Ilze Golubeva: Ceļš uz Latvijas Televīziju sākās diezgan interesanti: es strādāju Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrā par sinoptiķi, un vienu dienu, kad bija krusa, es to nofotografēju, aizsūtīju bildi nu jau kolēģim Tomam Bricim. Toms man atjautāja: "Pag, vai tikai tu nestrādā par sinoptiķi?" – un piedāvāja satikties, aprunāties un atnākt uz provēm.
Taču pirmā reize bija liktenīgi neveiksmīga: es devos uz Rīgu jau ļoti savlaicīgi, braucu no Ikšķiles ar vienu vilcienu agrāk, domāju – pasēdēšu Lucavsalā un lēnā garā aizstaigāšu līdz Latvijas Televīzijai. Tā arī notika: esot Lucavsalā, pulkstenis jau nāca četri, kas bija tikšanās laiks! – un es lēnām devos Televīzijas virzienā, aizsūtot savam vīram bildi ar ceļu, pa kuru gāju. Vīrs man nekavējoši atjautāja: "Kur tu esi? Tur tu netiksi!" Turklāt es devos nevis Latvijas Televīzijas ēkas, bet torņa virzienā. (smejas)
Dace Leimane: Ak!? (smiekli) Labi, ka ir vīrs, kas labi pārzina ceļus!
Jā. (smejas) Un tas viss beidzās ar to, ka tikšanās vispār atcēlās, mēs norunājām citu dienu. Arī pirmajās provēs neveicās, bet mani pieņēma radio, piedāvāja runas kursus, vajadzēja "nosēdināt" balsi. Trenējos un radio ziņu rītos divas reizes nedēļā stāstīju par laikapstākļiem. Tad atnācu uz televīziju otrreiz – šoreiz veiksmīgi. Jāatzīst, ka gāja kā pa kalniem un lejām.
Bet varbūt arī svētīgi? Tavs ceļš veda cauri profesionālajām runas mācībām un pieredzei, vai ne?
Jā, joprojām citreiz to aizmirstu – sāku runāt pārāk augstu, bet cenšos piedomāt.
Pie kā tu mācījies?
Pie Dites Liepas – viņa gan vairāk par valodas tīrību, Rutas Vītiņas un arī Zanes Daudziņas. Visgrūtākais laikam bija dažādu sarežģītu nosaukumu izrunāšana pie Rutas Vītiņas – mācījos mēli mežģošus vulkānu nosaukumus un visu ko citu.
(Smiekli.) Vai atceries pirmās "Rīta Panorāmas" reizes, kad nācās iet kadrā?
Ļoti uztraucos. Man trūka elpas. Patiesībā arī tagad uztraucos, vairāk gan brīvdienu raidījumos – vakara ziņās, kad laika prognozei tiek atvēlēts vairāk laika. Vienmēr ļoti sagatavojos, bet baidos, vai tikai kaut ko neaizmirsīšu izstāstīt. Saprotu, ka laika ziņas ir svarīgas, – cilvēki pēc tām daudz ko plāno, tāpēc atbildības sajūta man uzliek spiedienu, lai tikai kaut kas svarīgs nepaliktu nepateikts.
Kā sevi nomierini? Vai ir kāda formula?
Es cenšos nekad neanalizēt, cik daudz cilvēku skatās "Panorāmu". Tas manu uztraukumu tikai palielina. Es domāju, ka skatās vīrs, mani vecāki un omīte – viņiem arī stāstu. (smaida) Bet esmu sapratusi arī, ja kādreiz kaut kas misējas, tad svarīgi to ilgstoši nenest sev līdzi. Tāpat nākas kļūdīties arī ar laika prognozi, un cilvēki nav apmierināti…
Neapmierināto ir diezgan daudz, vai ne?
Jā, nav dienas, kad mēs nesaņemtu kritiku, kādus komentārus. Nav patīkami, bet es saprotu, ka cilvēkiem nav zināšanu, ka tik ideāli ne vienmēr iespējams paredzēt, īpaši negaisus vasarā. Mēs arī turamies pie prakses: labāk brīdināt un pēc tam noņemt brīdinājumu, nekā atstāt cilvēkus nesagatavotus. Protams, katrs brīdinājums ir pamatots, lieki tos neceļam.
Kā vispār ir ar tavu amatu – vai par sinoptiķi var izmācīties? Kāda ir tava izglītība?
Nē, nē, esmu pabeigusi vides zinātnes studijas, esmu ieguvusi bakalaura un maģistra grādu Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātē. Kad studiju laikā vajadzēja atrast kādu darbiņu, lai kaut ko piepelnītu, Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrā (LVĢMC) bija iespējams strādāt darbu maiņās, to varēju apvienot ar mācībām. Tā es sāku.
Vai kādas specifiskās LVĢMC lietas nācās mācīties papildus?
Jā, jo nekur citur Latvijā tās apgūt nevar. Apmācību process ir diezgan ilgs – līdz pat diviem gadiem, un sākumā tu esi sinoptiķa asistents. Pēc teorijas un praktisko nodarbību apgūšanas tiek kārtots arī pārbaudījums, un tikai tad var kļūt par sinoptiķi. Sinoptiķi raksta gan prognozes, gan sagatavo brīdinājumus, mēs arī komunicējam ar sabiedrību, cenšamies izskaidrot lietas, dažādas parādības.
Ekskluzīva lieta – tāda mākoņu bīdīšana vai vismaz to kustības prognozēšanas prasme!
Jā, ir interesanti. Man pat sarežģītākās, izaicinošākās dienas patīk vairāk, jo tad ir vairāk ko darīt: jāpēta, jāraksta brīdinājumi, vienlaikus jākomunicē sociālajos medijos…
Kas ir pats interesantākais tavā darbā? Ko tu varētu pastāstīt man un citiem, kas neko nezina par sinoptiķa darba metodiku? Man laikapstākļu noteikšana saistās ar dabas vērojumiem, kā, piemēram, ja saule jūrā noriet spoža un apaļa, neieslīdot mākoņos, tad nākamajā dienā būs saulains laiks, bez nokrišņiem. Vai – ja lietus laikā peļķēs veidojas daudz burbuļu, tad lietus būs ilgstošs. Vai meteorologi arī izmanto kādus senos vērojumus?
Tagad ir tā, ka mums ir milzīga telpa un katram sinoptiķim ir seši monitori, un katrā no tiem ir kaut kas cits. Mums ir arī programma, kurā ienāk skaitlisko prognožu modeļu dati: prognozētais vēja ātrums, mākoņu daudzums, nokrišņi, dažādu parametru varbūtības, atmosfēras stāvokļa indeksi un daudz kas cits. Un tad mēs šos dažādos modeļu datus salīdzinām ar šī brīža situāciju, izmantojot satelīta un radara attēlus, datus no visām 25 meteoroloģisko novērojumu stacijām, kas ir Latvijā. Dažiem parametriem izmantojam arī hidroloģisko staciju novērojumu datus. Un tad analizējam, kura modeļa dati ir precīzāki.
Un veicat prognozes, ko paziņojat mums?
Jā! Piemēram, skaitlisko prognožu modeļu informācija rāda, ka šobrīd ir apmākušās debesis, bet, paskatoties novērojumu kamerās, ārā pa logu vai satelīta attēlā, tu redzi, ka modeļa dotie dati nav tik precīzi, un tie ir jāpadzēš, jāpielabo. Tāpēc sinoptiķiem ir, ko darīt. Ne visas datorprogrammu prognozes spēj būt tik precīzas. (smaida)
Cilvēka faktors tomēr ir svarīgs joprojām?
Jā, tā ir. Arī lai brīdinājumus izveidotu. Gan par to, kas būs, gan arī, kādu ietekmi laika apstākļi atstās.
Tu domā – uz ekonomiku? Un privātajām saimniecībām?
Nu, piemēram, ja uzsnigs sniegs, un ir zināms, ka visi tajā laikā dosies uz darbu, iespējams, tas brīdinājuma līmenis ir jāpaaugstina. Jo būs slidens, sastrēgumi, var veidoties avārijas, neparedzētas kavēšanās. Cilvēkiem to būtu labi zināt laikus.
Jā, protams, tas ļoti būtiski! Tad tā ir gluži cilvēciska izvēle – likt šos brīdinājumus vai ne?
Lielā mērā – jā. LVĢMC gan arī veido metodoloģiju, kā tos veidot, bet sinoptiķim ir jādomā arī pašam. Piemēram, pēc lietus stipruma vajadzētu likt dzelteno brīdinājumu, bet, apkopojot konteksta datus, piemēram, par ilgstošu sausumu pirms tam, – kur var veidoties īslaicīgas plūdu vietas, ja pēkšņi uzgāzīs milzīgs daudzums lietus. Tas ir jāapsver, un cilvēki jābrīdina, ka tāda situācija var veidoties.
Tas nozīmē arī, ja vienā brīdī datus analizēs, piemēram, Toms, un otrā brīdī tu, tad prognozes var arī atšķirties?
Iespējams! Lai prognozes būtu pēc iespējas precīzas un brīdinājumi atbilstoši, mums arī vadītāja daudz palīdz un konsultē, īpaši sarežģītos gadījumos. Piemēram, vasaras lielo negaisu laikā viņa vakarā zvanīja un teica: klau, man šķiet, ka tomēr jāceļ sarkanais brīdinājums! Un tad mēs spriežam un nonākam pie lēmuma.
Tad tavā sinoptiķes darbā, tāpat kā darbā televīzijā, ir gana daudz radošuma un darba laiks iet pāri tradicionālajām darba stundām, vai ne?
Jā, no laikapstākļiem neizbēgt! (smejas) Agrāk mūsu, sinoptiķu darba laiks bija 24 stundas – nācām no 8 rītā un gājām prom nākamajā rītā 8, tagad tas ir mainījies – strādājam 12 stundu darba dienu – atnākam 8 no rīta un ejam prom 8 vakarā. Vai arī otrādi – no 8 vakarā līdz 8 rītā, tad sanāk sēdēt pie datoriem naktī.
Oho! Darba laiks ir ļoti izaicinošs!
Jā. Bet, ja tu esi darba skrējienā, tad to tā nejūt. Var pat teikt, ka pirms "Rīta Panorāmas" rītiem mani jau bija norūdījis darbs LVĢMC – tur naktī, ap pulksten 3 vai 4, ir ļoti aktīvi jādarbojas. Vienīgais, kas mani mazliet sarūgtina, ir darbs brīvdienās un svētkos, jo gribas būt kopā ar ģimeni.
Bet agro rītu miegs, lai arī negribas celties, pagaist, kad satiec kolēģus, jo visi grib strādāt un atbalsta viens otru.
Grūtākais ir tikt līdz darbam?
Jā, pa ceļam no Ikšķiles klausos vienmēr mūziku, tā ceļš ātrāk paiet.
Cik ilgi sanāk ceļā?
Aptuveni pusstunda. Bet Ikšķile man ļoti patīk – tā ir vieta, kur gribēju dzīvot, un esmu laimīga, ka nedzīvoju Rīgā.
Jo?
Tur ir mežs. Varu aizstaigāt vai aizbraukt ar riteni līdz Ogres Zilajiem kalniem ar savu suni. Arī Daugava ir blakus.
Sunītis?
Jā, Rio, patversmes bijušais iemītnieks, ļoti priecīgs staigātājs. Citreiz arī uz Daugavu ejam staigāt vai pa dambi paskrituļot… Ikšķilē ir miers un drošības sajūta. Esam ar vīru atraduši šajā pilsētā mājvietu un gribam te nobāzēties.
Jauki, ka jums abiem tas šķiet svarīgi!
Jā, viņš arī ir beidzis ģeogrāfus, izstudējis arī ģeomātiku. Tagad gan strādā "Augstsprieguma tīklos".
Satikāties studiju laikā?
Jā, viņš mani noskatīja basketbola turnīra laikā. Tā kā ir labi, ka ir tādi pasākumi. (smejas).
Tu esi basketbola spēlētāja?
Nepavisam! Patiesībā ar bumbu sportiem esmu uz "jūs", pat baidos no bumbām, jo nemāku. Bet komandu savākt turnīram vajadzēja, un mēs, aktīvākie, pieteicāmies un spēlējām.
(Smiekli.) Tavam vīram toreiz iepatikās, kā tu ne-spēlē basketbolu?
Varbūt. Jo bumbas vienmēr lido ne tajā virzienā! (smejas)
Runājot par attiecībām – kas, tavuprāt, ir vīrišķība?
Drošības sajūta, uzticība, atbalsts, rūpes. Savukārt sievišķība – tas ir maigums. Meitenēm arī vajadzētu reizēm zodu pacelt augstāk, lai sievišķība vairāk izpaužas. (smaida)
Jauks rosinājums meitenēm. Par tavām pirmajām mājām: tu esi Cēsu meitene. Vai tev nav vēlēšanās dzīvot šajā skaistajā pilsētā, kas arī atrodas dabas klēpī – Gaujas Nacionālā parka tuvumā? Pilsētā ar tik bagātu kultūras piedāvājumu.
Ja ir padzīvots Ikšķilē, tad nē. (smejas) Ikšķilē ir tik patīkami, mierīgi un vienlaicīgi gan dabas tuvumā, gan tuvu Rīgai. Ja man būtu jābraukā no Cēsīm, tas būtu ļoti grūti.
Vai Cēsīs esi gan dzimusi, gan arī augusi un mācījusies?
Jā, uz Rīgu devos tikai pēc vidusskolas, lai iestātos Latvijas Universitātē.
Vai vari vairāk pastāstīt par savu dzimtu?
Mani vecāki tagad jau ir pensionāri, jo esmu jaunākā no četriem bērniem – brālis ir 15 gadus vecāks, un vēl man ir divas māsas. Vecāki tagad šiverējas pa dārzu, pieskata mazbērnus.
Kādas profesijas tavi vecāki pārstāv?
Vispār mūsu dzimtā vienmēr ir bijuši dakteri: acu ārsts, zobārsts, sieviešu ārsts, narkologs, imunologs, fizioterapeits un tā varētu turpināt vēl un vēl. Bet interesanti, ka omīte no mammas puses bija ģeogrāfijas skolotāja. Viņas gan vairs nav, bet es domāju, ka viņa būtu patīkami pārsteigta, ka esmu izvēlējusies to pašu profilu.
Vai jums bija māja Cēsīs? Iedomājos tā gluži vizuāli: vai tava dabas mīlestība nāk no būšanas dārzā un laukā jau no bērnības?
Jā, jā, mums bija liels dārzs – vasarās bija jāravē, jābrauc ar mammu un omīti uz mežu lasīt ogas vai sēņot. Tētis savukārt mums visiem bērniem iemācīja kustību prieku, sportošanu. Kad biju maza, tētis uz riteņa aizmugurē piestiprināja spilvenu, un mēs braucām uz mežu vai citur – Cēsīs ir daudz vietu, ko izbraukāt. Tēta pamudināti esam piedalījušies arī skrējienā "Jānis un Jānītis", kas tradicionāli notiek Jāņos. Vienu gadu mēs skrējām gandrīz visi – vecāki, es, mans vīrs, māsa ar vīru un bērniem, brāļa bērni.
Cik garš tas skrējiens ir?
Mēs skrējām piecus kilometrus! (smejas) Bet ir arī garākas distances.
Cik skaists, dzimtu vienojošs pasākums! Vai tagad arī krosiņu paskrien?
Jā, cenšos trīs reizes nedēļā skriet ar savu suni, viņš ir mans motivētājs! Starp citu, šodien man arī paredzēts pasākums – laivu brauciens!
Šodien???
Jā! (smejas) Tas ir Ģeogrāfijas fakultātes rīkots pasākums, kas notiek divas reizes gadā – pavasarī un rudenī, un tiek saukts par ģeoralliju. Šogad mūsu kompānija dosies pa Pededzes upi Lubānas pusē, viena mašīna startā, otra finišā. Nakšņosim teltī, tāpēc ceru, ka uzspīdēs arī saulīte…
Bet ja līs?
Tas jau ir tas labākais, ja ir kaut kas, kas izsit no komforta zonas!
Ja? Tā ir jauna šķautne par tevi. Jo līdz šim tu runāji par Ikšķiles mieru un drošības sajūtu, kas tev ļoti svarīga… Tagad es sajūtu drosmi tevī.
Es nezinu, vai tā ir drosme, drīzāk – piedzīvojumu gars. Es zinu, ka būs grūti un sals, bet tas noteikti paliks atmiņā.
Labi. Bet kas tev vispār ir drosme?
Uzdrīkstēties darīt to, ko tu gribi? (domā) Bet ne uz visu es parakstītos, jo apzinos, ka esmu bailīga.
Vai tu vari pateikt, kas ir tas, ko tu negribi dzīvē?
Es negribētu, lai man ir pārāk maz laika. Lai man nebūtu laika darīt to, kas man patīk. Lai vienā brīdī darba ir pārāk daudz. Citreiz es jūtu, ka ir par daudz: man ir bijusi nakts maiņa, es atbraucu mājās, un negribu iet gulēt. Mēs braucam dabā, mežā – es negribu aizstrādāties tik ļoti, lai man nebūtu nedz spēka, nedz laika tam, kas man patīk.
