Jānis Buholcs ir Vidzemes Augstskolas asociētais profesors, studējis komunikācijas zinātni un strādājis žurnālistikā. Ikdienā viņš lasa tādus studiju kursus kā mediju ētika, mediju ekonomika, tiešsaistes informācijas vide, pētniecībā pievēršas žurnālistikas un sociālo mediju tēmām un mediju vides profesionālajām aktivitātēm.
Gints Grūbe: Informatīvās telpas sašķeltība, informatīvais karš un tā aktieri, sabiedriskie mediji un to neatkarība – mediju politikas jautājumi pēdējās nedēļās atkal atgriezušies dienaskārtībā.
Jānis Buholcs: Par mediju politiku var sacīt dažādas lietas, gan labas, gan sliktas. Labā ir tāda, ka tā noteikti ir. Proti, tā ir laba tēze, kas varbūt sākumā izklausās kā ļoti vienkārša, tomēr man šķiet, ka tas pats par sevi jau īstenībā ir sasniegums, ka mēs esam politiskā līmenī sapratuši, ka tāda lieta ir vajadzīga. Proti, ka mēs nevaram ļaut, lai tas viss iet pašplūsmā, lai to regulē brīvais tirgus, kā nu tur sanāk, tā tas viss ir. Mums tiešām jādomā par informācijas vidi, mums jādomā par mediju stiprināšanu, par žurnālistikas stiprināšanu, par šo kritisko domāšanu, par medijpratību, par šīm visām lietām, kuras bieži vien publiskajā telpā tiešām tiek minētas. Tās visas tagad ir dienaskārtībā, kas pats par sevi nenoliedzami ir labi. Cits jautājums, protams, ir, – kā nu kurā situācijā, kā kurā reizē izdodas to visu realizēt, jo šī tēma ir diezgan sarežģīta, un tur ir ļoti maz tādu konkrētu piemēru, ko mēs varētu paņemt, ka kaut kur kaut kas darbojas, mēs tagad to visu pārņemsim un mums tas arī darbosies. Līdz ar to tur ir arī zināms mācīšanās elements, zināms kļūdu elements, bet es gribētu domāt, ka vismaz lielās līnijās mēs esam uz pareizā ceļa.
Šobrīd Nacionālās drošības koncepcija paredz pārtraukt sabiedrisko mediju apraidi krievu valodā, bet saglabāt komercmedijos. Kādu jūs redzat mērķi šādai politikai?
Tas ir jautājums, kurš, manuprāt, nav īsti labi izdomāts. Tur var saprast, ka tas ir drīzāk politiskās vides vai politiskās situācijas atspoguļojums, ka ir nācis pieprasījums pēc šāda veida idejām. Tur īstenībā mēs varam ieraudzīt šo pretrunu, ka, no vienas puses, tiešām tiek runāts par informatīvās vides stiprināšanu, par vienotas informācijas vides veidošanu, bet sanāk tā, ka mēs varbūt īsti nezinām, kā to visu panākt. Iespējams, ka fantāzija tajā visā pasākumā ir tāda, – ja mēs pārtrauksim atbalstīt jebkādā veidā krievvalodīgos medijus, ja to būs mazāk un tie radīs mazāku saturu, tas kaut kādā veidā palīdzēs visiem pārējiem medijiem, latviešu valodā strādājošajiem. Proti, ka krievvalodīgie, kuriem kaut kādu iemeslu dēļ šis saturs, kas ir krievu valodā, tomēr ir ērtāk uztverams, ka viņi pēkšņi sāks tagad vairāk lasīt, klausīties medijus latviešu valodā.
Es baidos, ka tas nenotiks.
Ceļam uz informācijas vides stiprināšanu, manuprāt, vajadzētu būt divu pakāpju: pirmā pakāpe ir, ka mēs vispār cenšamies veidot vienotu informācijas vidi, cik nu vien tas iespējams, un tad nākamā pakāpe ir par to, ka tā informācijas vide ir ne tikai vienota, bet arī veidota uz latviešu valodas pamata. Kas pats par sevi, protams, ir ļoti labi. Tas ir tas, kā tam būtu jābūt, bet jautājums ir, vai mēs šajā brīdī jau pasakot, ka mums nebūs sabiedrisko mediju satura krievu valodā, – vai mēs tiešām varam cerēt, ka tagad pēkšņi latviešu valoda iegūs stiprinātās pozīcijas?
Tomēr neizskatās, ka tā ir kļūda, izskatās, ka tā ir apzināti veidota politika.
Par to, kas tur notiek galvās, to es pateikt, protams, nevaru, bet tas ir kļūdaini, tas ir bīstami, jo, manuprāt, pats svarīgākais un pamatu pamats ir tas, lai mazākumtautību pārstāvjiem un krievvalodīgiem būtu pieejama informācija viņiem ērtā valodā, bet tāda, kura atspoguļo vietējās vērtības, kura atspoguļo demokrātiskas vērtības, kurā ir augsti žurnālistikas standarti.
Jo pretējā gadījumā, ko tad viņi darīs? Viņi, visticamāk, meklēs kādu saturu krievu valodā.
Vietējie komercmediji jau turpinās pastāvēt.
Tas, protams, nav slikti, bet šis ir stāsts par to, vai tas, ko rāda vietējie komercmedji krievu valodā, vai ar to pietiek, lai apmierinātu visas vajadzības. Man šķiet spilgtākais piemērs, kas arī izskanējis pēdējās nedēļās, kad tiek runāts par šo koncepciju, ir Latvijas Radio 4, kurš lielā mērā sniedz tādu informāciju, kurai pat īsti alternatīvas nav. Man šķiet, nesen bija prezentācija Kultūras ministrijas pasūtītajam pētījumam, ko veica "Kantar", kas arī bija par Latvijas iedzīvotāju mediju izvēli. Viens no secinājumiem bija, ka Krievijas televīzijas kanālu slēgšana nenozīmē, ka tagad masveidā visi sāk skatīties televīzijas kanālus latviešu valodā. Viņi, visticamāk, vienkārši meklē alternatīvas, iet uz "Youtube" vai kādiem citiem sociālajiem medijiem. Ko viņi tur ierauga, tur arī ir ļoti daudz dažādas lietas. Tur, protams, ir labas, kvalitatīvas lietas, bet tur ir daudz arī tādu lietu, kuras droši vien mēs neuzskatītu par tādām, kuras vajadzētu cilvēkiem skatīties un kuras sniedz izvērstu un sakarīgu priekšstatu par to, kas notiek. Līdz ar to informācijas vide ir diezgan plaša un iespējas atrast to, kas cilvēkiem tuvāks, jau tāpat ir ļoti lielas.
Pagājušajā vasarā mūs daudzus šokēja SKDS pētījums, kas bija veidots pēc Eberta fonda pasūtījuma. Rezultāti bija tādi, ka, piemēram, latviski runājošajās ģimenēs 78% atbalsta Ukrainu, bet starp krieviski runājošajiem tie ir tikai 27%. Viens no secinājumiem politiskā līmenī bija, ka nekāda veida informatīvā telpa te nepalīdz, šis procents ir pietiekami kritisks Latvijai.
Jā, es piekrītu.
Ar visu to, ka ir izslēgti Krievijas propagandas mediji.
Tas droši vien arī nav stāsts par to, ka tajā brīdī, kad jūs izslēgsiet Krievijas propagandas medijus, pēkšņi notiks brīnums. Mums jārunā par to, kā tad īsti ir mainījusies...
Var vispār izslēgt mūsdienās medijus?
Es domāju, ka – drīzāk nē. Tas drīzāk ir jautājums par cilvēka motivāciju.
Jūs pats kādā intervijā bijāt minējis, ka sociālo mediju rādītāji par to, ko skatās caur "Facebook" Latvijā, ļoti bieži norādīja, ka caur "Facebook" tiek saņemti dažāda veida izgriezumi no Krievijas propagandas medijiem.
Cik bieži, cik ne, tas, protams, ir skaitļu jautājums, bet kopumā tas ir tas, ko mēs varam redzēt, – ja saturs nav pieejams tiešā veidā, ja mums ir nobloķētas interneta vietnes, ierobežota vai nogriezta iespēja skatīties šīs televīzijas, tas nenozīmē, ka pie mums šī informācija vispār nepienāk. Ja cilvēks ir pietiekami motivēts, viņš, protams, atrod veidu, kā šo informāciju skatīties. Šajā ziņā droši vien, ka cerība ir tāda, ka varbūt tādu augsti motivētu cilvēku varētu nebūt daudz. Droši vien nav tā, ka viņu ir maz. Ir kaut kāda auditorijas daļa, kura tajā brīdī, kurā viņi ierastajā veidā vairs nevarēja piekļūt televīzijai un šiem attiecīgajiem portāliem, viņi sāka meklēt alternatīvas. Droši vien, ka kāds tajā mirklī arī pamanīja, ka eksistē alternatīvas, ka mums ir vietējie krievvalodīgie mediji, ka mums ir arī krievvalodīgie mediji no Eiropas, kuriem ir augsti žurnālistikas standarti. Tā kā daļa no šīs auditorijas droši vien pārskatījusi savu mediju diētu, bet nav tā, ka to būtu darījuši visi. Mēs nevaram arī nekādi sagaidīt, ka tajā brīdī, kad mēs vienkārši nogriezīsim piekļuvi šādā veidā, ka tur nebūs mēģinājumu to visu apiet.
Jūs minējāt, ka laiks ir pārāk mazs, lai mēs gribētu, ka šie 27% krieviski runājošo atbalsta karu Ukrainā.
Es teiktu, ka cilvēkiem ir uzskati, kurus jūs tā vienkārši nevarat izmainīt.
Ar informāciju, ar faktiem?
Arī ar to ne, tāpēc ka šis jau ir stāsts nevis vienkārši par faktiem, šis jau ir stāsts par pārliecību, par personisko ideoloģiju, kaut kādā ziņā par citām vērtībām, interpretāciju par to, kā pasaule darbojas, kas cilvēkuprāt ir labais, kas ir sliktais. Tas nav kaut kas tāds, – ja jūs tagad noliksiet faktu kaudzīti uz galda, viņi izlasīs tos faktus un teiks: "Jā, esmu kļūdījies un jums ir taisnība!" Tas tā nedarbojas, jo visa informācijas uztvere ir ļoti cieši sakņota arī dažādās psiholoģiskajās attieksmēs, reakcijās, un cilvēkiem arī ļoti bieži gluži vienkārši nepatīk, ka viņus labo. Mēdz arī būt situācija, kurā kāds mani grib pārliecināt par to, ka man nav taisnība, un varbūt es neticu tam, kurš man to mēģina sacīt, un es vēl ciešāk savu pārliecību atbalstu. Ja mēs skatāmies, kā cilvēki reaģē kaut vai uz faktu pārbaudēm. Ir šī faktu pārbaudes žurnālistika, ar ko nodarbojas arī daži žurnālisti Latvijā, un to attieksmi sociālajā vidē pret to var novērot ļoti dažādu.
Jā, kādēļ attieksme pret cilvēkiem, kuri nodarbojas ar pētniecisko žurnālistiku, sociālo mediju līmenī ir tik izteikti negatīva?
Tas droši vien ir saistīts ar uzticēšanos tam, kurš man to stāsta. Tas ir stāsts par to, ka, ja kāds nāk pie manis un saka, ka mana pārliecība ir nepareiza, ka es esmu kļūdījies, bet es esmu šajā pārliecībā ieguldījis ļoti daudz savas pašidentitātes, tad tas izraisa pretreakcijas. Tāpēc dažkārt ir pilnīgi pretējās reakcijas. Mēs it kā cilvēkam skaidrojam un sakām, ka fakti ir citādi, ka zinātniskie pētījumi saka citādi, bet cilvēks atrod veidu, kā konfliktu un komunikatīvo disonansi, ko tas izraisa, atrisināt, pasakot, ka problēma ir ar to, kurš man to saka, ka varbūt viņš ir angažēts, varbūt viņam par to maksā, varbūt viņš ir saistīts ar valdību. Daļa sabiedrības diži neuzticas valdībai, tātad viss, ko man saka vai nu valdība tiešā veidā, vai kas sasaucas ar valdības pozīciju, arī var tikt uztverts kā kaut kas aizdomīgs.
Tas pats Eberta fonda vadītājs, kurš bija pasūtījis šo pētījumu, secināja, ka krievi pēdējā laikā ir saskārušies Latvijā ar trīs problēmām: karu Ukrainā, Latvijas reakciju uz to un Krievijas politisko attālināšanos no Eiropas. Trīs problēmas, ar kurām ir samērā grūti tikt galā, kā rezultātā etniskā viedokļa plaisa nesarūk un vēl arī nesaruks, acīmredzot. Jautājums ir – cik ilgi? Līdz nākamajai paaudzei?
Mēs varētu cerēt, ka līdz nākamajai paaudzei tas notiks, jo tie procesi nav ātri. Vai vienkārši ar paaudžu nomaiņu pietiks? Tas arī ir sarežģīts jautājums, jo tas, kā mēs izvēlamies informāciju, kuru patērēt, kurai ticēt, arī ir saistīts ar dažādām lietām, tostarp ar to, ko mūsu vecāki mums saka, ko viņi skatās un klausās. Tas ir stāsts arī par izglītību, kas notiek skolās un augstskolās. Tas ir stāsts par cilvēkiem, ar kuriem mēs ikdienā sazināmies. Tās var būt dažādas personiskās vides informācijas, kurās mēs esam. Bet es teiktu, ka laika gaitā droši vien ar pārdomātu mediju politiku vismaz kaut kādus uzlabojumus ir iespējams veikt.
Publicists Māris Zandars "Satori" raksta, ka nākotnes vārdā, runājot par krievvalodīgajiem, mums vairāk interesē vecuma grupa no 15 līdz 30 gadiem, un viņš apšauba, ka šai vecuma grupai priekšstati par to, kas notiek pasaulē un Latvijā, veidojas, balstoties uz LTV vai Latvijas Radio programmām krievu valodā. Kā jūs redzat, kas ir nākotnes mediju modelis, kurā atradīsies šī vecuma grupa?
Droši vien, ka nevar gaidīt, ka viņi būs klasiskās televīzijas skatītāji un radio klausītāji, bet šis droši vien ir stāsts arī par to, kā mainās masu mediji un kā tiem vēl vajadzētu mainīties. Proti, kā mēs vispār saprotam, kas ir medijs, kas ir žurnālistika un kur tiem vajadzētu būt. Proti, vai mēs gaidām, ka mūsu auditorija nāks pie medija, ka viņi ies uz noteiktu ziņu portālu, ka viņi ieslēgs konkrētu ziņu kanālu vai radiostaciju? Vai arī mēs zinām, kur viņi atrodas, un bieži vien viņi atrodas sociālajos medijos, un tad mēs spējam veidot saturu, kas ir pielāgots šai videi. Tur mēs droši vien viņus varam sasniegt, ja zinām – kā. Tas, protams, nav vienkārši, ir daudz dažādu izaicinājumu, bet pašlaik jau kaut kādā ziņā tas notiek. Tas ir tas, ko arī sabiedriskie mediji mēģina darīt ar dažādiem eksperimentiem, ka vienkārši ir saturs, kas veidots tieši ar domu, lai tas varētu būt ieraudzīts sociālo mediju vidē un izplatīties. Nevis vienkārši gaidīt, ka viņi nāks uz kaut kādu portālu vai citu tradicionālo mediju institūciju, bet veidot žurnālistikas saturu, kas var izplatīties sociālajos medijos, kas var būt saistošs noteiktai auditorijai.
Kā, jūsuprāt, redakcionālā politika būtu jāveido? Vai pieskaņojoties sabiedrības dienaskārtībai vai pretēji, veicinot to jautājumu izvirzīšanu dienaskārtībā, kuri varbūt tīri socioloģiski neuztrauc mūs?
Es gribētu gluži vienkārši aktīvu redakcionālo politiku. Proti, nevis pasīvu, kas ne tikai skatās, ko saka politiķi vai skaļāk kliedzošie, bet ideālajā variantā arī tādu, kas spēj redzēt solīti uz priekšu. Tātad ir lietas, kuru mūsu politiskajā dienaskārtībā vēl nav vispār vai kuras vēl nav ienākušas sabiedriskajā dienaskārtībā, bet kuras mēs tomēr spējam atpazīt kā nopietnas un par tām runāt. Droši vien, ka klimata pārmaiņas ir viena no tām tēmām. Es ļoti labi saprotu, kāpēc Latvijas iedzīvotājam tā varētu nešķist kā kaut kas tāds, ko likt prioritāšu augšgalā, jo tas vienmēr ir stāsts par to, kas ir tās lietas, ar kurām ikdienā saskaramies, kas ir tās lietas, kuras uztveram par tiešajiem draudiem. Droši vien, ka tur [nonāk] militārais konflikts, dažādas ekonomiskas problēmas, kuras ietekmē mūsu dzīves kvalitāti, un tas ir saprotams, ka tas ir tas, par ko cilvēki ļoti bieži domā. Par to viņiem nevar pārmest. Šīm lietām noteikti jābūt arī mediju dienaskārtībā, jo medijiem ir jāspēj reaģēt uz to, kas sabiedrībai svarīgs, jāspēj būt par aktīvo spēku, ne tikai stāstot par to, ka viss ir slikti, bet ideālajā variantā piedaloties arī konstruktīvu risinājumu meklēšanā. Bet tai nevajadzētu būt iešanai tikai kādu jau esošu aktualitāšu pusē.
Varbūt veids, kādā uzrunāt krievvalodīgo Latvijas sabiedrības daļu, ir nevis konfliktēt ar jautājumiem par karu Ukrainā, bet sākt ar vietējiem ekonomiskajiem jautājumiem, kas viņus interesētu? Vai tā ir stratēģija, kādā mediji savu redakcionālo politiku var veidot? Vai varbūt tieši pretēji – mums tieši būtu vairāk jārunā par Ukrainu?
Es teiktu, ka labs sākums būtu identificēt lietas, kuras mums ir kopīgas. Mēs dzīvojam vienā valstī. Droši vien, ka ir lietas, kuras mūs skar vienādā mērā neatkarīgi no valodas, kādā runājam. Droši vien, ka tādi ekonomikas jautājumi vai sociālo problēmu jautājumi ir vieni no tiem, kas var veidot mums spēju saprasties, bet tas nenozīmē, ka mums nevajag runāt arī par tām tēmām, kuras mūs šķeļ, jo tas bieži vien ir stāsts par spēju diskutēt, tas ir stāsts par spēju saprast, kāpēc mans oponents vispār domā tādās kategorijās, kas ir tas, kas viņam ir licis nonākt pie tādas realitātes versijas. Ja mēs to sapratīsim, mēs droši vien arī spēsim izdomāt, kā labāk ar viņiem runāt.
Citas "Brīvības bulvāra" sarunas
