Par Latvijas armijas paplašināšanu un stiprināšanu, starptautisko partneru atbalstu Ukrainai, kara iespējamiem attīstības scenārijiem un citiem jautājumiem Rostoks sarunājas ar Latvijas Radio 6 LU radio NABA raidījuma "Zinātnes vārdā" vadītāju Ievu Siliņu.
ĪSUMĀ:
- Ukraiņu spēja noturēties - "neliels brīnums"
- Vai Krievijā varētu būt demokrātija?
- Kā karš Krievijā ir ietekmējis Latviju?
Ukraiņu spēja noturēties – "neliels brīnums"
Siliņa: Kad vairāk nekā pirms gada Krievijas armija pie Ukrainas robežas bija koncentrējusi iespaidīgus militāros spēkus, par tālāko notikumu attīstību bija dažādi viedokļi. Vai tu jau toreiz varēji prognozēt, kas notiks un kā tas izvērtīsies?
Rostoks: Tolaik bija diezgan skaidrs, ka kaut kas notiks. Krievija varēja arī izmantot spēka diplomātiju, kad tiek draudēts ar spēka pielietošanu, bet mērķis ir panākt savu bez spēka pielietošanas, jo militāri konflikti draud ar visādām neparedzamām sekām, un nav izslēgts, ka Krievija vēlējās izvairīties no spēka lietošanas.
Bet, jo tuvāk nāca 24. februāris, jo skaidrāks kļuva, ka spēks tiks pielietots.
Par to ļoti savlaicīgi brīdināja ASV izlūkdienesti, un ASV prezidents un ārlietu un aizsardzības ministrs publiskoja izlūkdienestu sniegto informāciju. Bet bija jautājums, kur un kādā virzienā šis uzbrukums notiks. Paši ukraiņi uzskatīja, ka uzbrukums tiks īstenots Ukrainas austrumu daļā, jo pirms dažām dienām Krievija atzina "Luhanskas un Doneckas republiku" suverenitāti.
Tas, ko Krievija izdarīja, bija pilna mēroga uzbrukums, cenšoties iznīcināt mērķus visas Ukrainas teritorijā un uzbrūkot uzreiz no trijiem virzieniem – caur Baltkrieviju, no Krimas un arī Ukrainas austrumos, un tas, vismaz pašiem ukraiņiem, bija diezgan negaidīti. Kijivas virzienā vērstajā uzbrukumā Krievijai izdevās panākt spēku proporciju 12 pret 1.
Tāpēc tas, ka ukraiņiem izdevās noturēties, ir par tāds neliels brīnums. Ja Krievijas karaspēks būtu ticis Kijivā, tad tālākos notikumus ir grūti prognozēt.
Kā tu kopumā vērtē šo Krievijas īstenoto karu no tādas taktikas, militārās puses? Vai tiešām tas ir tik nepārdomāts, kā mums gribētos domāt? Mēs, protams, smejamies par droniem, kas ir notriekti ar gurķu burku, bet kopējā bilde taču ir daudz komplicētāka.
Jā, viss ir daudz sarežģītāk, un tagad esmu arī diezgan pārliecināts, ka par daudziem kara aspektiem mēs kaut ko vairāk uzzināsim tikai pēc tā beigām.
Tagad mēs, iespējams, nezinām pat pusi no tā, kas ir noticis.
Kopumā kara sākuma posmu noteica politiski apsvērumi – Krievija vēlējās gūt ātru uzvaru, jo tādā veidā varētu izvairīties no asas pretreakcijas. Teiksim, ja Krievijas karaspēks tiek līdz Kijivai, ja izdodas sagūstīt vai nogalināt Zelenski, tad situācija radikāli mainītos, un varbūt viņš arī mestos bēgt, to jau arī Krievijas puse nevarēja zināt, ka viņš izvēlēsies palikt.
Un, ja Ukrainas pretošanos būtu izdevies salauzt ātri, tad nebūtu ne tādas lielas sankcijas, ne arī visa Ukrainai sniegtā militārā palīdzība.
Bet, ja kaut ko gribas izdarīt ļoti ātri, tad Krievijas karaspēkam bija ļoti ātri jādodas uz priekšu, un, tādā tempā skrienot uz priekšu, viņa arī bija ļoti viegli ievainojama. Kad Krievijas karaspēku izdevās apstādināt, kā atceramies, tad uz ceļiem bija garas kolonnas, laikapstākļi bija tādi, ka, nobraucot no ceļiem, tur var ļoti iestigt smagā tehnika, bruņutehnika uz ceļa arī stāvēja, viņiem beidzās degvielas un pārtikas krājumi. Tāpēc ukraiņiem izdevās iznīcināt milzīgu tehnikas un karavīru daudzumu, ļaujot viņiem arī saprast, ka viņi var pretoties un arī gūt uzvaru šajā karā.
Gribētos redzēt lielāku militāro palīdzību, jo dzirdam ukraiņu lūgumus un daudzu valstu sniegtā palīdzība, šķiet, nāk pārāk lēni.
Domāju, ka īpaši daudz labāk nevarēja būt, jo tas, kā lietas ir notikušas līdz šim, ir viens no mums un, protams, arī Ukrainai labvēlīgākajiem scenārijiem.
Mums jāsaprot, ka militārajai jomai ir sava praktiskā puse, tas nav tā kā nopirkt jaunu automašīnu.
Un tas nav tikai par pilotu apmācīšanu. Tankiem, lidmašīnām, bruņutehnikai nepieciešamas apgādes. Tā tehnika tiek izmantota ekstrēmos apstākļos, arī lūst, tur ir nepieciešamas pastāvīgas apkopes, un tas ir baigi, baigi sarežģīti, un tas viss prasa milzīgu laiku. Tāpēc esmu pilnīgi drošs, ka šobrīd tiek darīts viss iespējamais un nepiespējamais, lai Ukrainai palīdzētu.
Kādas ir tavas prognozes, kā tālāk attīstīsies situācija?
Šī gada laikā mēs aptuveni sapratīsim, kā šis karš beigsies un cik ātri viņš varētu beigties.
Tuvākie mēneši būs ļoti smagi Ukrainai, jo Krievija centīsies uzbrukt intensīvāk un virzīties uz priekšu.
Es teiktu, ka šī gada rudenī būs lielāka skaidrība. No ukraiņiem mēs gaidām, ka viņi saņems Rietumu bruņutehniku, izveidos jaunas vienības, kuras būs apmācītas un ka ar to palīdzību būs iespējams pārraut frontes līniju un strauji virzīties uz priekšu vai vairākos virzienos. Ceru, ka pavasarī, līdz vasarai mēs jau varētu sagaidīt kādu Ukrainas karaspēka mēģinājumu doties uzbrukumā.
Vai Krievijā varētu būt demokrātija?
Vai mēs varētu cerēt uz varas maiņu vai pat demokrātiju Krievijā?
Šajā karā saduras vairākas neiespējamas lietas. Krievija nevar šo karu izbeigt ar tādu iznākumu, kas izskatītos pēc viņu zaudējuma. Viņi to nevar pieļaut iekšpolitiski. Ukraina arī negrib un nevar zaudēt.
Domāju, ka Ukrainas nostāju un gatavību karot nosaka arī tas, ka viņiem ir cerība uzvarēt, viņu skatījums ir tāds, ka viņiem karavīru pietiek, bet ir vajadzīga apmācība, Rietumu ieroči un pietiekams daudzums munīcijas un tad viņi var cerēt uz uzvaru.
Vai ir iespējama sacelšanās Krievijā vai kāds galma dumpis, galma apvērsums, tad atbilde, visticamāk, ir, – ka nē.
Un šeit arī saduras tādas vairākas neiespējamas lietas. Vai Ukraina var padoties? Nē. Vai Krievijā var notikt pārmaiņas? Nu arī it kā nē, bet beigu beigās vienai no tām neiespējamām lietām tomēr būs jānotiek.
Un šeit es nerunāju par demokrātiju Krievijā, bet drīzāk par to, ka varbūt kādā situācijā varētu notikt varas maiņa Krievijā – ja kļūst pilnīgi skaidrs, ka ar militāriem līdzekļiem izvirzītos mērķus sasniegt absolūti nav iespējams un ja vadonis tomēr uz to turpina uzstāt, tad varētu notikt kādas pārmaiņas.
Taču manu situācijas vērtējumu nosaka arī tas, ka esmu par Ukrainas uzvaru, tāpēc esmu salīdzinoši optimistisks, jo mans viedoklis ir tāds, ka Ukrainai šis ir eksistenciāls karš, kuru viņi nekādā gadījumā nedrīkst zaudēt, savukārt diplomātisks kompromiss šī kara apstākļos ar Krieviju ir tikpat kā neiespējams, jo to Ukrainas tauta Zelenskim nekad nepiedotu, ka viņš piekristu tam, ka kaut kādas Ukrainas teritorijas paliek Krievijas īpašumā.
Tāpēc es teiktu, ka Ukraina, visticamāk, uzvarēs un pašreizējais režīms Krievijā ņems nelabu galu, taču daudz kas būs atkarīgs no tā, kas notiks šovasar.
Ja Ukrainas uzbrukums iestrēgs un būs neveiksmīgs, tad gan tomēr būs jāizdara sarežģītas izvēles gan ukraiņiem, gan arī skaļākas kļūs balsis Rietumos, kas aicinās uz diplomātisku risinājumu.
Cik liels pamats ir no Krievijas puses izskanējušajiem kodoldraudiem?
Tā ir ļoti mērķtiecīga Krievijas izvērsta kampaņa, un nevarētu teikt, ka tā ir bijusi pilnīgi neveiksmīga. Šie draudi intensificējas dažādās kara stadijās. Pirmie kodoldraudi bija kara sākumā, Krievijai cenšoties izolēt Ukrainu, – ja jūs palīdzēsiet Ukrainai, tad būs slikti. Tāpēc kara sākumā Rietumu pusē bija ļoti liela vilcināšanās, bija neskaidrības par to, kā šis karš varētu tālāk attīstīties – tas beigsies dažu dienu laikā Krievijai par labu vai Ukrainai tomēr izdosies pretoties.
Kodoldraudi parasti tikuši pielietoti nozīmīgu lēmumu brīžos, piemēram, kad tika izsludināta mobilizācija. Krievijas publiski paustie kodolkara draudi ir tikuši mērķēti dažādām auditorijām, un būtiska auditorija ir rietumvalstu sabiedrības, un šie draudi ir bijuši salīdzinoši iedarbīgi.
"Google Search" dati parāda, ka rietumvalstu iedzīvotāji tiešām meklējuši daudz informācijas par kodolkaru.
Beigās jau mēs vienalga esam nonākuši pie tā, ka Ukrainas rīcībā tiks nodotas arī kaujas lidmašīnas un tālākas darbības rādiusa raķetes, un tamlīdzīgi, bet varbūt tie kodoldraudi ir ietekmējušo ātrumu, ar kādu tā palīdzība ir tikusi sniegta.
Kas attiecas uz ieroču piegādēm, tad kodolkara draudi tādā ziņā ir minimāli, bet, ja Krievijas karaspēks diezgan izšķiroši zaudē kādā brīdī, nu tad tur gan vajadzētu būt uzmanīgiem.
Vienlaikus kodolieroču pielietošana būtu katastrofāls fiasko Vladimira Putina režīmam, jo tas, visticamāk, pilnībā nostādītu visu pasauli pret Krieviju, kas šobrīd vēl īsti nav noticis.
Kā karš Krievijā ir ietekmējis Latviju?
Kā karš Krievijā ir ietekmējis Latviju?
Karš mums ir radījis atelpas brīdi. Ja Krievija Ukrainā būtu guvusi ātru uzvaru, tad gan mums būtu ļoti liela problēma, jo daudz kas no Krievijas 2021. gada decembrī izvirzītajām prasībām attiecas arī uz mums, piemēram, lai visi NATO karavīri, kas atrodas Baltijas valstīs, izvācas.
Šobrīd Krievija ir iestigusi Ukrainā un pastāv diezgan liela iespēja, ka tā vispār varētu šo karu arī zaudēt, liela daļa no militārā ekipējuma un no karavīriem, kas tika gatavoti vairāku gadu garumā, ir zaudēti – ekipējums iznīcināts, karavīri beigti vai sakropļoti.
Kopumā tas Latvijas drošību, protams, uzlabo, bet tālākais būs atkarīgs no kara iznākuma, taču šis atelpas brīdis rada iespēju stiprināt Latvijas drošību.
Pēdējā gada laikā pieņemts lēmums NATO kaujas grupas Baltijas valstīs pārvērst par brigādēm. Tas gan nav vienkārši, plānots, ka tas tiks izdarīts dažu gadu laikā. Baltijas valstis arī iepērk bruņojumu. Kopumā mūsu militārā drošība pieaug, un svarīgi, ka tas notiek arī tāpēc, ka rietumvalstu politiskajās aprindās cilvēki ir sapratuši, ka Krievija ir agresija un Krievija ir ienaidnieks pēc būtības, un tā ir bijusi robeža, kuru daudzi politisko lēmumu pieņēmēji nav spējuši pārkāpt, jo, piemēram, Vācija vēl līdz 2022. gada sākumam turpināja apgalvot, ka "Nord Stream" tas taču tāds komerciāls projekts, gāzes vads Baltijas jūrā.
Ir palielinājusies arī ASV militārā klātbūtne Eiropā un Polija bruņojas – šī bruņošanās programma ir ļoti liela, ietilpīga un ar ievērojami pozitīvām sekām Baltijas valstīm.
Kara ietekmē ir mainījies sabiedrības viedoklis par valsts aizsardzības dienestu.
Šis ir Latvijas drošībai ļoti nozīmīgs jautājums, mums ir vajadzīgi labi apmācīti karavīri, kuri spēs šo valsti aizstāvēt. Ja pretinieks redzēs, ka šeit ir daudz cilvēku, kuri būs gatavi ar ieročiem aizsargāt valsti, tad arī tas pretinieks uz šejieni nenāks un nemēģinās izraisīt karu.
Līdzšinējā kalkulācija militārā dienesta saistībā ir bijusi tāda, ka mums pietiek ar salīdzinoši skaitliski nelielu, bet labi aprīkotu armiju un ir svarīga gatavība reaģēt, bet tas, ko mēs esam redzējuši pēdējā gada laikā, ir tomēr licis šo viedokli mainīt.
Viens ir tas, ka pašreizējais armijas modelis, kur ir profesionālais dienests un Zemessardze, kurā viss ir brīvprātīgi. Mēs redzam, ka kara laikā Zemessardzē ir bijis ievērojams pieplūdums, savukārt profesionālā dienestā tas īsti nav noticis, un tā mēs riskējam nonākt situācijā, kad karavīru skaits ir par mazu. Tādēļ tomēr ir nepieciešama skaitliski lielāka armija.
Otra svarīgā lieta, kas arī ir mainījusies kara ietekmē, ir tā šausminošā nežēlība, kāda tiek pieredzēta Ukrainā.
Mūsu mērķis ir panākt to, lai mēs spējam pretoties, nezaudēt teritoriju un nepieļaut, lai pret mūsu iedzīvotājiem tiek pastrādātas tādas zvērības, kādas redzam Ukrainā. Un pirms šī kara bija grūti iedomāties, ka būs tik traki.
Palasot vēsturi, jau patiesībā tas nav nekas pārsteidzošs.
Tas, ka mēs esam piedzīvojuši deportācijas un Padomju armijas zvērības, tomēr automātiski nenozīmē, ka tas tā var atkārtoties, jo tomēr ir vēsture, un ir arī lietas, kas mainās, piemēram, Vācija bija agresīva līdz Otrā pasaules kara beigām un tad mainījās.
Saistībā ar Ukrainas karu īpaši šokējoši ir tas, ka Krievijas prezidents apgalvo, ka viņi ar ukraiņiem ir viena tauta, un tad kāpēc un kā var izturēties šādā veidā pret it kā pašu savu tautu?
Domāju, ka mūsu Rietumu valstu partneriem ir bijis absolūti šokējoši atklāt to, ka arī mūsdienās Krievijas armijā nekas daudz nav mainījies, salīdzinot ar to, kā tas ir bijis iepriekš un ka varbūt daudzējādā ziņā tie standarti ir noslīdējuši krietni zemāk.
Tā ka mums ir nepieciešami lielāki un skaitliski labāk aprīkoti bruņotie spēki un arī plāns, kā mēs tiešām varam aizstāvēt savu valsti, nevis tā kā īstenot atkāpšanās operācijas ar domu, ka pēc tam ar NATO palīdzību mēs tās teritorijas atkarosim.
Kādam būtu jāizskatās šim valsts aizsardzības dienestam?
Tas ir pašreizējo diskusiju objekts. Aizsardzības nozare gribētu, lai pēc iespējas tiek saglabāts brīvprātības princips – jaunieši paši pieteiktos militārajā dienestā un tikai nelielu daļu nāktos iesaukt. Mērķis ir panākt to, lai cilvēki saprot, kāpēc tas ir jādara un ka viņi laika gaitā arī redzēs, ka ieguvumi no šī dienesta ir ļoti lieli un tas nebūt nav un nebūs zemē nomests gads, ka tās prasmes un arī personiskās attiecības ar dienesta biedriem būs tā lielā bagātība, kuru viņi iegūs dienesta laikā, un ka viņiem nebūs tik ļoti jābaidās no militāra konflikta, jo viņi būs apmācīti, viņi zinās, kā rīkoties.
Jā, ja būs karš, tas būs briesmīgi, bet tomēr, ja tu esi apmācīts, tad tā sajūta tomēr būs citādāka.
Kas mums būtu jādara, lai mēs būtu droši un justos stipri savā valstī, kāda ir mūsu katra atbildība?
Mūsu atbildība ir ļoti daudzveidīga. Mūsu valsts atbalsta Ukrainu, un mēs arī katrs individuāli to varam darīt un atgādināt arī draugiem un paziņām Latvijā un arī citās valstīs par Ukrainu un aicināt viņus meklēt informāciju, iesaistīties un arī palīdzēt.
Un tad ir arī citi jautājumi, kas ir saistīti ar Latvijas iekšējo un ārējo drošību, tas pats valsts aizsardzības dienests. Es domāju, ka Ukrainas karš ir ļoti skaidri nodemonstrējis iemeslu, kāpēc mums šāds dienests ir nepieciešams, kāpēc mums ir vajadzīga liela daļa sabiedrības, kas būtu sagatavota šādām krīzes vai kara situācijām, cilvēki, kuriem būtu militārās iemaņas, un tad mēs kā sabiedrība arī pamazām kļūtu spēcīgāka.
