Ar studijas visiem tiešsaistē Latvijas Radio sazinājās trijos pa dienu, un arī Lāsmai Dzenei Mozambikā pulkstenis rāda to pašu laiku, taču atšķirīgs ir skats aiz loga – ja Latvijā ziemīgas ainavas, tad Mozambikā ir vasara – karstākais laiks šai valstī.
Lāsma komentēja: "Šodien ir saulains, par brīnumu mums pašiem, jo vakar bija apmācies un lietains, jo, lai arī ir vasara, ir lietus sezona." Lāsma dzīvo pilsētā pie okeāna – tas atrodas desmit minūšu attālumā no viņas mājas, un ūdens tur, vismaz viņai kā latvietei, allaž silts. Lāsma vietu, kur dzīvo, sauc par paradīzi, to savulaik iepazinusi, strādājot brīvprātīgo darbu. Studējot Norvēģijā, viņa tika gatavota brīvprātīgo darbam Indijā vai Āfrikā, un, nobijusies no Indijas, Lāsma 2014. gadā nolēma doties uz Āfriku. Toreiz tas bija ceļojums pa vairākām valstīm ar galamērķi Mozambikā, Nakalā, kur Lāsma strādāja tūrisma jomā. Tā bija pirmā Āfrikas pieredze, kuras laikā Lāsma iemīlējās. Pēc atgriešanās Norvēģijā un pēcāk Latvijā puisis sekoja līdzi, taču tad abi atgriezās Mozambikā.
Nu jau rit devītais gads, un Lāsma te iejutusies, bet sākumā piedzīvots kultūršoks. Pat par spīti tam, ka viņi dzīvo labos apstākļos, ar daudz luksusa lietām, piemēram, ar mājkalpotājiem.
Bet iejušanos apgrūtināja tas, ka Lāsmai trūka portugāļu valodas zināšanu. Viņa mazliet prata sazināties spāņu valodā, tāpēc, pirms sākt darba meklējumus, nācās pašmācības ceļā iemācīties protugāļu valodu. Starp citu, Mozambikā – pat ja esi ar pieredzi un zināšanām – ārzemniekus negaida atplestām rokām. Līdz ar to Lāsma sāka mazo šūšanas biznesu, taču savas korekcijas ieviesa Covid-19, jo viesstrādnieki aizbrauca no valsts, arī tūristu nebija, tāpēc uz tūristiem vērstu biznesu nācās pārtraukt. Tagad Lāsma atvērusi vīna veikalu, kurā nopērkams ekskluzīvi vīni un sieri no Spānijas un Itālijas. Šobrīd viņas bizness ir fokusējies uz vietējiem Mozambikas iedzīvotājiem, kuriem ir pasaules pieredze un viņi vēlas šo pasaules pieredzi baudīt dzimtenē.
Ikdiena paiet ar vietējiem, latviešus Lāsma satiek reti. Zina pāris sieviešu, no kurām viena Mozambikā dzīvo jau 30 gadu, precējusies, meita augusi te. Nesen iepazinusies ar latvieti, kura pirms trim gadiem pārcēlusies, bet tādas latviešu kopienas Mozambikā nav. Savu latvietību Lāsma uztur ar ciešu, bet attālinātu saziņu ar radiem un draugiem Latvijā. Protams, saziņā ar latviešiem dzimtenē nereti nākas skaidrot, kāda ir ikdiena, cik bīstama ir dzīve Mozambikā.
Latviete skaidroja, ka viņas mītnes pilsētā dzīve ir mierīga, taču stāsti par karadarbību Kabu Delgadu provincē valsts dienvidos nav meli. Tomēr, pēc Lāsmas teiktā, tur notiekošais karš neietekmē dzīvi pārējā valstī. "Tas saistīts ar dārgakmeņu un naftas ieguvi, kas vienmēr veido politiskās spēles. Bet pārējā Mozambika to nejūt, vietējās ziņās par to nerunā, cilvēki par to savā starpā nerunā. Arī par slimībām, protams, mums ir malārija –, tā ir ikdiena. Ar malāriju ik pa laikam paši vai kaimiņi paslimojam. Malārija ir normāla slimība – trīs, četras, piecas dienas un atkal esam uz kājām, esam pie tās pieraduši un mūs nebaida tā, kā kādu, kurš ceļo šurp," viņa norādīja.
Runājot par latviešiem Āfrikā, Lāsma sarunas laikā vienojās, ka brauks ciemos pie Ievas Tomases uz Dienvidāfrikas Republiku, kura šai valstī nonāca jau 2000. gadu sākumā – Ievu atveda darbs. Viņa pēc augstskolas beigšanas sāka strādāt uzņēmumā "Tetrapak", kas pēc dažiem nostrādātiem gadiem meklējusi iespēju iziet no Baltijas tirgus, raugoties angliski runājošo valstu virzienā, galu galā nonākot Dienvidāfrikā. Pēc pāris gadiem Johannesburgā Ieva sākusi savu biznesu, importējot augstas kvalitātes tēju no Singapūras. Šobrīd Ieva dzīvo Keiptaunā, un kopš Covid-19 pandēmijas laika viņa no Latvijas importē zīmola "Plūkt" tēju, ko bauda Dienvidāfrikas iedzīvotāji.
Taču tas nav vienīgais latviskais pieskāriens Ievas ikdienai: "Skolas bērniem un visa dzīve ir angliski, bet mums Keiptaunā ir neliela latviešu komūna. Vēl pirms kovidlaika tā bija ciešāka. 2018. gadā uzsākām skoliņu latviešu bērniem. Mēs bijām sešas, septiņas meitenes, kuras te bija ieprecējušās, tolaik bijām ar bērniem 5, 6, 12 un 13 gadu vecumā. Domājām, kā uzturēt bērnos latviešu valodu un piederību latviskumam, ka viņiem ir ne tikai Dienvidāfrika, bet arī saikne ar Latviju. Līdz kovidam ļoti cītīgi tikāmies, ik pa pāris nedēļām, bija vecākā grupa, kuru es mācīju, un grupa jaunākiem bērniem, ar ko strādāja cita meitene. Tā mēs uzturējām savu latvietības garu. Bija forša kopiena. Ar bērniem runāju abās valodās. Man ir 17 gadu veca meita, kura latviski runā ļoti labi. Ar viņu kā ar pirmo bērnu es ļoti rūpīgi runāju latviski. Kad meita sāka iet skolā, piedzima otrs bērns. Kļuva sarežģītāk. Viņam ar latviešu valodu ir švakāk. Abi mani bērni mācījās latviešu valodu caur Latviešu valodas aģentūru "Clasflow" vidē, kas strādā ar diasporas bērniem. Mazākajam bērnam ir 11 gadu, viņš joprojām divas reizes nedēļā mācās latviešu valodu."
Ieva Tomase par dzīvi Dienvidāfrikas republikā arī sacīja: "Te, protams, ir dažādi izaicinājumi. Viens no lielākajiem šobrīd ir elektroenerģijas trūkums. Tas ilgst jau vairākus gadus, bet pēdējais gads īpaši izaicinošs, jo notiek valstiska mēroga plānoti elektrības pārtraukumi. Visa valsts ir sadalīta reģionos, un atkarībā no zonas, kurā dzīvo, notiek iepriekš izziņoti elektrības pārtraukumi uz vairākām stundām dienā." Protams, tas ir apgrūtinoši, jo dzīve jāplāno visiem – gan vienkāršiem iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem. Iemesls atslēgumiem ir tas, ka elektroapgādes sistēma ir nolietota, bet spējas to uzlabot nav.
Kopumā gan abas sarunas dalībnieces uzsvēra, ka dzīvei Āfrikā var pielāgoties.
To apstiprināja arī trešais sarunas dalībnieks Rolands Jānis Āboltiņš: "Ļoti līdzīgi kā Latvijā. Klimats savādāks. Bet tā – celies, ej uz darbu." Viņš dzīvo Kenijā, un atzina, ka, no biznesa viedokļa raugoties, ir mazliet grūti sastrādāties ar noteikumiem. "Piemēram, mums kompānijā ir vairāki branči jeb filiāles, katra filiāle ir citā valsts novadā. Un, pat ja divas dažādas pilsētas, katrā ir jāmaksā savas novadu nodevas, neviens neko nepaskaidro, par ko, kas, kāpēc, vienkārši jāmaksā. Ja nesamaksā, nāk inspektori skatīties. Nav tādas skaidrības par lietām dažreiz."
Tikmēr Ģirts Greiškalns, kustības "esiLV" pārstāvis, kurš ar Āfriku ir ciešā kontaktā sadarbības projektā Namībijā, Zimbabvē un Zambijā, palīdzot izglītot tieši sievietes šajās Āfrikas valstīs, norādīja – te Latvijas pieredze noder un Āfrika patiesībā ir iespēju kontinents.
