Šis Latvijas Radio raidījums "Globālais latvietis. 21. gadsimts" tapis visai sarežģīti, jo skaidrs, ka Krievijā dzīvojošajiem apstākļi ir gana riskanti, tāpēc ar lielu daļu personu raidījums nevarēja sazināties, domājot par šo cilvēku drošību.

Darbojas skola

Kā stāstīja Aija Otomere no Latviešu valodas aģentūras, šobrīd darbību turpina Maskavas latviešu skola, kas darbojas vēstniecības paspārnē. Sanktpēterburgā, kopš aizvērts ģenerālkonsulāts, arī skolai vairs nav iespēju darboties. Notiekot fragmentāras tikšanās, bet tā vairs nav pastāvīga skolas darbība. Tomēr, braucot vienam ciemos pie otra, kopienas sajūta Krievijas latviešiem tiekot uzturēta. Arī aģentūras atbalsts skolotājiem tiek sniegts joprojām.

Otomere skaidroja: "Atbalsts, ko sniedz Latviešu valodas aģentūra skolotājiem, joprojām turpinās tāpat kā pirms kara. Ir gan dažādas nianses, mēs nesazināmies e-pastos, esam pārgājuši uz "Telegram". Tas ir kanāls, ko esam atzinuši par drošu esam. Šobrīd situācija ir mazliet drošāka un skaidrāka pašiem skolotājiem. Kopš kara sākuma, kad tikāmies ar gandrīz visām skolotājām seminārā vasarā, jūlijā, viņas nezināja, vai septembrī skolas atsāks darboties pagājušajā gadā. Bija pieņemts ārvalstu aģentu likums, ierodoties skolā jāuzrāda dokumenti, ikviens tiek piefiksēts, arī skolēni, tādēļ ir samazinājies skolēnu skaits. Gadījumā, ja tiek piešķirts šis ārvalstu aģenta statuss, – ir skolotāji, kuri Maskavā strādā ar bērniem, – tas automātiski tiek liegts, tiek ietekmēti dažādi procesi."

Savukārt Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstniece diasporas jautājumos Elita Gavele skaidroja, ka Latvijas puse dara visu iespējamo, lai diaspora Krievijā turpinātu darboties, turklāt ne tikai lielajās pilsētās. Viņa gan uzsvēra, ka lielus pasākumus un tikšanās jau apturēja Covid-19 pandēmija: "Neraugoties uz karu, varu tikai izteikt milzu pateicību kolēģiem vēstniecībā Maskavā, kuri visu šo laiku ir uzturējuši aktīvu dialogu ar visām 11 diasporas organizācijām Krievijā un tās visas ir vairāk vai mazāk aktīvas. Arī tad, kad mēs pazeminājām mūsu diplomātisko attiecību līmeni ar Krieviju un palika tikai pilnvarotais lietvedis, arī tad notiek komunikācija ar visām organizācijām."

Gavele arī sacīja, ka 2022. gadā, kad karš jau bija sācies, vēstniecībā bija noorganizēta visu Krievijas diasporas organizāciju vadītāju tikšanās.

"Un tas nebija formāls pasākums, tā bija morālā gara uzturēšana," viņa atzina,

norādot, ka Latvijas pusei ir nepārtraukta saziņa ar latviešiem. Tāpat ir jāmeklē veidi, kā finansiāli atbalstīt diasporas organizācijas, jo skaidrs, ka, tiklīdz biedrības kontā ienāk nauda no Eiropas Savienības valstīm, tā Krievijā tā automātiski nokļūst ārvalstu aģentu statusā: "Biedrības saņem finansējumu, bet es neatklāšu veidu, kādā tas notiek. Naudu mēs nesūtām uz oficiālajiem kontiem, jo, tiklīdz kontā iekrīt nauda no Eiropas Savienības valsts un īpaši no Latvijas, kas Krievijā pasludināta par īpaši nedraudzīgu... Mēs atrodam risinājumus, kādā veidā mēs viņiem palīdzam. Katru gadu ir finansējums patriotiskiem pasākumiem, izvairoties no ļoti politizētiem pasākumiem," viņā norādīja.

Ar vienu kāju Latvijā, ar otru – Maskavā

Raidījumā "Globālais latvietis. 21. gadsimts" ar savu pieredzi dalījās māksliniece Inese Manguse, kura sacīja, ka ar vienu kāju dzīvo Latvijā, Tirzā, ar otru – Krievijas galvaspilsētā Maskavā. Tā ir viņas vīra dzimtene. Inese ar vīru, arī mākslinieku, iepazinusies septiņus gadus ilgo mākslas studiju laikā. Abi apprecējās, un Latvijā nāca pasaulē viņu meita. Tomēr saikne ar Krieviju palikusi nepārtraukta visu laiku, jo tur dzīvo abu kopīgā bērna vecvecāki, un pāris nevēlas atņemt vecvecāku un mazbērnu saiti, kas esot ļoti cieša, īpaši ar vecmāmiņu. Arī dažādi praktiski apsvērumi ģimeni mudina ik pa laikam uz ilgāku laiku doties uz Maskavu.

Manguse skaidroja, ka Latvijas pilsoņiem uz Krieviju ir iespējams aizdoties, bet citādāk ir ar Krievijas pilsoņu viesošanos Latvijā. "Vecmāmiņa un vectētiņš nevar pie mums atbraukt, jo ir Krievijas pilsoņi, tāpēc mēs braucam pie viņiem. Kopš nevar braukt ar mašīnu, kam Krievijas numura zīme, mēs braucam ar vilcienu no Maskavas līdz Pleskavai, tur pārsēžamies taksometrā, kas aizved mūs līdz robežpunktam Šumilkina, kas ir robeža ar Igauniju. Pārejam ar kājām pāri robežai, otrā pusē sagaida kāds savējais un aizved uz Tirzu." Atpakaļceļš tāds pats.

Viņa arī sacīja, ka brauciens uz Latviju ir emocionāli patīkamāks, tāpēc allaž vīru skubinot pēc iespējas ātrāk braukt atpakaļ. Tagad tuvākais brauciens uz Maskavu plānots jau oktobra beigās. Inese atklāja, ka, esot tur, viņa jūtas samērā droši, nekādus draudus  nav saņēmusi, arī kutelīgas situācijas nav nācies piedzīvot: "Domājot ar galvu, es ļoti labi saprotu, kāda ir situācija, ka tajā pasaulē mīt milzu ļaunums, un nevaram prognozēt, kā notikumi var pavērsties."

Inese atklāja, ka atgriežoties oktobrī Maskavā, viņa piekritusi darboties Maskavas latviešu skolā, kur pasniegs vizuālo mākslu.

Viņa arī neslēpa, ka "politiku" Krievijā latviešiem nākas nolikt malā. Inese atzina, ka viņai žēl vīra vecāku un ka viņi savā starpā par karu Ukrainā nerunā: "Nu, Krievijā labāk par karu nerunāt. Arī krievu cilvēki ir propagandas upuri, es viņus uzskatu par kara upuriem. Protams, to nevar salīdzināt ar kara upuriem Ukrainā, to stiprumu. Mums nav ne TV, ne radio, nav pirmā kanāla ziņu. Protams, vecmāmiņa un vectētiņš klausās tās ziņas. Bet mēs par tām lietām īsti nerunājam ar vecmāmiņu un vectētiņu, jo viņi ir propagandas upuri, un tas ir jūtams, tāpēc mums ir bijuši strīdi, ļoti lieli, karsti, asi pašā sākumā, tāpēc mēs, lai nesabojātu attiecības ģimenē, par to nerunājam."

Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstniece diasporas jautājumos Elita Gavele norādīja –

lai arī Inese izvēlējusies braukt uz Krieviju, tomēr Ārlietu ministrija nepagurusi ik dienas atgādina, ka doties uz Krieviju, Baltkrieviju un NVS valstīm ir nedroši, un ministrija mudina to nedarīt.

Tikmēr Inese pauda cerību, ka jau gada nogalē varēs kopā ar vīru un meitiņu uz Latviju pārcelties pavisam.