Profesore Sanita Osipova: Atslēga uz vienotu nāciju ir viena – valoda

Nācija ir vienots dzīvs organisms. Tie ir cilvēki, kurus vieno kopīga kultūra, attiecības, vēsturiskā pieredze un vēlme būt kopā, būt daļai no unikālā un savdabīgā kopuma – nācijas. Taču atslēga uz visu, kas vieno nāciju, ir viena – valoda.

Tikai savstarpēji saprototies, cilvēki var veidot attiecības, sadarboties, kopā smieties par jokiem un skumt, daloties neveiksmēs.

Valoda atver taciņu uz cita cilvēka sirdi un prātu, veicina saprašanos, empātiju, ļauj mums jēgpilni diskutēt un iegūt jaunu pieredzi.

Valoda atver ceļu arī uz kultūras vēsturisko mantojumu, kas lielākoties ir fiksēts vārdos, kas atspoguļoti zīmēs – rakstībā.

Rakstu valoda ļauj sazināties ar klāt neesošiem cilvēkiem vēstulēs, īsziņās. Valoda ļauj ceļot laikā, kad iepazīstamies ar informāciju, kuru sniedz vēsturiski avoti – vienalga, vai tās ir sen sarakstītas grāmatas, vai veci skaņu ieraksti, kinohronikas, vai mākslas filmas. Mēs ieraugām pasauli ar pagājušo laiku acīm. Pasauli, kura ir zudusi un citādi vairs nav sasniedzama. Pat savas dienasgrāmatas lasīšana, ja tā ir rakstīta pirms kāda laika, ļauj mums satikt savu "vakardienas es" un novērtēt visu ar šodienas acīm. Valoda ir arī mūsu iekšējā dialoga instruments, kad mēs domājam vai sapņojam. Savukārt katra jauna valoda, ko apgūstam, mums paver jaunas durvis uz citas nācijas kultūrā radītu pasauli.

Valoda dod mums iespēju aizsniegt pilnīgi svešu cilvēku prātus, ja mēs savu domu pavairojam, publiskojot grāmatās, laikrakstos, ziņu portālos, ar televīzijas vai radio starpniecību.

Es nepazīstu savu lasītāju, taču es dalos domās ar katru, kurš lasa šīs rindas. Tas ir iespējams viena iemesla dēļ – mūs vieno valoda!

Valoda satur kopā nāciju, padarot to par vienotu organismu, metot vienojošus tiltus pāri laikam un telpai.

Latviešu valodai ir īpaša nozīme nācijas un valsts liktenī. Tā vienoja latviešus pirms savas valsts dibināšanas. Dzimto valodu saglabājot, latvieši neizšķīda ne vāciešos, ne krievos, lai arī 19. gadsimta beigās Krievijas Impērija piekopa striktu rusifikācijas politiku. Savukārt "pāriešana vāciešos" solīja drošu un cienījamu vietu sabiedrībā, kurā latvieši tika uzskatīti par mazāk vērtīgiem.

Lepni par savu tautu, lepni par savu valodu latvieši jau 19. gadsimta otrajā pusē stājās pretim valdošai politikai un sabiedriskai domai, ka latviešu valoda kā "bauru valoda" (der Bauer – vāciski nozīmē zemnieks) nav kultūras valoda, un sāka vākt savu kultūras mantojumu – folkloru, vispirms dainas, taču arī tautas teikas un pasakas, sakāmvārdus un mīklas, kā arī radīt jaunas vērtības latviešu valodā – dziesmas, publicistiku, dzeju, romānus un visas citas kultūras bagātības, kas jau bija radītas tā saucamajām "kultūras tautām".

Nenovērtējams nacionālās pašapziņas veidošanā ir Andreja Pumpura eposs "Lāčplēsis", kurā apkopots nacionālais mantojums, sintezējot folkloras spēku un skaidrību, liekot apjaust, ka ne vienmēr latvieši ir bijuši vergu tauta, kāda atspoguļota Merķeļa "Latviešos". Pumpura latvieši ir stalta, vieda, lepna, drosmīga tauta, kas gatava cīnīties par pastāvēšanu savā tēvu zemē, lai arī katrā dzimtā ir sava melnā avs, savs Kangars... Lāčplēša tēma ir vedusi latviešus cauri visām nacionālajām Atmodām, apliecinot vārda vienojošo spēku un nozīmi nācijas dzīvē un alkās pēc savas valsts.

Latviešu valoda ir Satversmes vērtība. Latviešu valoda ir gan pamats, uz kura tika būvēta Latvijas Republika, gan instruments, ar kuru valsts ir tikusi radīta un attīstīta.

Latviešu valoda ir pamats valstij, jo gan sarunas par valsts dibināšanu, gan pirmie valstiski svarīgie dokumenti tika izstrādāti latviski.

Dažādu politisko spēku pārstāvji sanāca kopā un brīvi diskutēja latviešu valodā, lai gan par valstiskām tēmām nekur netika mācīti latviski runāt.

Nebija vēl izveidojusies valstiskā jeb juridiskā latviešu valoda, jo latviešu valoda bija mājas, sadzīves valoda. Ne ģimnāzijas izglītība, ne augstākā izglītība latviski pieejama nebija. Vēl vairāk – bērnus sodīja, ja tie savā starpā skolā sarunājās dzimtajā valodā, jo izglītības valoda visos līmeņos bija krievu. Nāciju var izdeldēt – atņemot valodu. Tieši uz šo mērķi bija vērsta rusifikācijas politika, atņemt citām tautām, kas dzīvoja impērijā, savu seju, savu patību, iekausējot tās krievu tautā. Taču izglītotie Latvijas valsts dibinātāji savu valsti dibināja latviski, un gan "Tautas padomes politiskā platforma", gan 1918. gada 18. novembra "Uzsaukums pilsoņiem" ir tam apliecinājums.

No pirmās valsts dzīves dienas latviešu valoda pilda savu misiju, saliedējusi latviešu nāciju valstsnācijā, tā uzņēmās valsts valodas lomu.

Apzinoties, ka latviešu valodai ir daudz kas jāpagūst, jo, kamēr citās valodās izglītība, zinātne un māksla bija attīstījusies gadsimtiem ilgi, vēlākais kopš apgaismības laika, latviešu valoda kā zinātnes un augstākās izglītības valoda nebija izmantota nekad, tajā trūka vārdu, kuru pielietojums bija ārpus ikdienas valodas robežām. Tāpēc līdz ar pāriešanu skolās uz latviešu valodu viens no pirmajiem jaunās Latvijas Republikas pasākumiem, ko tā veica, tikko 1919. gada vasarā jaunajā valstī bija iestājies trausls miers, proti, Rīgā vairs nenotika aktīva karadarbība, bija uzsākt Latvijas Universitātes dibināšanu.

Nacionālas universitātes dibināšana Latvijai nozīmēja iespēju pārraut intelektuālās atkarības saites no vāciskās un krieviskās tradīcijas, lai veidotu kulturāli pašpietiekamu, neatkarīgu nākotni: pašiem sagatavot speciālistus, kas nepieciešami tēvzemes attīstībai, pašiem attīstīt un kopt zinātni, dziļāk pētot jomas, kas ir svarīgas tieši Latvijas nācijai. Turklāt docējot un zinātnē lietojot latviešu valodu, kas iepriekš impērijā bija tikusi noniecināta, tā tika attīstīta, pierādot savu pilnvērtību un spēju funkcionēt visās sabiedrības darbības sfērās, tostarp visās zinātnes nozarēs.

Visu Latvijas Republikas pastāvēšanas laiku mēs cenšamies nostiprināt būtisko konstitucionālo vērtību – latviešu valodu kā visu valsti vienojošu valodu. Mums ir grūti izprast, ka ne katrā valstī valoda ir konstitucionālās identitātes pamats un īpaši aizsargājama nācijas vērtība. Taču jāatceras, ka virkne pasaules valstu lieto vienu valodu, tomēr tajās dzīvo atšķirīgas nācijas – katra ar savu nacionālo identitāti. Tā ir ar angļu valodu, kurā runā gan Lielbritānija, gan ASV, gan Austrālija u.c. Vācu valoda ir valsts valoda sešās Eiropas valstīs un, pēc statistikas datiem, Eiropas Savienībā visbiežāk lietotā dzimtā valoda. Šīs valstis, kuras runā vienā valodā, nesatraucas par valsts valodu, un tās nošķir citas nacionālās identitātes iezīmes.

Latvijas un latviešu gadījums ir būtiski atšķirīgs – Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kurā latviešu valoda ir aizsargāta kā valsts valoda. Tāpēc Latvijas valsts nerimstas kopt un aizsargāt latviešu valodu.

Pirmais solis bija izstrādāt visus valsts pamata dokumentus un jo īpaši Satversmi latviski, proti, valodā, kurā vēl tikai veidojās juridiskais vārdu krājums. Tas, ka visi Latvijas Republikas pamata dokumenti tika izstrādāti latviski, nozīmēja, ka latviešu valoda ir valsts valoda. Lai gan 1922. gadā tas netika tieši norādīts Satversmes tekstā, latviešu valoda ir Satversmes vērtība un valsts valoda, jo Satversme tika izstrādāta latviski. Valsts dibinātāji pašsaprotamas lietas apliecināja ar darbiem!

Padomju okupācijas laikā latvieši tika pakļauti atkārtotai rusifikācijai, kas turpināja vēl impērijas laikā iesākto nācijas izdeldēšanas politiku. Tāpēc Atmodas procesos tika sperts nākamais solis latviešu valodas nosargāšanai. Vēl tikai tiecoties atjaunot savu valsti,

1989. gada 5. maijā tika pieņemts LPSR Valodu likums, kurā tika uzsvērts: "Latvija ir vienīgā etniskā teritorija pasaulē, kuru apdzīvo latviešu tauta. Viens no galvenajiem latviešu tautas eksistences un tās kultūras pastāvēšanas un attīstības priekšnosacījumiem ir latviešu valoda.

Pēdējos gadu desmitos latviešu valodas lietošana valsts un sabiedriskajā dzīvē ievērojami sašaurināta. Tas prasa tiesiski noteikt īpašus pasākumus latviešu valodas aizsardzībai. Šādu aizsardzību var garantēt valsts valodas statuss. Ar to valsts nodrošina latviešu valodas vispusīgu un pilnvērtīgu lietošanu visās valsts un sabiedriskās dzīves jomās, kā arī tās mācīšanu."

Latviešu valoda kā valsts valoda 1998. gadā tika noteikta Satversmes 4. pantā, bet pēc tam, kad 2012. gadā tika ierosināta tautas nobalsošana par krievu valodu kā otru valsts valodu, likumdevējs reaģēja, papildinot Satversmi ar jaunu ievadu, kurā tika iekļautas galvenās Latvijas vērtības, tostarp nosakot: "latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda."

Mēs joprojām esam ceļā uz to, lai latviešu valoda būtu valoda, kurā visās dzīves jomās spēj sazināties nācija. Mūsu valodu apdraud gan okupācijas sekas, kuras neesam pārvarējuši, gan globalizācijas procesi, kuros esam ierauti pēc "dzelzs priekškara" sabrukšanas.

Grūts ceļš ir noiets un vēl nav pabeigts, lai izglītības valoda Latvijā būtu latviešu valoda. Savukārt zinātnē valsts politika izspiež latviešu valodu par labu angļu valodai.

Te gan aicinu atcerēties Latvijas Universitātes dibināšanas laikā ieliktos principus: atvērti pasaulei, kalpot tēvzemei.

Latviešu valoda ir trīskārši nostiprināta Satversmē: gan kalpojot par Satversmes valodu, gan 4. pantā, gan arī ievadā. Mums ir 1999. gada Valodas likums, kuru likumdevējiem nav cēlusies roka grozīt visus šos gadus, jo tas ietver visas būtiskās valodas darbības un aizsardzības jomas. Valsts valodas centrs savas kompetences robežās čakli strādā. Valsts prezidents tur īpašu rūpi par latviešu valodu. Taču šogad atkal tika domāts, ka ar to vēl nav gana... vajag jaunu likumu. Manuprāt, juridiski latviešu valoda ir aizsargāta, jāsāk šo aizsardzību pilnvērtīgāk īstenot. Tāpēc aicinu līdzināties valsts dibinātājiem, kuri vērtības vispirms nostiprināja ar darbiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti