Runājam par skriešanu ar Tomu Grēviņu

#1 | Rekordists Valērijs Žolnerovičs

Runājam par skriešanu ar Tomu Grēviņu

#3 | Fizioterapeits Elvis Puroms

#2 | Rīgas maratona organizētāji Aira Leite, Aigars Nords un Mārtiņš Priede

Maratonu bums sasniedz arī Rīgu. Kāpēc cilvēki skrien, un kā tas viss tiek organizēts?

Kā jau ierasts, arī šogad norisināsies Rīgas maratons un tas ir veltīts Ukrainas atbalstam. Kā notiek šāda apjomīga pasākuma plānošana un organizēšana? Un kāpēc vispār cilvēki skrien? Par maratona veidošanas aizkulisēm un dalībnieku motivāciju Toms Grēviņš Latvijas Radio podkāstā sarunājās ar Rīgas maratona organizētājiem – Aigaru Nordu, Mārtiņu Priedi un Airu Leiti.

Visticamāk, daudziem joprojām šķiet, ka maratons – tas nav priekš manis! Bet kurā gan vēl citā sporta disciplīnā spēkus izmēģināt tiešām var ikviens un pat piedalīties pasaules čempionātā?  "Skriešana ir viens no tiem retajiem sportiem, ar kuru jebkurš var nodarboties," pārliecināts ir Rīgas maratona direktors Aigars Nords. Viņš savu pirmo maratonu noskrējis 1991. gadā Čikāgā.

Paralēli skriešanai Nords novērtējis arī to, kādu ieguvumu pilsētai var dot maratons un ko maratons iegūst no rīkotājpilsētas.

Tad ir šķitis – nu kāpēc ne Rīgā? Arī Rīgā taču tādam ir jābūt!

"Vēsture liecina, ka Rīgas maratons pirmo reizi notika un tika dibināts 1991. gadā. Mums vēl arhīvos stāv Rubika parakstīts akts, ka Rīgā būs būt maratonam. Maratons no sākuma bija populārs, pēc tam padomju laikā loģiski, ka brūk, ievieš vīzu režīmu un maratons tā kā noplūk," atminas Nords.

"2007. gadā, kad mēs organizējām pirmo maratonu, tad jau praktiski maratons bija tādu mazo meža dīvainīšu kopā saiets, kur skrēja kādi 100–200 cilvēki. Neko nepārmetot, vienkārši nu nebija populārs tajā laikā," teica Nords. Bet laiks visu noliek savās vietās. Arī maratona popularitāte, kādu tas piedzīvoja ASV, Āzijā un daudzās Eiropas metropolēs, negāja secen Rīgai. Kas netiek skriet Bostonā, Londonā vai Berlīnē, izvēlas Rīgu.

Kas veicināja to, ka Rīgas maratons dalībnieku skaits jau sen mērāms nevis simtos, bet tūkstošos? Dažāds distanču garums – par maratona dalībnieku var kļūt, ne tikai skrienot klasisko distanci, kā arī trases izveide un dažādošana.

Arī tas, kā maratona dalībnieki skrējiena laikā tiek nodrošināti, piemēram, ar ūdeni, ir pamatīgi izpētīts.

"Kopumā ir standarts, ka dzirdināšanas punktiem ir jābūt vidēji ik pa 5 kilometriem. Loģiski, mēs skatāmies arī uz to, kur tas punkts iekrīt – ja, piemēram, tieši pie Ministru kabineta, tad tur mēs neliksim. Skaidrs, ka skrējēji skries garām un nometīs banānu mizas, glāzes. Tad varam iedomāties, kā tas viss izskatītos medijos un presē – maratons ir piemēslojis pašu Rīgas centru. Skatāmies, kas ir tās vietas, kur punktu var izvietot, lai tas punkts ir ātri novācams, ātri uzliekams, lai ir reprezentabls un ērts skrējējiem," pastāstīja Nords. Kopumā visa sistēma ir diezgan labi atstrādāta. Ik pa laikam gadās arī kādas mazas lažiņas bet tas ir normāli, jo organizatori visu laiku mācas.

Vēl viens Rīgas maratona organizētājs Mārtiņš Priede atklāj, ka shēma, kā noklāt galdus ar ūdeni un uzkodām, nāk no Tokijas maratona. Tā var apkalpot vairāk cilvēku un nav vairākas reizes dienā jāliek viens galds ar glāzītēm.

"Tādas visādas tehniskas lietas nāk ceļojot, pašam skrienot citos maratonos vai arī tīri vienkārši braucot izpētīt un izskatīt, kā viņi visu organizē – ko dara finišā, kad tu ieskrien. Kur tu aizej kā dalībnieks, cik ātri un operatīvi tu saņem savas mantas atpakaļ, kā tev izdala finiša somiņu, medaļas. Visādas tādas tehniskas lietas, lai dalībniekiem būtu pēc iespējas labāka pieredze," klāstīja Mārtiņš.

"To mēs esam arī pārrunājuši. Kad aizbraucam skriet kādus citu metropoļu maratonus, tev nevis kā normāliem skrējējiem kādas pilsētu bildes vai skaisti skati, pieminekļi jāfotografē, bet jātaisa bildes ar tehniskām muļķībām. Visu ko var nospert, tu fotografē," piebilst Nords.

Kāpēc trase nav visu laiku vienāda? Rīgas maratons – vajadzētu būt kaut kādam standartam, bet trasē visu laiku kaut kas mainās.

Rīkotāji paskaidro, ka tam ir objektīvi iemesli. Rīgas maratona pirmssākumos skriešana notika salīdzinoši nost no centra – ar startu un finišu pie "Arēnas Rīga".

"Auga dalībnieku skaits un pārliecinājām pilsētu, ka mēs neesam kaut kādi parastie švaļi, kas vienu gadu atnāca, noorganizēja un pazuda. Tad lēnām tas maratons pārcēlās vairāk uz centru," pastāstīja Nords.

Rīgā klasiskā maratona distance joprojām notiek unikālā maršrutā, nevis pa apļiem. Trašu mainīšana esot dārgs un piņķerīgs process, un šogad trase mainīta tāpēc, ka 2023. gada oktobrī Rīgā būs pasaules čempionāts skriešanā. "Mēs jau šogad izmēģinām pasaules čempionāta trasi un visu pielāgojam tam, lai būtu viens mazais mēģinājums un nākamgad ģenerālmēģinājums, un tad jau tad īstais notikums," atklāja Nords.

Kas ir pasaules čempionāts skriešanā?

Rīgā pasaules čempionāts skriešanā notiks pirmoreiz, rīkojot sacensības gan pusmaratonā, gan 5 kilometru distancē, un pulcējot gan pasaulē vadošos elites skrējējus, gan skriešanas mīļotājus no visas pasaules. "Kopā ar tiem 500 topa atlētiem kas atbrauks un skries 5 kilometrus, jūdzi un pusmaratonu, paralēli jebkurš cilvēks var samaksāt godīgu dalības maksu un skriet pasaules čempionātā. Nu kurā vēl sporta veidā tā var?" jautā Nords.

"Trīs distances un, ja kāds noskrien visas trīs, tad būs īpaša medaļa. Tāpēc tas maratona pasaules čempionāta [rīkošanas] konkurss bija tāds ar sīvu konkurenci, jo visi grib dabūt tos ārvalstu maratona tūristus, kas grib noskriet pasaules čempionātu, un nākamgad to iespēju ir dabūjusi Rīga. Līdz šim notika pasaules čempionāts pusmaratonā, bet tagad tas būs pasaules čempionāts šosejas skriešanā, kur būs tās trīs distances," sacīja Nords, piebilstot, ka tas būšot lielākais masu sporta pasākums dalībnieku skaita ziņā.

Bet atgriežoties pie lielā skriešanas notikuma Rīgā – cik daudzas lietas maratona  rīkotāji ir aizguvuši no citiem un cik daudzas izdomājuši paši? Organizatore Aira Leite uzreiz izceļ maratona Bērnu dienu – tas esot absolūts veiksmes stāsts.

Piemēram, Berlīnes maratonā bērni kādas mājas pagalmā izskrien vienu aplīti, bet Rīgas mērogi esot nesalīdzināmi. Tam piekrīt arī Nords kurš uzsver, ka maratona Bērnu diena ir kas tāds, ko citi no Rīgas var mācīties – kā no 100 bērnu saieta Kronvalda parkā tagad uz starta iet 10 tūkstoši mazo skrējēju.

"To mums daudzi ārzemnieki ir teikuši, ka kaut ko tādu viņi nav redzējuši. Es domāju, ka tā ir forša fīča un arī nākamgad, kad mēs esam dabūjuši tiesības taisīt pasaules čempionātu Rīgā. Tā bija arī viena no idejām, ko mēs viņiem teicām – viss ir baigi forši, ka tie pieaugušie skrien, bet mums vajag arī bērnu pasaules čempionātu. Iespējams, ka tāpēc tā bija arī viena no idejām uz ko viņi pavilkās – kāpēc gan lai nebūtu jauna disciplīna – bērnu pasaules čempionāts?" teica Nords.

Rīgas maratonā masveidīgākā distance ir 6 kilometri.

Nords to salīdzina ar Dziesmu svētku gājienu, kur visi draudzīgi finišē. Vai cilvēku trūkums ir galvenā lieta, kāpēc nevar noņemt nost mazās distances un pateikt, ka visi skrienam tikai klasisko maratonu un, ja nevari pavilkt, tad liecies mierā?

"Nevar salīdzināt Ņujorku ar Rīgu, piemēram, bet ir skaidrs arī tas, ka, lai mēs nonāktu tur, kur mēs bijām pirms pandēmijas, nu nevar pateikt, ka mums būs baigais smalkais maratons, ka tiks aicināti tikai sprinteri un visi baigi skries. Tai masai, kas skrien maratonu, ir no kaut kurienes jāizaug. Attiecīgi viņiem no sākuma ir jānoskrien piecītis, tad desmitnieks, pusmaratons un beigās maratons. To jau mēs arī redzam, ka cilvēki tā ir ceļojuši cauri – sāka ar piecīti un tagad skrien maratonu," pastāstīja Nords.

Kā tiek izvēlēts maratona datums?

Nords atminas, ka pirmais maratons bija jūlijā, bet tad ir pa karstu un laiks nav piemērots. Pēc tam maratons tika pārcelts uz maiju, un tā ir laba izvēle.

"Ja skatāmies uz Eiropu, tad lielākā daļa maratonu notiek martā, aprīlī un maijā. Vasara ir pilnīgs atvaļinājuma laiks, un tad viss atkal atsākās augusta beigās, septembrī, oktobrī. Tas ir tas sprīdis, kad visi mēģina iespraukties. Mēs esam palikuši uzticīgi maijam, bet mums patīk būt tiem, kas atver tās slūžas un pēc mums visa sezona tā kā sākas. Varbūt pēc nākamā gada pasaules čempionāta tas būs jāpatur kā tradīcija un jātaisa vēl viens skrējiens Rīgā – viens maijā un viens rudenī,", prātoja Nords.

Kas ir galvenie maratona rīkotāju izaicinājumi nākotnē – piemēram, ekoloģija?

Vai jādomā par plastmasas glāzītēm?  Par to tiek domāts. "Šogad lielais jaunums un aktualitāte, ka mēs uztaisījām jaunu programmu "Run for Future by Neste". Ideja ir tāda, ka mēs pirmo reizi sarēķināsim, kas ir maratona pēda – kas to veido? Skaidrs – kur nu vēl zaļāks notikums kā maratons. Bet īstenībā mēs esam liels notikums, kas kaut kādus atkritumus saražo, kaut ko mēs tur noformējam, kaut ko taisām – mēs savu pēdu tomēr atstājam. Tad attiecīgi no šī gada mēs sāksim rēķināt līdz un skatīties, ko varam mazāk ražot, ko varam foršāk pārstrādāt, ko varam vairāk digitalizēt – piemēram, vairs nav bukletu, jo viss ir digitāli," stāsta Nords.

Rīgas maratona atstātā pēda tiks aprēķināta, un to centīsies kompensēt.

"Ja mēs kādreiz katram devām līdzi somiņu, kur varēja salikt savas mantas un nodot glabātuvē, tad tagad katrs var izvērtēt vai to tiešām vajag un atķeksēt. Varbūt nākotnē būs tā, ka varēs izvēlēties, ka tu negribi medaļu, lai tiek taupīta daba," ieceres atklāja Nords.

Un tomēr, kā lai izskaidro parastam cilvēkam, ka kāds grib maksāt 500 un vairāk eiro, lai skrietu un svīstu 42 kilometrus? Nords ir tiešs: "Tas ir sapņa piepildījums – cik tu esi gatavs maksāt par sava sapņa piepildījumu –, un no malas to pilnīgi nevar izskaidrot nevienam!"

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt