Karam Ukrainā sākoties, Vācijā tika izveidoti divi lieli bēgļu uzņemšanas punkti – viens no tiem bija Berlīnē, otrs Minhenē. Latviete Laura Ritenberga-Kindere dzīvo Bavārijā, ikdienā strādā par zvērinātu latviešu-krievu-vācu tulci Vācijas tiesā. Tā bija kara otrā nedēļā, kad Lauras atvašu bērnudārzā, kur sarunvaloda ir krievu un vācu, citu bērnu mammas sāka runāt par to, ka ar autobusiem iebrauc ukraiņu bēgļi. Pirmie, kuriem Vācijas varas iestādes palīdzēja, bija pieaugušie, iesaistot zupas virtuves, bet tas, ko pamanīja Laura, ka lielā daļā iebrauca ukraiņu bērni vecumā no divu līdz sešu gadu vecumam: "Man pašai ir trīs meitas – trīs, septiņus un deviņus gadus vecas. Es zinu, kā ir tad, kad mājas bērnu izrauj ārā no mājām. Tas sākās ar to, ka mēs vairākas mammas sākām vārīt griķu putras, ko mēs zinām no savas padomju bērnības. Es zināju, ka viņi pazīs griķus un zina pienu. Mēs vārījām griķu putru ar pienu."
Tas, kas sākās ar griķu putru, vēlāk pārauga pamatīgā brīvprātīgo darbā, jo nepilnu nedēļu vēlāk izskanēja uzsaukums zvērinātiem tulkiem, kuri zina krievu valodu, iesaistīties tulkošanas darbā lielajos centros. Tā soli pa solim, kas sākās kā nejaušība, Laura nonāca lielajā virpulī gada garumā.
Viņa atzina, ka lielākais šoks bijis ieraudzīt, ka atbēgušie ir tādi paši cilvēki kā viņa – sieviete Lauras vecumā, ar tāda paša vecuma bērnu, un pat telefons rokās tāds pats, vienīgi šai sievietei vairs nekā nav, jo mājas ir saspridzinātas. Tajā brīdī esot iegriezies virpulis, kurā viņa ierāva arī citus Vācijas latviešus.
Laura atklāja, ka Vācijas latviešiem vienu brīdi bijis pat iekšējais joks: "Vai tavā mājā ir kāds dīvāns, uz kura nav gulējis ukrainis?"
Jo kara sākumā cilvēkus izmitināja sporta zālēs. Bet ne visiem tāda mitināšanās bija iespējama, tāpēc Laura sevi sauc par līdzvainīgu pie tā, ka daudzas ukraiņu ģimeņu uzreiz nonākušas Vācijas latviešu ģimenēs. Tas ir stāsts par identificēšanos, par to, ka latvietim salīdzināšanās ar ukraini, kurš nonācis neapskaužamā situācijā, ir labi saprotama.
Tam piekrita arī Ritma Prokopčenko, kura ir Dublinas latviešu skolas "Saulgriezīte" vadītāja. Karam sākoties, viņa kā brīvprātīgā iesaistījās Īrijas Sarkanā Krusta aktivitātēs: "Kad sāka vākt ziedojumus, mana ģimene un manu pieaugušo bērnu ģimenes nepalikām vienaldzīgi, jo blakus pilsētiņā īru ģimene izveidoja punktu, kas vāca visu nepieciešamo ukraiņiem, kas caur pazīstamiem veda palīdzības kravas uz Ukrainu."
Nākamais solis bija nejaušība – Ritma pamanīja sludinājumu, ka meklē tulkus, kuri var palīdzēt ukraiņiem: "Palīdzēju ar tulkošanu, ar savu mašīnu vedu slimu gadu vecu ukraiņu bērnu pie ārsta." Tā tas turpinās līdz šai dienai, un Ritma uztur saikni ar, kā pati saka, "saviem ukraiņiem."
Tā bija nejaušība, bet ne tikai, tas saistās ar pašas atmiņu, – arī Rita Andersone no Viduszviedrijas latviešu biedrības ukraiņu bēgļu brīvprātīgās palīdzes statusā nonāca nejauši, kad darba kolēģe sacījusi, ka vietējā viesnīca uzņēmusi bēgļus un nav tulku, kuri var palīdzēt migrācijas dienesta darbiniekiem komunikācijā ar ukraiņiem: "Es tieši pirms gada biju traģiski zaudējusi vienīgo bērnu, un mana sirds sažņaudzās, es sapratu, ka tas ir svētīgs darbs, kas man jādara. Es gāju katru dienu palīdzēt. Visu laiku gāju un tulkoju, palīdzēju nokārtot visus nepieciešamos dokumentus."
Politoloģe Sigita Struberga šo fenomenu skaidroja ar identificēšanos, un identificēšanās, starp citu, esot liels izaicinājums ukraiņiem, kuri nokļūst Eiropā: "Lai arī saka, ka ukraiņu bēgļi ir ātri integrējušies darba tirgū, tomēr ir vairāki izaicinājumi, kas saistīti ar valodu, tomēr pastāv kultūras atšķirības. Ilgtermiņā mums daudz darba, kas būs jādara. Īpaši jāintegrē bērni – lai arī daudziem ukraiņiem šķiet, ka viņi drīz atgriezīsies mājās un viņu bērni tādēļ turpina mācības ukraiņu skolās tālmācībā, bet patiesība ir tāda, ka, visticamāk, viņiem nāksies vēl krietnu laiku dzīvot mītnes zemēs, līdz ar to iekļaušanās mītnes zemes vidē ir nepieciešama."
Brīvprātīgo darbs latviešiem Eiropā turpinās. Lai arī tas ir stāsts par izdegšanu palīdzot, tomēr spars palīdzēt neapsīkst un neiet mazumā. Laura pēc pusgada pārtraukuma atkal ir atgriezusies nu jau kā tulce Vācijā bēgļu darba iekārtošanas birojā. Linda Jākobsone-Gavala, biedrības "Gribu palīdzēt bēgļiem" valdes locekle, norādīja: "Šobrīd, kad karš jau tuvojas divu gadu atzīmei, ir skaidrs, ka palīdzība nepieciešama arī tiem stiprajiem cilvēkiem, lai varētu turpināt palīdzību."
"Globālais latvietis. 21. gadsimts"
KONTEKSTS:
Krievijas nepamatotais un neizprovocētais plaša mēroga iebrukums Ukrainā sākās 2022. gada 24. februārī, Kremļa propaganda bravūrīgi solīja ieņemt Kijivu trīs dienās, taču ukraiņu pašaizliedzīga un spēcīga pretestība neļāva Kremlim realizēt savus plānus.
Pēc neveiksmēm Kremlis izveda armiju no Kijivas apgabala, bet turpināja ofensīvu citos reģionos. 2022. gada rudenī ukraiņu armijai izdevās veiksmīgajās operācijās atbrīvot Harkivas apgabalu un daļu Hersonas apgabala, vairojot cerības uz iespēju sakaut pretinieku.
Taču 2023. gada vasarā sāktais Ukrainas pretuzbrukums nebija tik veiksmīgs, ko Ukrainas armija skaidro gan ar nepietiekamu ieroču nodrošinājumu no Rietumu sabiedrotajiem, gan ar Krievijas armijas izveidoto pamatīgo aizsardzības līniju un plašiem mīnu laukiem. Tagad izskan atziņas, ka frontē sācies pozīciju karš ar nogurdinošajām kaujām un jāgatavojas ilgstošam atbalstam Ukrainai.
Tikmēr Krievija regulāri uzbrūk civilajiem objektiem un paredzams, ka tāpat kā pērn ziemā tā mērķtiecīgi vērsīs triecienus pret enerģētikas infrastruktūru.
