Neefektīvi vadīts atbalsts vairāk palīdz mums, nevis ukraiņiem. Saruna ar pilsonisko aktīvisti Inesi Vaivari

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 8 mēnešiem.

"Neefektīvi vadīta palīdzēšana vairāk palīdz mums pašiem, nekā tiem cilvēkiem," – tā par palīdzību Ukrainai Krievijas iebrukuma laikā Latvijas Radio raidījumā "Drošinātājs" norādīja biedrības "Latvijas Platforma attīstības sadarbībai" ("LAPAS") vadītāja un pilsoniskā aktīviste Inese Vaivare. Viņa jau Krievijas uzsāktā kara pirmajās dienās prata apvienot īstos cilvēkus un radīt rīcībspējīgu palīdzības sūtīšanas komandu. Tā uz Ukrainu nosūtīja 27 humanitārās palīdzības kravas apmēram 800 tūkstošu eiro vērtībā. Šobrīd Vaivare pievērusies problēmām tepat Latvijā. Viņa strādā pie civilās aizsardzības jautājumiem un mūsu pašu gatavības krīzes situācijām"

Tālis Eipurs: Grāmatu vērsim vaļā tajā nodaļā, kurā tu sāc būt saistīta ar Ukrainas stāstu. Daudziem tas sākas ar 24. februāri vai ļoti tuvu tam. Kur tas aizveda tevi?

Inese Vaivare: Droši vien tāpat kā lielākā daļa cilvēku, arī es piedzīvoju 24. februārī šoku, bet man iepriekš ir bijušas zināmas pieredzes reaģēt tādās krīzes situācijās, tāpēc arī šajā es sapratu, ka man kaut kas ir jādara. Interesanti ir tas, ka pirmais, kas man ienāca prātā, bija nomierināt manu bērnu. Viņa vēl tagad atceras, ka es viņai teicu – krievi [Krievijas armija – red.] ir iebrukuši Ukrainā, bet tu guli mierīga, viss būs kārtībā. Kad man bija sajūta, ka es saprotu, kas notiek ar manu ģimeni, ar manu situāciju, tad, protams, sāku skatīties apkārt, ko man darīt. Nevalstiskās organizācijas ļoti strauji reaģēja un izveidoja jau tādu domubiedru grupu. Mums bija pirmais zvans, ko mēs katrs varam darīt. Man labāk patīk paņemt tādu lietu, ko es varu novest līdz galam, par ko es pati arī atbildu, un es redzēju, ka tāda niša ir humānās palīdzības nosūtīšana. Jo cilvēki strauji gribēja reaģēt, gribēja sūtīt dažādas mantas, mantas tika vāktas, bet nebija īsti skaidrs, kā to darīt, kur sūtīt un tamlīdzīgi. Tā kā arī par šo tēmu man ir bijusi neliela pieredze jau iepriekš, gan mazliet vairāk tādā teorētiskā līmenī, es ķēros pie lietas, un mēs ar dažiem domubiedriem izveidojām aktīvistu grupu. Mums piesaistījās arī skauti un gaidas, Latvijas Lauku forums, mēs ļoti ātri izveidojām arī reģionālo koordinatoru tīklu – pašās pirmajās dienās mums bija 60 cilvēki pa visu Latviju, kuri jau bija gatavi iesaistīties un koordinēt visu uz vietām. Sākām meklēt partnerus Ukrainā, kam droši var nosūtīt, jo pirmais bija tas, kā mēs vispār varam dabūt iekšā šīs kravas Ukrainā, – iebraukt nevarēja, apdrošināšanas vairs tur nestrādāja. Tad mēs sākām veidot sadarbību ar Ārlietu ministriju, Iekšlietu ministriju, Ekonomikas ministriju, un tad tas vilnis mums tur aizvēlās tāds diezgan grandiozs. 

Cik grandiozs? 

Tas, ko es mēģināju darīt atšķirīgi no citām savām pieredzēm, es mēģināju ļoti cieši sadarboties ar valsts pārvaldi, palīdzot tur, kur viņiem pašiem konkrētajā brīdī rokas bija par īsu. Tā niša, ko mēs paņēmām, bija liela apjoma kravas no uzņēmumiem, kuri bija spējīgi ātri sakraut fūres, bet bija vajadzīgs saprast, kā tad to var nogādāt. Tad kopā ar Ārlietu ministriju mēs izveidojām drošu ceļu, caur Slovākiju ievedot humānās palīdzības ziedojumus. Ātri tika arī izgrozīts šis likums par PVN neattiecināšanu, līdz ar to arī tā interese ziedot bija arvien lielāka. Ekonomikas ministrija padalījās arī ar interesentiem, kuri to gribētu darīt, kuri bija pauduši tādu savu vēlmi. Jā, tas, kur mēs iestrēgām, protams, bija tas, ka apjoms bija grandiozs un uzreiz. Jo tā lielā, mūsuprāt, noliktava, kuru mums laipni uzņēmēji piedāvāja, diemžēl bija krietni par mazu. Tad mums ļoti paveicās sadarboties ar ļoti lielu Latvijas uzņēmēju, kurš palīdzēja gan ar savu cilvēkresursu kompetenci, gan arī citi palīdzēja ar ļoti lielas noliktavas atrašanu. Tad jau mēs izdomājām, kā veidot visu šo lielo loģistikas mehānismu. Arī kā dokumentāciju kārtot, jo krīzes situācijā mums ir jādomā arī par to, kas notiks pēc tam. Kopā mēs aizsūtījām 27 kravas apmēram 800 tūkstošu eiro vērtībā. Mēs beidzām savas aktivitātes jūnijā, jo sapratām, ka ir daudzas citas organizācijas, kuras tajā brīdī arī sūta, kuras piesaista finansējumu, un tā mūsu krīzes reakcija faktiski ir beigusies. Jo mūsu atšķirība faktiski bija tāda, ka mēs nepirkām šīs lietas. Nedaudz mums bija arī no "Ziedot.lv" iespēja piesaistīt finanšu resursus, mēs tiešām arī pasūtījām vairumā lietas, kuras bija ļoti, ļoti vajadzīgas, bet faktiski mūsu specializācija bija tieši mantu ziedojumi ļoti lielos apjomos, ar ļoti ātru nosūtīšanu un tamlīdzīgi. Cik nu, protams, tas bija iespējams, jo daudzas reizes tā bumbiņa bija arī uzņēmēju pusē – cik rūpīgi bija sakārtota dokumentācija, un tāpat jau arī mums visādi piedzīvojumi pa ceļam gadījās. 

Palīdzības krava Ukrainai
Palīdzības krava Ukrainai

Sanāk tā, ka šis lielais sākuma uzrāviens ar tiešām lielajām kravām, vērtīgajām kravām, visi pārējie tā kā vēlāk to piedzina un pietiekami labi kompensēja? Vai tas bija iemesls, kāpēc jūs beidzāt? Jo šķiet savādi, ja lieta ir tik organizēti aizgājusi, apstāties. Tas nozīmē – jūs secinājāt, ka pārējie arī jau ir pietiekami labi piešāvuši roku? 

Tur ir tāda specifika, ka, lai mēs nosūtītu pilnu fūri, tai ir jābūt noteiktam preču apjomam, un uzņēmējiem ir noteikts apjoms, ko viņi gada laikā vispār drīkst ziedot un cik viņi arī var atļauties ziedot. Uzņēmumu spējas ir ļoti dažādas. Lasīt pa vairākiem uzņēmumiem mantas, tās kaut kur uzglabāt un uzņemties šo materiālo atbildību mēs nevaram, jo mēs tiešām tikai laipni izmantojām šo citu cilvēku, citu uzņēmumu noliktavu. Līdz ar to sapratām, ka mūsu darbība vairs nav efektīva. Savukārt tām organizācijām, kuras var uzkrāt, kurām ir lieli finanšu līdzekļi nopirkt vēl kādas paletes vai nepieciešamās lietas, viņi to var izdarīt daudz labāk. Redz, tā lieta, kas ir jāņem vērā, kad mēs sūtām, pie kā mēs ļoti cieši pieturējāmies, ir, ka mēs gribam būt arī finansiāli efektīvi. Jo skaidrs, ka mēs varam staigāt pa veikaliem un mazumtirdzniecībā nopirkt dažādas lietas, iespējams, kāds arī labi nopelnīja no tā tajā laikā, kas nav slikti, un varbūt pēc tam ziedoja arī atpakaļ  nopelnīto, bet mēs skatījāmies tiešām uz ļoti lieliem apjomiem par pēc iespējas zemākām cenām, un tādas preces, kuras ir patiešām, patiešām vajadzīgas.Skaidrs, ka ziedotāji jau bija arī tādi, kuri gribēja ziedot to, kas pašiem ir palicis pāri, kam beidzas derīguma termiņi. Te mēs bijām ļoti strikti un stingri, mēs tādas lietas nepieņēmām. 

Kas bija mācības, kuras joprojām varbūt ir aktuālas, kuras būtu svarīgi saprast ikvienam, kurš vai nu sāk palīdzēt vai turpina palīdzēt? 

Jā, mums laikam pirmā mācība bija tāda – mēs mēģinājām apturēt neapturamo. Jo tad, kad sapratām, ka vilnis ar mantām ir lielāks par jebkuras organizācijas kapacitāti tās nosūtīt, tad mēs mēģinājām to apturēt. Tas neizdevās, jo skaidrs, ka tas bija arī stresa noņemšanas elements droši vien cilvēkiem.

Sajūta, ka es palīdzu, kaut ko ziedojot, bet tikpat skaidrs ir, ka tāda neefektīvi vadīta palīdzēšana vairāk palīdz mums pašiem, nekā tiem cilvēkiem.

Un primāri tas ir stāsts par to, ko tiešām otrai pusei vajag, ko viņi paši ir gatavi arī pēc tam izdalīt. Protams, ka tāda dezorganizēta, nesakārtota palīdzība, kur otrā pusē vēl ir jāšķiro un jāsaprot, vai tas vispār ir lietderīgi, tā nav laba palīdzība. Diemžēl tas ir tāds sensitīvs [temats], jo cilvēki, kad to viņiem saka, mēdz apvainoties, jo viņi domā, ka "es taču no labas sirds gribēju palīdzēt, kāpēc tā? Nu tad jau viņiem nevajag, tad jau lai tiek galā paši!" Bet būtībā tam ir ļoti cieši jābūt saistītam ar reālajām vajadzībām un arī to formātu – vai mums ir iztulkots tas, ko mēs tur sūtam, vai mums ir sakārtots. Tas, ko mums darīja brīvprātīgie ļoti lielos apjomos, – viņi šķiroja šīs mantas, liekot vienā kastē zobu birstes, otrā kastē zobu pastas. Nākamais stāsts ir, ka tas viss ir jāuzskaita, un tam visam ir jābūt dokumentācijai, ja mēs to kaut kur nogādājam. Un tam jābūt arī caurspīdīgam procesam, kas arī daudz kur nenotika. Bet bija ļoti labi piemēri. Piemēram, Saldū. To tiešām gribu pieminēt kā ļoti pozitīvu praksi. Viņi nesūtīja uzreiz mums, viņi sēdēja, šķiroja, sapakoja visus pamperus atsevišķi, un mēs varējām izveidot vienu paleti ar pamperiem. Jo tas ir stāsts arī par iepakošanu. Tās ir daudzas loģistikas nianses, kuras varbūt, ja tu pats to neesi darījis, neienāk prātā, bet par kurām ir jāklausās organizācijās, kuras to dara. 

Inese, uzrunājot konferences dalībniekus
Inese, uzrunājot konferences dalībniekus

Tātad svarīgi klausīties speciālistos un neapvainoties. Mēs arī to apvainošanās stāstu esam šajā podkāstā pieredzējuši. 

Jā, tā apvainošanās laikam ir tā sarežģītākā, jo, protams, visiem ir sakāpinātas emocijas, un nešaubīgi palīdzības procesam ir liela nozīme, bet varbūt tas, kas ir jāatceras, ka tajā krīzes situācijā mēs īsti nefunkcionējam kā tas profesionālis, kas mēs esam. Varbūt mēs varam palīdzēt pilnīgi citā lietā. Man pašai tas ir ļoti palīdzējis, ka es neesmu tas teorētiķis, sistēmu plānotājs, bet cilvēks, kurš fiziski sēž un skaita konservus. Un tad es ieraugu, kā tam ir jānotiek, un tajā brīdī tā ir tā palīdzība, kas ir vajadzīga. 

Tu sacīji, ka tev jau bija zināma pieredze. Ko tas nozīmē?

Latvijas Platforma attīstības sadarbībai jeb LAPAS ir organizācija, kuru es vadu 12 gadus, un mums ir pieredze ar palīdzības sniegšanu citām valstīm, gan mazāk ar humāno palīdzību, jo tā ir tāda, nu... kā mēs mēdzam dēvēt ar CNN efektu – kura ir tāda skaļāka krīze, tur mēs palīdzam, jo nešaubīgi dažādi militāri konflikti un krīzes situācijas ir visur pasaulē nepārtraukti. Bet mēs zinām, kādi ir šie palīdzības principi. Otra mana būtiskā pieredze ir šī organizācija "Viegli palīdzēt" jeb "Paliec mājās", kuru mēs izveidojām pirmajā Covid-19 vilnī, apvienojot vairāk nekā 800 brīvprātīgos, kas nesa pārtiku, medikamentus un visādi citādi palīdzēja cilvēkiem, kuriem bija jāpaliek mājās. Otrā pieredze mums šai organizācijai ir tāda skumjā pieredze, bet tajā pašā laikā ļoti reālistiskā pieredze, bija palīdzot Baltkrievijas opozīcijai bēgt, kad Lukašenko spēki sāka iestāties paši pret saviem cilvēkiem. 

Tik plašs tas spektrs. Runājot ar tādiem cilvēkiem kā tu, kuru, par laimi, Latvijā nav arī nemaz tik maz, vienmēr pie sevis brīnos – kā jūs to visu spējat darīt? Tas daudziem ir neaptverams darbības veids, enerģijas daudzums. Pastāsti par sevi! Kas tu esi, kad tu neesi projektos, plānos, palīdzēšanā? 

Es domāju, ka palīdzētāju tiešām ir daudz, kā tu saki, un katram cilvēkam ir sava stiprā puse. Mana stiprā puse laikam ir koordinēšana, kontakti, zināšanas. Man nav bail vadīt lietas, man nav bail uzņemties atbildību. Laikam tāda es esmu bijusi visu savu dzīvi, arī nestrādājot nevalstisko organizāciju sektorā, jo iepriekš es esmu strādājusi valsts pārvaldē, tāpat arī darījusi visādus brīvprātīgos darbus.

Inese Vaivare
Inese Vaivare

Laikam šis krīzes situāciju adrenalīns ir tas, kas mani pašu mazliet – nu jau pat šķiet – aizrauj, jo pieredze ir radījusi prasmes varbūt reaģēt mazliet mierīgāk un jau balstīties zināmā pieredzē – gūt tādu pārliecību, ka tu spēj to izdarīt. Ārpus šī es arī tieši tāpat sistēmiski vēroju, kas notiek manā pašvaldībā, kaut kur pielieku roku, esmu arī skolotāja, no šī gada pasniedzu sociālo zinību priekšmetu jauniešiem, arī strādāju divās augstskolās. Tā kā diezgan daudzveidīga darbība man ir arī ikdienā. 

Sarunu mēs sākām ar tavu stāstu par to, ka tev arī savam bērnam bija Ukrainas notikumi jāskaidro – tātad arī tas viss vēl.

Jā, tas, protams, ir kaut kas tāds, ko es laikam esmu mantojusi, jo ir skaidrs, ka palīdzēšana vienmēr bijusi klātesoša. Esmu klaiņojošus suņus vienmēr vedusi mājās, meklējusi viņiem saimniekus. Tagad jau, protams, ir čipi, var sadarboties ar policiju veiksmīgāk un tamlīdzīgi. Bet laikam, jā, zināmā mērā tas redzīgums uz to, ka kādam vajag palīdzēt, man piemīt. No otras puses, es droši vien esmu ieguvusi arī racionālu pieeju, saprotot, ka ir jāparūpējas arī par sevi pašu. Tas ir tas, ko mēs ar palīdzētājiem esam daudz runājuši, ka palīdzībai jebkurā gadījumā jābūt gana racionālai. Izdegšana šajā sektorā ir ļoti klātesoša. 

Pastāsti, lūdzu, par to drusciņ vairāk! Pastāsti to savu leņķi!

Mans leņķis ir tāds, ka manā pieredzē ļoti daudz enerģijas ir jātērē, lai mēģinātu sadarboties, nevis tādā dabīgā plūsmā katram darot savu darbu. Tā sajūta, ka katrs tajā savā dabīgajā plūsmā dara savu darbu, ir ļoti patīkama. Tad tu saproti, ka vari uzticēties saviem komandas biedriem, saviem partneriem un tamlīdzīgi. Bet šī mūsu nezināšana, kā reaģēt krīzes situācijās, bieži vien paņem ļoti daudz enerģijas citos procesos. Tad patiešām darbs ir ļoti daudzas stundas ilgs, 15–16 stundas dienā, un kāds jau no tā cieš. Vai nu tas ir kaķis vai suns, vai bērns.

Iemācīties parūpēties par sevi un novilkt robežas ir ļoti svarīgi.

Kādu brīdi man likās, ka varbūt kāds cits nāks, iesaistīsies, palīdzēs un uzņemsies kaut ko, bet beigās tev tomēr ir pašam jāatbild par savu dzīvi un jāmāk to koordinēt, arī atpūsties. Interesanti ir tas, mums tieši bija ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu mācības, jo vēl viena lieta, ko es mēģinu darīt, – es mēģinu mācīties un piemērot zināšanas dzīvē, un viņi, piemēram, strādā maiņās. Tas laikam ir tas, kas mums būtu jāiemācās, ka mēs, palīdzētāji, arī varam to darīt, vienkārši savādāk. 

Nav jāizgudro jauns ritenis, bet jāiet pie ugunsdzēsējiem vai policistiem, ja? 

Es domāju, ka jā, un jādara sadarbībā. Jāsaprot, ko viņi dara labāk un jāļauj viņiem to darīt, nevajag to dublēt. Tas arī ir tas, ko mēs krīzēs ļoti darām, – mēs dublējam viens otru, mēs nesadzirdam, ka labāk nedarīt kaut ko. 

Tā mēs no tava cilvēkstāsta atkal aizgājām pie sistēmas. Tas laikam parāda tavu būtību, vai ne? 

Laikam jā, es esmu no tiem cilvēkiem, kas tad, kad policijas mašīna brauc garām, domāju, lūk, kā valsts palīdz cilvēkiem, nevis briesmīgi, ka kādam kaut kas ir noticis. 

Atgriežoties pie stāsta par Ukrainu. Vai tu pati arī biji Ukrainā ar kādām no kravām vai kaut ko organizēt? 

Nē, es tikai menedžēju komandu un cilvēkus šeit, un procesus Latvijā, jo es viena audzinu savu bērnu. Līdz ar to man nav šādu iespēju, pat ja es to gribētu. Katrā ziņā es teiktu, ka tā droši vien ir mana stiprā puse, nevis stūrēt, un es domāju, ka katram ir jādara tas, kas viņam labāk sanāk. 

Bet tas acīmredzot tāpat nozīmēja arī daudz sarunu ar cilvēkiem tur Ukrainā? 

Mans telefons bija nepārtraukti karsts. Pirmajā nedēļā man bija divi cilvēki, kas atbildēja uz maniem telefona zvaniem, jo nebija iespējams to menedžēt. Pirmajās dienās vienmēr ir šis apjukums, cilvēki mēģina meklēt kādu, kuram ir jelkāda informācijas druska, kurš ir gatavs uzņemties atbildību un atbildēt par kaut ko. Es saņēmu zvanus gan no amatpersonām, gan mēs taisījām civilās aizsardzības komisijām informāciju, un arī pašvaldību vadītāji bija man lieli draugi. Tā kā faktiski mēs apstrādājām ļoti lielus informācijas apjomus gan tiem, kas grib palīdzēt, gan tiem, kuriem pašiem vajadzēja palīdzību un, protams, arī cilvēkiem Ukrainā. 

Kāds tev ir palicis iespaids no sadarbības un saziņas ar Ukrainu? Kas ir tavi secinājumi brīdī, kad tu tur biji iesaistīta? Mēs esam dzirdējuši gan stāstus par lielu pašaizliedzību, gan lielu bardaku. 

Jā, droši vien, ka pareizi ir visi stāsti, bet es domāju, ka Ukraina ir diezgan gatava, jo viņi jau no 2014. gada saprata, kas notiek, un ļoti mērķtiecīgi strādāja pie tā, lai būtu gatavāki. Es domāju, ka mēs noteikti esam mazāk gatavi nekā ukraiņi. Viņiem ir ļoti stipras nevalstiskas organizācijas, ja man jārunā tieši par savu saskari vairāk. Viņu trūkums, protams, bija nesenā administratīvi teritoriālā reforma, kas nozīmē, ka viņiem, piemēram, ir pašvaldības, kurām nav sadraudzības pilsētu. Līdz ar to viņiem bija grūtāk saņemt kādu palīdzību, pat ja viņiem tā ir vajadzīga, kā arī šiem pašvaldību cilvēkiem nebija tik lielas pieredzes varbūt. Tas, ko es redzēju nevalstisko organizāciju sektorā, ka, protams, jebkuras organizācijas, pat kultūras organizācijas, kļuva par bēgļu uzņemšanas organizācijām un tamlīdzīgi.

Es domāju, ka viņi paši ir ļoti spējīgi, tāpēc mums vajag viņus dzirdēt, nevis mācīt vai viņiem dot kaut ko, ko mēs domājam, ka viņiem vajadzētu.

Biju nesen vienā pasākumā, kur bija sarunas starp lielajām sistēmas organizācijām, piemēram, lielo Starptautisko Sarkano Krustu. Viņi paši stāstīja, ka ilgi ir diskutējuši ar Ukrainas valdību par to, kā tad būtu šī palīdzība jāsniedz. Un ukraiņi tādā ziņā, cepuri nost, – viņiem ir savs mugurkauls, viņi zina, ko viņi grib, viņi arī ir gatavi to pateikt un diskutēt, nevis tikai pakļauties kaut kam. Bet nešaubīgi, ka tām pašām vietējām organizācijām ir milzīga nozīme, kā tās reaģēs, un es esmu dzirdējusi fantastiskus stāstus, ka, piemēram, namu apsaimniekotājs zina, kas kurā dzīvoklī ir, kuram ko vajag, un viņi aktīvi iesaistās šo palīdzības paku izdalīšanā un tamlīdzīgi. Tā kā mana pieredze noteikti ir pozitīva, bet ir viens aspekts, kurš man visu laiku ir galvā, jo es nesen biju strādājusi ar Baltkrievijas opozīciju, un es ļoti labi saprotu, ka šim kontekstam nav tikai palīdzēšanas aspekts, tur bija arī drošības aspekts. Tas ir tas, ko mēs ļoti cieši centāmies ievērot. Mēs skatījāmies, ar ko un kā mēs sadarbojamies, mēs mēģinājām virzīt Ukrainā tikai un vienīgi konvojētas kravas caur leģitīmiem, pārbaudītiem avotiem un saņēmējiem, jo, protams, sākumā šajā haosā bija riski ļoti plaši. Bet te man ir interesanti, kā man stāstīja arī profesionāli humānās palīdzības sniedzēji – tāds haoss ir klātesošs vienmēr. Ja mēs domājam no cilvēka vajadzību viedokļa, jā, protams, kāds varbūt tur paņems kādu humānās palīdzības kravu, nozags, pārdos pēc tam, bet kāds ir mūsu mērķis – lai cilvēkiem ir pieejamas šīs lietas. Protams, karā ir kara noteikumi. Ja skatāmies no cilvēku viedokļa, tas ir pozitīvi, un ne vienmēr visas sistēmas strādā, ne visas sistēmas ir iespējams piemērot visām krīzes situācijām. Ukraina ir ļoti atšķirīga, tā ļoti maina spēles noteikumus šobrīd – vispār kara un humānās palīdzības. 

Palīdzības krava Ukrainai
Palīdzības krava Ukrainai

No kā uz ko? 

Viņi maina to, ka, kā jau es teicu, viņi ir ar šo savu mugurkaulu pateikt, ko viņiem vajag, pašiem uzņemties koordināciju un nepiekrist tam, kam viņi nevēlas piekrist. Tāds piemērs no dzīves. Humānā palīdzība teorijā tiek ļoti stingri nošķirta no drošības, jo humānā palīdzība ir neitrāla. Tas ir tas, ko mums ir grūti Latvijā vēl laikam pieņemt, ka mums ir jābūt neitrāliem, kad mēs sniedzam palīdzību, jo mēs runājam par cilvēku un cilvēka vajadzībām. Mēs, protams, negribam būt neitrāli, mēs neesam neitrāli, bet tāda ir humānās palīdzības būtība. Un tad tas, kas notiek Ukrainā, mēs redzam, ka palīdzība tiek sniegta arī dažādiem militārajiem spēkiem, jo, piemēram, arī militāristi vairs nav vienkārši militāristi, tās ir arī viņu pašorganizēšanās vienības, kurām ir jāpalīdz un tamlīdzīgi. Tad šajā organizāciju vidū ļoti liela debate ir par šo nošķiršanu, nenošķiršanu un spēju un nespēju būt neitrāliem, un ko tas nozīmē. Jo skaidrs, ka šādiem notikumiem ir arī plašāks efekts, jo šis nav vienīgais militārais konflikts. Ja mēs runājam par Kalnu Karabahu, piemēram, tad kāda tur ir neitralitātes izpratne un palīdzēšana, jo tur arī šobrīd ir diezgan kritiska humānās palīdzības situācija atsevišķās vietās. 

Un par tiem riskiem, drošību, – tas nozīmē, ka palīdzība un informācija nonāk neīstajās rokās? Ukrainas gadījumā man jau liekas, ka visi ir vienā pusē, otrā pusē var nonākt tikai pāri ierakumiem. 

Sākumā jau tur bija diezgan liels tāds haoss. Atceramies, ka bija arī runa, ka Krievijas armijai nav iztikas līdzekļu un tamlīdzīgi. Humānās palīdzības kravu novirzīšanas vietas nozīmē, ka tur pulcējas cilvēki, un tas ir ļoti labs mērķis. Tāpat arī ceļi, pa kuriem tās virzās, ir ļoti labs mērķis vai ļoti labs objekts, ko vajadzētu uzzināt. Es atceros, ka mums arī tikko vienās mācībās stāstīja, ka tas, kas ukraiņiem ir ļoti stipra puse, kā viņi ir varējuši tik ilgstoši noturēties, ir ienaidnieka neinformēšana. Jo, ja mēs pastāstām, kur ir kaut kas tikko noticis, un to visi apjūsmojam sociālajos tīklos, tad ienaidnieks par to vairāk uzzina, tā viņam ir ļoti vērtīga informācija. Tas stāsts ir par to, lai mēs ar šīm savām humānās palīdzības kravām, it kā tik sīku lietu, vai ne, un labdarīgu, mēs īstenībā nepiedalītos šajā risku paaugstināšanas procesā. Tāpēc, kā es teicu, mēs ļoti mēģinājām nepiedalīties šajā haosā un arī cilvēkiem skaidrot, cik ļoti svarīgi ir sadarboties un zināt, kas pretim ir tas, kas to saņem.  Tā kā mācību ir ļoti daudz, ko mēs ieguvām. Kā es teicu, varbūt ar savu kārtīgumu mēs nebijām tie populārākie līdz ar to. 

Palīdzības kravas Ukrainai
Palīdzības kravas Ukrainai

Populārākie ukraiņu vidū? 

Nē, es domāju latviešu vidū, jo vieglāk jau ir iedot kādam, kas visu ņem pretī. Jo, kā es teicu, ja mums saka, ka mums ir trīs kravas ar vienu preci, kurai tūlīt beidzas derīguma termiņš, bet ukraiņi mums saka, ka viņiem to nevajag, mēs to nekādā gadījumā nesūtījām. Bet bija, kas sūtīja. 

Tad bija kravas, kas palika it kā gaisā, un bija jādomā, ko ar tām darīt. 

Jā, protams, un tad tas ir jautājums arī par pašu uzņēmumu atbildību. Gadījumā, ja saka, ka tādu lietu nevajag, vai mēs tiešām spītīgi mēģinām tāpat to novirzīt tikai, lai varētu pateikt, ka mēs arī palīdzējām. Jāsaprot arī, ka medijiem bija milzīga loma, es atļaušos teikt, haosa radīšanā.

Ja mēs apjūsmojam cilvēkus, kas stihiski metas uz robežu, un stāstām par to kā par labo praksi, tad, protams, cilvēki šo modeli un uzvedību turpina veidot, un veidojas vēl lielāks haoss.

Tāpat mēs atceramies, ka bija stāsti, kurš tad pirmais ir paņēmis kādu bēgli, kurš uzņēmums cik daudz ir noziedojis. Jā, tam, protams, ir daudz tādi cilvēcīgi un emocionāli aspekti apakšā, bet tas, ko es gribu teikt, ka bija ļoti daudz uzņēmēju, kuri ziedoja ļoti lielos apjomos vispār bez nekādas reklāmas. Es domāju, ka tas arī ir būtiski mums kā patērētājiem, kad mēs kādu slavinām vai sakām paldies, zināt, ka ir ļoti daudz cilvēku un uzņēmēju, kuri palīdz, nevienam to nezinot. 

Mēs kaut kur varam izlasīt sarakstus ar tādiem uzņēmējiem? 

Citas "Drošinātājs" sarunas

Interesanti ir tas, ka ir divi apstākļi, kāpēc šie paši uzņēmēji negrib būt zināmi. Viens ir tāpēc, ka arī viņiem pašiem tas ir drošības jautājums, jo šī ir tāda politiska spēle, vai ne? Jebkurš ienaidnieks novēro, un ir skaidrs, ka gan pilsoniskie aktīvisti, gan uzņēmumi, kuri ieņem šādas politiski aktīvas pozīcijas, jo tā ir politiska rīcība tomēr, viņi arī ir zināmā riska zonā. Un es domāju, ka ir godīgi respektēt šo viņu izvēli. 

Kas šobrīd būtu svarīgi, kādus secinājumus izdarīt par savu spēju palīdzēt kā valstij, kā sabiedrībai? Un ko mēs no Ukrainas varam mācīties, kā sakārtoties iekšienē, ja pēkšņi arī mums vajag palīdzību? 

Kā jau es teicu, es mēģinu visu laiku saprast un mācīties, ko mana pieredze nozīmē mums kā Latvijai, kā mēs to varam piemērot. Mēs esam sākuši šobrīd ļoti aktīvi sadarboties ar Iekšlietu ministriju, ar VUGD un citām organizācijām. Mums jau ir bijušas pirmās mācības par to, kā kopienas var reaģēt krīzes situācijās, izspēlējot tā saucams galda scenārijus, kur kopā bija cilvēki gan no civilās aizsardzības komisijām, gan no VUGD, gan no kopienām. Mēs plānojam to ļoti aktīvi turpināt un apmācīt moderatorus, un to padarīt pieejamu visā Latvijā, jo bija ļoti labas atsauksmes par šo. Dažkārt ir tā, ka labāk ir iepazīties pirms krīzes situācijas un zināt, uz ko mēs varam paļauties, un kaut vai ar telefoniem apmainīties, nekā sākt šos kontaktus veidot krīzes situācijā, kad, protams, tas viss jau ir par vēlu. Viens aspekts, kas mums jāņem vērā, ir, ka mēs šobrīd esam tādā ilūzijā, ka mēs labi varam tikt galā, jo mums taču ir dienesti, un dienesti vienmēr ir palīdzējuši, un pašiem dienestiem arī šķiet, ka mēs taču vienmēr esam tikuši galā. Bet tā specifiskā situācija, ko mēs redzam arī no Ukrainas pieredzes, ir, ka dienesti jau ir aizņemti ar citām lietām, viņiem nav laika palīdzēt kādiem cilvēkiem, kas ir iestrēguši savās dzīvesvietās, jo viņiem nav transporta un tamlīdzīgi. Tur palīdz pašas kopienas. Tāpēc tas, uz ko mēs šobrīd fokusējamies, ir uz šīm vietējām kopienām. Saprast, ko un kā tās var palīdzēt, veidot sadarbības.

Otra lieta, kas mums jāņem vērā, par ko arī pasaulē sāk runāt arvien vairāk, ir civilo iedzīvotāju upuri militāros konfliktos, jo skaidrs, ka tieši viņi ir lielākie cietēji. Jo ir gan urbanizācija, cilvēkiem vairāk dzīvojot pilsētās, gan arī, kā mēs redzam, Krievijas sliktā prakse iznīcināt tādus stratēģiskos objektus kā slimnīcas, kas ietekmē arī cilvēkus, kas dzīvo tām blakus, un palielina viņu riskus. Ir daudzi šie aspekti, un būtībā mums ir jārūpējas vairāk par civilajiem iedzīvotājiem, par kuriem vien mēs paši varam arī rūpēties vairāk.

Vēl viena mācība ir tā, ka Latvija ir ļoti, ļoti stipra, gudra un atbildīga valsts. Es tiešām to tā gribētu teikt, jo mēs pieredzējām fantastiskus palīdzības apjomus, un tam jebkurā krīzes situācijā būs ļoti liela nozīme.

Lai arī cik laba sistēma būtu pašvaldībai, tajā vienmēr izkritīs kādas cilvēku grupas, kuras ir jutīgas krīzes situācijās, un tur tieši sabiedrībai ir liela nozīme. Jā, un tad tā praktiskā darbošanās. Es domāju, ka nevalstisko organizāciju sektors jau ir tas, kur ir tie atbildīgākie un darbīgākie cilvēki, kuriem vienkārši ir jāļauj saprast, kā tad es to varu darīt krīzes situācijā, jo šobrīd mums ir tā, ka mēs visi ceram, ka mūs izglābs jaunieši un skolas. Mēs visi ejam uz skolām, jo tas ir tāds vieglākais ceļš, mēs visi uz viņiem liekam lielas cerības, bet īstenībā mums taču ir ļoti daudz citu sabiedrības grupu, kuras var gan iesaistīties, gan kuras tiks ietekmētas šādās krīzes situācijās. 

Kas ir tas, ko Latvijas Platforma attīstības sadarbībai dara, lai aizsardzības un palīdzības sniegšanas mehānismu mums šeit padarītu saprotamu, lai cilvēki jau pirms krīzēm saprastu, ko un kā darīt? 

Inese Vaivare
Inese Vaivare

Mēs veidojam mācību platformu, kurā varēs uzzināt, kas īsti ir humānā palīdzība un kā to labāk sniegt. Šobrīd filmējam arī labās prakses stāstus. Kolēģi bija pagājušajā piektdienā gan pie "Biedrība tev", gan pie "Tavi draugi", runājām arī ar "Uzņēmēji mieram", tātad izceļot pieredzes un saprotot, ko mēs varam darīt labāk, – tā ir viena lieta. Otra lieta ir, mēs esam izstrādājuši scenāriju modeli kopienu rīcībām krīzes situācijās, esam to testējuši jau ar piecām kopienām un pašvaldībām, kas bija Ķekava, Daugavpils, Rīga un Jēkabpils. Attīstīsim to tālāk kopā ar VUGD un Iekšlietu ministriju, un tāpat šobrīd domājam arī par kādu tehnoloģisku piešprici, lai to visu varētu izdarīt pēc iespējas ātrāk un plašāk. Kā arī mums šogad plānos ir kopā ar Latvijas Pilsonisko aliansi, ar Zviedrijas atbalstu organizēt mācības šādu izspēļu moderatoriem un nevalstiskajām organizācijām, un VUGD cilvēkiem, kuri strādā civilās aizsardzības komisijās. Tā ka daudz. Un tas viss ir tikai tāda ideja, jo tā jau nav mūsu organizācijas primārā funkcija, mums vienkārši ļoti rūp, mēs mācījāmies no tā, ko mēs darījām, tāpēc mēs ejam uz priekšu, lasot fragmentus no dažādiem resursiem, dažādām iespējām. Tāpēc, ka mums tas vienkārši šķiet svarīgi. 

Palīdzība Ukrainai, tās apjomi un dinamika, – kā tā mainās? Es pieļauju, ka tev joprojām ir pietiekami cieša saistība ar to; kādi ir tavi vērtējumi un aicinājumi cilvēkiem, kā pret to attiekties? 

Šobrīd, protams, kā jau pēc krietnāka laika, kā tas notiek visās krīzes, ir ieslēgušās dažādas lielās palīdzības sistēmas, kuras ir diezgan efektīvas, jo mēs jau arī medijos dzirdam, ka Ukrainai tiek novirzīti ļoti plaši finanšu līdzekļi. Tas, ko dara paši ukraiņi, viņi mācās šos līdzekļus saņemt, mācās uzrakstīt projektus, mācās izplatīt šo palīdzību tā, kā donori to vēlētos. Tur notiek ļoti liels process Ukrainas pašas pusē, kā pēc iespējas labāk to darīt. Tur, kur ir vājais punkts jebkurā palīdzības sistēmā, ir tā saucamais pēdējais kilometrs jeb pēdējā jūdze. Tā ir vieta, kur palīdzības organizācijas drošības dēļ nevar iet, kur iet cilvēki, kopienas, aktīvisti. Tas starptautiski tiek ļoti kritizēts, jo faktiski sanāk tā, ka vieni ir drošībā, un tad tie drošības riski tiem neapmācītajiem bezresursu cilvēkiem ir jāuzņemas uz sevi. Tā noteikti vēl ir viena ļoti būtiska lieta, kur Latvija palīdz un var palīdzēt. Ir jāklausās šīs organizācijas, kas šajā pēdējā jūdzē šobrīd ir vissvarīgākais, ko mums vajadzētu sūtīt. Kopumā par tiem apjomiem, manuprāt, mēs ar tādu efektīvāku rīcību varam sasniegt tos pašus apjomus, jo tā mūsu diezgan haotiskā iepirkšanās mazumtirdzniecībā droši vien bija diezgan liels resursu tēriņš. Ja mēs lielos apjomos turpinātu pirkt ļoti svarīgas preces, kuras ir vajadzīgas ukraiņiem šobrīd, es domāju, ka mēs noteikti varētu saglabāt arī līdzīgus apjomus. 

Par ko tev ir lielākās bažas un par ko lielākais optimisms? 

Lielākās bažas man ir, ka konflikts varētu vilkties pārāk ilgi, jo tas, ko mēs redzam pasaulē, ir, ka konflikti stagnē, un ar pašreizējiem līdzekļiem, kādi pasaulē ir, mēs nemākam apturēt konfliktus un tos atrisināt. Manas bažas ir, ka militarizācija, agresija var tikai palielināties, ka mēs sāksim ieraudzīt šo kā tādu svarīgāko aspektu, lai apturētu konfliktus, nevis runāšanu un rīkošanos cēloņu mazināšanai, kas ir izglītība, sociālās spriedzes mazināšana un visi pārējie faktori, kas varbūt izklausās ļoti teorētiski un tāli, bet patiesībā ir konfliktu cēloņi. Par pozitīvo – es domāju, ka ukraiņi šobrīd ļoti maina pasaules redzējumu uz daudzām lietām, bet arī mūsu pašu redzējumu, un mums vairāk ir jāklausās, ko viņi saka, nevis jāizdomā, ko viņi saka, un tad arī mēs kā Latvija paliksim stiprāki. 

Ko mums tev novēlēt? 

Es nezinu, es laikam jūtos atkal spārnos. Kā ar jebkurām krīzes situācijām, mēs pēc tām nogurstam, bet tad atkal ieraugām nākamo soli. Es tiešām esmu ļoti aizrāvusies ar civilo aizsardzību un ceru, ka arvien vairāk būs iespēju atrast partnerus, kuriem arī tas rūp, kas ir gatavi savienoties kādiem kopīgiem, efektīviem risinājumiem. Varbūt jā, tas, ko es gribētu, ir vairāk dažādu partneru no citām nozarēm, kuriem rūp civilo iedzīvotāju drošība. 

Pilnu raidieraksta "Drošinātājs" epizodi klausies šeit:

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti