shambhala Publications Inc; (2006), 256 pages
Profesora Auziņa zinātnes sleja
