Deja pēc četriem kurvīšiem. Saruna ar mācītāju Ivaru Jēkabsonu un viņa sievu Martu

Ādažu evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Ivars Jēkabsons ar sievu, kino producenti un sabiedrisko attiecību speciālisti Martu iepazinās draugu kāzās. Marta viņu četrreiz aicināja dejot, bet Ivars atteica, jo tobrīd jaunām attiecībām nejutās gatavs. Piektajā reizē tomēr piekrita un, kā pats saka, notika “pieskāriena zibsnis”. Sadejošanās turpinās laulībā, kurā aug divas meitiņas – četrus un pusotru gadu vecas.

Mēs tiekamies dienu pēc Ivara atgriešanās mājās no Mazirbes rekolekciju centra. Marta šajā garīgās līdzgaitniecības kursa vadīšanā Mazirbē piedalījusies attālināti. Savā starpā šo kalpošanu viņi sauc par “īsto dzīvi”. Pirms intervijas blakus istabā četrgadīgā Sofija sēž pie multfilmu ekrāna, bet pusotrgadīgā Emīlija bauda diendusu svaigā gaisā uz balkona. Abi vecāki, nosēdušies uz viesistabas dīvāna, atzīstas, ka šī brīža nogurumā nav noskaņojuma filozofiskai sarunai. Tomēr mēs lēni sākam, un saruna, šķiet, nāk par labu. Dalot savu stāstu, Ivars un Marta atveras un sajūtas mainās.

Ja pareizi atceros, jūsu stāsts sākās draugu kāzās?

Ivars: Jā, es toreiz biju gan kā mācītājs, gan kā draugs.

Mēs abi

Lsm.lv interviju cikls “Mēs abi” dala veiksmīgas pāru kopā būšanas pieredzes. Tās varētu nosaukt arī par mīlestības formulām – zināšanas, kā mīlestības attiecības iznest cauri dzīves labirintiem. 

Marta: Mēs abi bijām jaunlaulātā pāra draugi, tikai katrs savā laika posmā, tikties iepriekš nebija sanācis.

Ivars: Pie kāzu galda vietas mums bija līdzās. Tā sākās sarunas. Par sapņiem, par dzīvi. Un mani visu laiku fascinēja: man blakus sēž cilvēks, kam viss ir labi, kas ir laimīgs. Man daudz nākas runāt ar cilvēkiem, un vienmēr [kādam] ir kādas problēmas. Bet te cilvēks, kas saka: es esmu laimīga, man ir daudz dažādu sapņu, kaut kad gribētu producēt filmu... Un tā – kopīgie temati atradās par dalību kino, par dejošanu (smiekli).

Dejošanu? Kādu dejošanu?

Marta: Nu, kāzās dejo. Es viņu aicināju četras reizes, un tikpat reizes dabūju kurvīti (smejas). Bet vai tad man tas ir ? (smejas) Es vienkārši gribu dejot, bez jebkādiem zemtekstiem – līdz viņš piekrita.

Ivars: Ja es būtu bijis, tā sakot, aizņemts, tad arī nekas tālāk nebūtu. Bet es biju brīvs. Tomēr tajā laikā uzskatīju, ka es neko personīgā dzīvē vairs neveidošu, negribu, un šķiet, arī nevaru. Bet tad tajā dejā, saskaroties rokām, kā jau dejā, kad ieliek roku rokā... Tur, tajā pieskārienā bija zibsnis, kas izbrīnīja: kā tā var saderēt, tā justies kā mājās? Un, pat ja galvā un visās malās sāka zvanīt sarkanas lampiņas: beidz! Tajā pašā laikā sirds jau zināja: viss ir skaidrs. Un vēlāk viss tikai pierādījās, ka tā sajūta bija pareiza, jūtas patiesas. Tas bija tikai laika jautājums.

Bet tā tomēr nebija pati pirmā satikšanās?

Ivars: Jā, pati pirmā satikšanās bija kino laukumā, filmējoties filmā “Vilkatis Toms” kopā ar Gunāru Cilinski. Martas mamma tur bija...

Marta: ... filmas direktora vietnieka sieva (Ieva Romanova – filmu māksliniece inscenētāja, Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētāja – red.).

Ivars: Jā. Un viņa iekāpa filmēšanas autobusā ar bēbīti uz rokām. Tā bija Marta.

Marta: Es pati to neatceros, protams, bet mana mamma jau toreiz zināja Jēkabsonu puikas (Ivars un viņa brāļi savulaik piedalījušies kā aktieri-bērni vairākās filmās – red.), arī Ivara mammu ļoti labi zināja. Tā kā vēlāk sanāca vesels detektīvs par mūsu agrākajām tikšanās reizēm.

Ivars: Jā, bija interesanti, ka viņas ģimene zināja par mani, bet Marta pati ne.

Bet, kāda tev, Marta, bija sajūta draugu kāzās? Vai, līdzīgi kā Ivaram, pieskāriens bija kā elektrība?

Marta: Es nevaru teikt, ka tas uzreiz bija tā (domā). Pēc tā vakara man tikai radās sajūta: “Johaidī! Esmu sapinusies meistarībā. Bāc! Es savaldzinu mācītāju!?” Man toreiz ar baznīcu nebija nekāda sakara. Cieņa, jā, bet ne tāda absolūtā pietāte. Mēs toreiz braucām kopā laivā, es viņu fotogrāfēju, tādi intīmi brīži tur bija, bet bez kāda nodoma. Tur bija ļoti īpaša dziesma, ko mēs pēc vienas dejas klausījāmies un kas lika nojaust dzirksteles gaisā. Tas bija dziedātājas Kristīnes Prauliņas dziesmas  “Kopā” pirmatskaņojums brālim, jo precējās viņas brālis.

Bildināšanas diena

Ivars: Viņa dziedāja par to, ka viss pagājis un ka viss ir tapis jauns. Un “man ne no kā nav bail”.

Marta: Pēc tam es šo dziesmu uzdāvināju Ivaram mūsu pašu kāzās – tas bija kā pārsteigums baznīcā.

Ivars: Jā, pēc tam jau Kristīne to dziedāja mums...

Marta: Jā… Bet tikšanās ar Ivaru ir arī atbilde uz manu lūgšanu. Divdesmit dienas pirms satikšanās es gāju pa Ģertrūdes ielu un – ticot vai neticot – teicu Dievam: “Es gribu satikt kādu cilvēku, kurš man pastāsta par kristīgo ticību. Bet tādu maigu, uzbāzīgu nē, jo, Dievs, tu mani pazīsti, – es uzreiz aizbēgšu.” (smejas) Biju garīguma meklējumos. Un vēl pēc kādas dienas es biju teikusi Dievam: “Vispār es tagad esmu gatava ģimenei.” Un Dievam ir brīnišķīga humora izjūta. Viņš ar vienu šāvienu nošauj divus zaķus (smejas). “Tu gribi? Nu, lūdzu!” Un pēc divdesmit dienām es satiku Ivaru, savu mācītāju un savu vīru.

Tas viss šķiet filmas cienīgi un romantiski, tomēr šajā scenārijā nav skaidrs, kāpēc tu, Ivar, būdams brīvs vīrietis, uzreiz neatsaucies šīm jūtām? Kāpēc tevī sāka mirgot sarkanās “stop” lampiņas?

Ivars: Jāsaka godīgi, jebkurā aicinājuma amatā ir sarežģīti izdarīt izvēli starp ģimeni un kalpošanu. Un zinot, ko šis nenormētais darbalaiks prasa, es biju sapratis, ka tas nav viegli tiem, kas ir līdzās. Manā iepriekšējā pieredzē tas bija viens no iemesliem, kāpēc viss beidzās. Es sapratu, ka es nodaru pāri citiem un sev, un es biju izlēmis: vēlreiz tad labāk nē! Un tas ir paradoksāli manā dzīvē, ka tad, kad es neko negaidu, tad atnāk tāds variants, kas saka tieši pretējo: “Nē, tas IR iespējams!”

Elektron dievkalpojums

Katras atbildētas lūgšanas centrā ir atsacīšanās likums, vai ne?

Ivars: Jā, atsacīšanās no savas ērtības! Es biju daudz domājis par to.

Marta: Sākumceļā es biju pirmā, kas izvēlējās šīs attiecības. Man pašai iepriekš bija jautājums: kā es zināšu, ka tas ir īstais? Tagad es zinu – tu vienkārši zini! Un darīju to zināmu Ivaram. Visas iepriekšējās saitītes pārcirtu, lai būtu pilnībā brīvs cilvēks. Ar risku, jo es biju gatava arī uz atbildi: nē! Es arī Ivaram teicu, ka viņš ir absolūti brīvs savā izvēlē... Gāju uz visu banku un pilnīgi atklāti.

Ivars: Nu tur Martai pietika fantastiskās gudrības, nevis nostādīt mani fakta priekšā, ka man nav izvēles, bet ka man ir telpa. Un tas bija ideāli. Un līdz ar to es neaizbēgu, nenobijos, bet devu sev pietiekoši daudz laika saprast: kā tad ir šeit ar mani?

Marta: Viņam vajadzēja parunāt arī ar bosu (Marta smaidot norāda virzienā uz debesīm). To bosu (smejas). Un tad no bosa viņš saņēma interesantu atbildi...

Ivars: Jā, tā bija ļoti silta un iedrošinoša atbilde: “Tev ir brīva izvēle! Dari, kā tu gribi!”

 Jā, man daudzkārt ir bijusi ļoti skaidra atbilde: “Te ir tava vieta!” Citreiz tas ir krusts, citreiz svētība. Bet te viņš saka: “Šoreiz dari, kā tu gribi.” Un tas nebija teikts kā “atkratoties”. Bija sajūta, ka es varu iet pa jebkuru ceļu un viss būs pareizi. “Dari, kā tu gribi!” Un es izvēlējos siltumu, izvēlējos gribēt šīs attiecības. Jā, es gribēju gribēt!

Jums ir divas mazas meitiņas, Marta pati ir kino producente, vai tagad tev izdodas sabalansēt laiku darbam un ģimenei?

Ivars: Tas joprojām ir izaicinājums. Un galvenais izaicinājums ir – laiks sev, laiks ar Dievu. Viens ļoti lielas draudzes mācītājs uzrakstīja grāmatu: “Esmu pārāk aizņemts, lai nelūgtos”. Tas ir stāsts par to, ka, ja izdodas kaut stundiņu dienā pavadīt meditācijā un lūgšanās, tas ir, sarunā ar Dievu, tad visas jomas sakārtojas. Tas ir neticami, bet tā notiek.

Marta: Var gadīties, ka arī ļoti mīlošās attiecībās ienāk vēsums, stress. Tā parasti notiek kādā brīdī. Es arī vienā brīdī biju ļoti aizrāvusies ar darbu. Kad ir filmas ražošanas process, tad tas ir ļoti intensīvi, stress un atbildība. Un es sajutu, ka notiek atsvešināšanās no Ivara. Es to atskārtu, braucot ar mašīnu darba darīšanās. Apstājos, sāku raudāt. Un uzreiz aizbraucu uz baznīcu. Netīši nonācu Doma baznīcā, kur mēs laulājāmies. Un sapratu – ja Dievs man ir devis šīs attiecības, tad viņš ir arī vienīgais, kas tās var arī atdzīvināt. Un kaut kā nejauši jeb “dievjauši”, tieši tajā dienā Ivars mani aizveda uz ezeru, kur mēs draugu kāzās iepazināmies. Mēs iebraucām ar laivu ezerā, izrunājāmies un, izkāpjot no laivas, es sajutos, ka kaut kas ir atjaunojies. Es tagad runāju par ļoti smalkām attiecību seismiskām niansēm, ko es izjutu.

Ivars: (smejas) Nebija vēl iesākušies mīnus grādi, bet it kā +30, bija nokrities uz +29 grādiem. Es saprotu, ka tu pat mazāko kritumu negribēji atdot.

Marta: Nē, nē, nē, nē! Es negribu atdot nevienu grādu (smejas)!

Vai jums ir konkrēts padoms, kā to noturēt?

Ivars: Man šķiet, parasti patērētāju sabiedrībā, kad saņem tādu karstu iemīlēšanās notikumu, to patērē, līdz tas pēc četriem pieciem gadiem atdziest pavisam. Tad grūti vispār ar to ko iesākt. Tāpat, ja es tikai gaidu, ka otrs būs tas labais, siltais, ka viņš mani darīs laimīgu. Tad es patiesībā padaru savu mīlestību un attiecības atkarīgas tikai no mainīgām sajūtām. Es savu mīlestību padaru atkarīgu no otra cilvēka. Bet svarīgi apzināties, ka mīlestība paliek, pat ja sajūtas mainās: priekos un bēdās. Un tieši tāpēc es skatos, nevis vai būs labi apstākļi un vai otrs būs labs, bet gan – vai es esmu gatavs palikt, darboties pie tā, lai tagad radītu apstākļus mīlestībai, kurai es ticu?

Tas izklausās iedvesmojoši. Un tomēr daudzi, kas šo lasa teiks: nu, jā, kāpēc tad tomēr arī tie, kas tic Dievam un tic savai mīlestībai, nav pasargāti no šķiršanās?

Ivars: Tā, diemžēl, notiek. Klasiski kristīgā “uzticība līdz mūža galam” ir abu pušu atbildība. Bet mēs to nevaram otram pieprasīt. Un, kamēr vien attiecības ir, viss, kas ved prom no tām, ir grēks. Pat darbs, pat ja tas būtu tik svarīgs kā kalpošana Visaugstākajam. Bet mēs visi kļūdāmies, katrs gadījums ir individuāls.

Santjago ceļš.

Nu, jā, katrs pāris un katrs cilvēks individuāli meklē šīs laimīgas mīlestības formulas. Jums ir savas, pie kā turaties, vai ne?

Ivars: Tās galvenās Rakstu vietas par laulību ir jau radīšanas stāstā, kur Dievs saka: “Cilvēkam nav labi būt vienam, es tev došu palīgu.” Tas ir abpusējs atbalsts, palīdzība, kopība priekos un bēdās. Tāpat svarīga ir brīvība no it kā labas, tomēr traucējošas tuvinieku ietekmes. Piemēram, ir sacīts: “Un cilvēks atstās tēvu un māti...” Pārim ir jānobriest: jābūt, jākļūst emocionāli, materiāli un pat burtiski savas telpas ziņā neatkarīgiem un patstāvīgiem. Tad var izveidot savu unikālo, vislabāko iespējamo attiecību modeli, kur mīlestība ir laimīga.

Elektron dievkalpojums

Un tad ir daudz aprunātais teikums: “Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem kā Tam Kungam!”

Ivars: Bet tas, ko šeit varbūt nedzird, ir tas, kas rakstīts tālāk, proti, kādos apstākļos tas darbojas labi: “Vīri, mīliet savas sievas kā Kristus ir mīlējis draudzi!” Tas nozīmē, ka vīram ir iedota līdera atbildības loma. Tieši tā varbūt pietrūkst no to vīru un tēvu puses, kur sieviete nejūtas droši un līdzvērtīgi. Arī paradīzē, kur Ādams un Ieva padevās aizliegtajam, viņu attiecībās ienāca krīze. Tad jautājums ir: ko viņi ar to darīja? Tur diemžēl notika “bumbiņu mētāšana” – savstarpēja vainošana. Ādams vainoja Ievu par aizliegto augli, viņš vaino arī pašu Dievu par to, ka devis tādu sievu. Ieva vainoja čūsku par krāpniecību...

Un viņi tika izdzīti no laimīgu attiecību paradīzes?

Un šodien attiecībās bieži ir kārdinājums darīt to pašu. Bet Dievs māca citādi: Viņš pats uzņemas visu atbildību uz sevi. Tāda ir arī vīra atbildība par savām attiecībām ar sievu. Nevis pakļaut un vainot, bet panest un sargāt. Un tad varbūt nav arī sievai grūti paklausīt vīram, kurš savukārt klausa Dievam. Problēma ir tad, ja vīrs nezina savu vietu, tad arī sievai grūti būt savējā vietā. Grūti ir arī tad, ja sieva grib – bieži negribot – ieņemt vīra vietu.

Ko, tu, Marta par to saki?

Marta: No Ivara šo izteikumu “Sievas, klausiet saviem vīriem!” dzirdēju kāzās, kur mēs tikāmies. Un es nodomāju pie sevis: “Cik skaista laulību runa! Bet nu TO Rakstu vietu gan varēja nepieminēt!” (visi smejas)

Jo – biju feministe. Vēl joprojām sevi uzskatu par diezgan feministiski orientētu. Man ļoti svarīga ir sieviešu un vīriešu līdztiesības tēma.

Pagāja laiks, līdz iemīlēju šo Rakstu vietu. Daudz par to lūdzu un meditēju.

Un, starp citu, vīriešiem pašiem šī daļa ir diezgan grūta, man šķiet. Uzņemties atbildību – par sievu, ģimeni, un ja ir bērni – par veselu cilvēku kopumu. Ivaram pašam ir daudz ko mācīties, kad saku kādā lietā: izlem tu! Jā, mēs šo kopīgi mācāmies. Sākām ar mazām lietām. Bet vēl viena vieta Bībelē, kas man ļoti patīk šajā kontekstā. Tā laikam ir Zālamana pamācību grāmatā, 31. nodaļā, kur ir runāts par labu sievu. Mani tur ļoti uzrunāja tas, ka vīra sirds sievai uzticas, jo sieva arī ir līdere, viņai ir cilvēki, ko viņa vada, viņa par savu naudu nopērk vīna laukus, tos apstrādā, ved uz tirgu preces... Viņai ir savs bizness, respektīvi, viņa ir spēcīga un līdzvērtīga partnere vīram. Visā radīšanas stāstā vīrs un sieva ir partneri, nevis sieva ir kalpone. Mūsu gadījumā – divi spēcīgi cilvēki vienojas, ka gala lēmumus pieņems vīrs.

Ivars: Gala lēmums, pat ja nosacīti man ir iedots pēdējais vārds, tas ir mūsu sarunu rezultāts.

Marta: Jā...

Ivars: ... vienpusēji lēmumi – tas ir attiecību strupceļš.

Jūs sakāt – šis Bībeles ieteikums ir diplomātijas instruments? Jo nevienā cilvēku veidojumā nevar būt divi priekšnieki vienlaicīgi...

Ivars: Apmēram tā.

Marta: Tā ir struktūra šajā organizācijā, ko sauc par mūsu ģimeni.

Ivars: Tas ir tā, kā mūsu kāzās, kur bija tango, nevis pirmais valsis.

Ho ho? Un tu dejoji?

Ivars: Jā, mēs gājām mācīties kopā dejot tango. Bet tur uz vietas bija improvizācija.  

Marta: Visi bija ļoti pārsteigti (nosmaida).

Ivars: Jā. Tad, kad mēs dejā salikām pieres kopā un aizmirsām fonu, tad viss aizgāja. Bet no dejas viedokļa – klasiskajā dejā vai arī modernās dejās – vienmēr pārī ir kāds vadītājs. Un visbiežāk sieviete ir sekotājs. Tu nevari sekot, ja nav pārliecinoša vadītāja, vai ne? Tu pats nevari arī vadīt, ja tu neredzi kādus pāris soļus uz priekšu. Man tas ir sarežģīti – vadīt, tas vienmēr ir bijis zināms izaicinājums. Bet, ja ir sasniegts labs prasmju līmenis, kad abi izjūt ritmu un soļus, tad ir viegli vadīt un viegli ļauties. Un tā nav sievietes pakļaušana, bet izcelšana.  Kā viens tango dejotājs reiz man sacīja – deja ir horizontālu attiecību vertikāla izpausme. Tās ir tās pašas attiecības, tikai uz deju laukuma. Pat ja abi ir izcili solisti, vienam ir jābūt vadošajam, citādi katrs dejo savu, katrs iet uz savu pusi.

Marta: Vadīšana var notikt pat ar elpu vai skatienu.

Es esmu ļoti laba dejotāja, pamatā dejoju salsu un ļoti labi ļaujos vadībai, es to apzinos. Un partneris improvizācijai var dot ļoti daudz vietas.

Ivars: Var teikt, ka kristīga vadība ģimenē ir kā salsa.

Marta: Vai tango, jā! (smiekli) Kā deju partnere zinu, ka es varu arī neļauties vadībai, ja jūtu, ka man ir nekomfortabli, ja man dara pāri. Es uzskatu, ka man ir ļoti paveicies ar vīru. Bet arī man joprojām ir šis jautājums: kā rīkoties tad, ja nav tik spēcīgi vīrieši vai pat ir vardarbīgi? Tad ir tā, ka tavs vīrs nepilda šo savu vadības uzdevumu delikāti un gudri. Tad man ir grūti iztēloties, kā to var, ja attiecības ir izļodzītas? Es domāju, ka disfunkcionālās vai varmācīgās ģimenēs tas ir ļoti sāpīgs jautājums.

Ivars: Tā doma ir: ja es sāku ieņemt otra vietu, tad tas neļauj otram ieņemt viņa paša vietu. Šai gadījumā ticība parādās tādā aspektā, ka, ja es būšu savā vietā, Dievs gādās, kā arī otrs savu vietu atradīs. Tas būtu labākajā gadījumā, uz ko varētu tiekties. Protams, tā nenotiek vienmēr.

Redz, ļoti grūti jau ir diviem jauniem cilvēkiem no atšķirīgām ģimenēm saprast ceļu, ja nav nekādu pamācību – ko darīt, kā risināt krīzes, vai ne? Varbūt selfiju un individuālisma laikā īpaši grūti...

Marta: Protams, ka grūti! Ir jāmācās! Katram mums ir sava pagātne ne tikai ģimenēs, bet attiecībās vispār. Man arī nebija ne jausmas, ko nozīmē kristīga laulība. Arī būt par mācītāja sievu nekur nemāca. Redzi, lasu grāmatas. Ik pa laikam mēs klausāmies kādas pāru lekcijas vai piedalāmies semināros. Esmu arī maigi taustījusi viņa robežas.  Dievs joprojām atbild uz manu Ģertrūdes ielas lūgšanu, un mēs kopā ar Ivaru uzzinām aizvien vairāk par Dievu un ģimeni.  Arī mēs gājām pirmslaulību kursā Vecajā Ģertrūdes baznīcā.

Pie Krista Kalniņa, mācītāja?

Marta: Jā. Tā bija pirmā un vienīgā reize, kad mēs bišķi sastrīdējāmies (abi smejas). Mums bija jāveic kopīgs uzdevums, es gribēju pildīt to pa savam, ar saviem noteikumiem…

Nopietni? Vienīgā?

Ivars: Jā, jā, tā jau ir – kad pāris saka, ka viņi nekad nestrīdas, tad  vai nu viens totāli dominē un otrs pat neiepīkstas, vai arī abiem vienalga, vai ne? (smejas)

Marta: Nē, nu mums atšķirīgi viedokļi ir. Bet mēs kaut kā varam samērā mierīgi to izrunāt. Nē, es nekad mūžā to negribētu – kaut kā mešana pa gaisu, trauku plēšana, otra aizvainošana... Nē!

Ivars: Kad Marta kļūst ļoti nopietna par kādām lietām, kas jākoriģē, tad jau es sāku domāt: tā, kas tagad sekos?

Marta: Vakar mums bija tāda saruna: vīrs pēc nedēļas prombūtnes komandējumā Mazirbē beidzot atbraucis mājās. Un man vajadzēja kādu, kas paklausās, kam es gribu visu izstāstīt, kad liekas: viss ir kā slikti.lv. (smejas) Pārdomas par to, kas notiek manā dzīvē, kur iet, ko atmest? Bērni, projekti, kalpošana, mērķi... Tas nav strīds, bet tas ir ļoti potenciāls moments, uz kura strīdam izveidoties.

Un Ivars beigās man teica: “Es tagad gribu saprast, kādā lomā man jābūt: līdzgaitnieks vai koučs, vai mācītājs, vai vīrs? Kas?” Un es saku – “vienkārši paklausies!”

Cik labi, ka viņš tev nesaka: vai tev vienai divi mazi bērni mājās? Es arī esmu piekusis pēc slodzes. Ko tu ņemies? Kas būs vakariņās? Viņš nepielaiž uguni tam: viss ir slikti.lv, vai ne?

Marta: Jā, tur jau ir tas – viņš klausās, samīļo. Un lūdz par mani. Un, ja vajag, viņš uztaisa tās vakariņas pats.

Ivars: Neticami, pēdējais, par ko es ļoti priecājos, ir, kad mums uzdāvināja kvalitatīvu pannu!

(Smiekli)

Ivars: Es līdz šim neesmu bijis no tiem vīriem, kas īpaši ir iesaistījies ēst gatavošanā. Nu olas uzvārīt, spageti... Bet tagad ir citādi. Kad es uztaisīju tos tvaicētos dārzeņus, vēl kāda mērcīte bija, – tas bija sasniegums.

Marta: Ivars cep vislabākās pankūkas un kotletes un taisa brokastis. Bet vispār mēs ēdam ļoti vienkārši.

Jums abiem ir plašs interešu loks. Kas ir tās lietas, pārklāšanās punkti, ko jūs darāt kopā?

Ivars: Nu, ja neskaita, ka mēs dzīvojam kopā (smejas)...

Marta: Grūti pateikt, ko mēs nedarām kopā. Mēs kalpojam kopā baznīcā. Esmu pilnībā iekšā draudzes procesos. Piemēram, esmu komunikācijas vadītāja.

Tāda ir arī tava izglītība, tu esi sabiedriskās attiecības studējusi, vai ne?

Ivars: Nu tur ir jāsaka uzreiz, toreiz, kad 2017. gadā nodega Carnikavas baznīca, Marta kā sabiedrisko attiecību speciāliste, kam bija zināšanas arī krīzes komunikācijā, palīdzēja pagriezt visu procesu gan draudzē, gan komunikācijā ar sabiedrību ļoti veiksmīgās sliedēs – no lielas nelaimes viss tapa par iespēju. Rezultātā mēs dabūjām saliedētu kolektīvu, kas izgāja no krīzes ar saukli: “Mēs celsimies un celsim (jaunu baznīcu Carnikavā – red.)!” Principā Marta bijusi milzīgs ieguvums baznīcā no profesionālā viedokļa.

Marta: Mēs kopā vadām klusuma rekolekcijas, pat svētā Ignācija 30 dienu garīgos vingrinājumus. Esmu arī kopā ar Ivaru garīgo līdzgaitnieku apmācību komandā. Es šoreiz Mazirbē apmācībās piedalījos attālināti, caur “Zoom”. Un es atkal sajutu, kā tas mani aizrauj, kā man tas patīk! Kopā ar Ivaru, ar komandu, citiem mācītājiem – kaut vai attālināti. To mēs savā starpā saucam par “īsto dzīvi”. Ivars ir iekšā arī manā filmu dzīvē ar savu atbalstu. Ivars man brauca līdzi uz starptautiskajiem filmu festivāliem un tirgiem un bija kopā ar mazo meitiņu, kuru es baroju ar krūti. Un tagad viņš ir kopā ar otru mazulīti, kad man viss notiek attālināti. Es savukārt ļoti dzīvoju līdzi viņa jaunajam projektam par elektroniskās mūzikas dievkalpojumiem. Vēl mūs vieno aromāti un smaržas, mēs ģimenē esam ēterisko eļļu fani. Un tas viss mūs ļoti satuvina arī kā pāri, jo mums ir vajadzīgs kaut ko kopā darīt. Mēs esam komanda, mums vajag kopīgus mērķus... (smaida)

Ivars: ... kopīgus sapņus un uzvaras, jā, tā ir.

Marta: Tas mūsu laulības dzīvi noteikti uztur vēl labāk un paspilgtina.

Ilustrācijai – kāda maza aina no kopīga piedzīvojuma?

Ivars: Nu, varbūt mazliet no Santjago ceļa (svētceļotāju ceļš uz iespējamo Svētā Jēkaba atdusas vietu Santjago de Kompostelā) pārbaudījumiem – pieredze, kas saka: uz romantiku nedrīkst taupīt. Tas bija izmisums, kad Barselonā noīrējām istabiņu ar nosaukumu “Monako”. Tā bija maziņa, ar logu uz smirdīgu šahtu. Briesmas. Nu kopš tā laika “Monako” mums ir īpašs apzīmējums. Taču tas viss tomēr nesašķēla, bet satuvināja vēl vairāk.

Mūsu saruna jau ieripo otrajā stundā, un no blakus istabas atskan maza balstiņa. Marta dodas pie Sofijas Elizabetes, vecākās meitiņas, kam beigusies filma par Loti no Izgudrotāju ciema un vajag uzlikt citu.

Ivars: Kuru “Loti” viņa tagad skatās? (Ivars jautā, kad sieva atgriežas)

Marta: Džudo!

Ivars: Āhā! (ir saprotams, ka viņi abi pārzina bērnu filmu repertuāru un saruna mazliet ievirzās tēmā par bērniem)

Marta: Mēs vispār ļoti daudz runājamies ar bērniem. Pēdējā laikā Sofija daudz jautā par nāvi. Tētim tāds darbs. Stāstām, ka tā notiek, ka cilvēki mirst.

Ivars: Jā, un šķiet, ko tāds četrgadnieks saprot, ko no viņa var prasīt, bet izrādās, ka saprot ļoti daudz.

Marta: Ja mēs pietuvojamies tēmai par bērniem, tad Ivars ir brīnišķīgs tētis. Lai maniem bērniem ir tētis, tas man bija ārkārtīgi svarīgi, kad es domāju par bērniem un attiecībām. Tas bija viens no kritērijiem.

Ivars: Jā, es esmu iekšā visā. Es no rīta ar viņām ceļos, vedu uz bērnudārzu, lasu pasakas, vienīgi, ja Sofija izvēlas, ka šovakar grib mammu...

Randiņš

Marta: Viņš visu var, visu uzņemas un dara. Vienīgi barot ar krūti, tā ir mana vienīgā īpašā lieta, ko varu tikai es. Emīlija vēl ir maza, pusotrs gads. Un, ja pa nakti es esmu cēlusies pie Emīlijas, Ivars man ļauj no rīta pagulēt, atslābt.

Ivars: Agrāk, savā iepriekšējā pieredzē es arī centos, bet es kaut kā vairāk gaidīju norādījumus attiecībā uz mājas dzīvi. Bet tagad man tādu norādījumu nav, arī pārmetumu nav, Marta man to tā ir izveidojusi. Un līdz ar to ir vairāk vietas man pašam. Tas parāda to, ka viņa man nevis liek kaut ko darīt, ne arī es viņai. Tad, kad otrs var, tad izdara to. Nekas no otra netiek pieprasīts.

Marta, piedod, bet pašpieteikamai un feministiskai sievietei producentes profesijā, kam patīk uzstādīt un sasniegt mērķus, šķiet, vajadzētu būt diezgan valdonīgai. Kā tu tiec ar to galā, mainot darba un mājas lomas?

Marta: Es diezgan apzināti mājās novelku armijas zābakus, var teikt. (smejas) Bet, iedegoties kopīgajās darba lietās, es dažkārt dzirdu savu toni veidā, kā kaut ko pasaku Ivaram. Tad esmu ienākusi ar tiem zābakiem istabā. Tomēr pēc būtības esmu komandas cilvēks.

Ivars: Man arī tā šķiet, ka Marta vairāk ir komandas cilvēks.

Marta: Tāpēc tas prasa spēku un pacietību: neviens tev ne prasīs, ne arī pārmetīs. Pieauguši cilvēki!

Ivars: Un: “Ļauj man nevis tūlīt un tagad, bet arī vēlāk, kad varu visu no sirds!” Mēs laikam esam iemācījušies nerunāt par lietām, vainojot otru, bet teikt, kā man pašam tas drīzāk liek justies. Un tas ir ļoti auglīgi. Es runāju tikai par sevi. Nevis, ka tu to izraisīji manī vai tu “uzbrauci” man, bet man ar to bija tā. Un otrs tad  sadzird labāk un zina, ko ar to iesākt.

Ar to mēs sarunu beidzam, drīz modīsies arī mazā Emīlija. Vēl tikai šķiroties Ivaram un Martai puspajokam izsaku bažas, ka intervija ir pārāk pareiza, – lasītājiem būs grūti noticēt tik ideālai savienībai. Ivars uzreiz reaģē, nopietni sakot: “Nezinu, ko vēl tādu neforšu varētu pielikt.. nezinu.”  Viņš domā un tad strauji saka kaut ko, ko par neforšu gan nenosauksi, bet par smieklīgu gan:

Tad, kad es sevi kritizēju, Marta man vienmēr aizrāda: “Tu nerunā tā par manu vīru!” (smiekli)

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt