DAŽAS ATZIŅAS:
- Katrīnai un Ievai katrai ir savs bioloģiskais bērns, bet abas ir mammas abiem.
- Lai gan abas vairs nebija kopā, Ieva bija Katrīnai blakus un par mazulīti Gunu parūpējās uzreiz pēc Katrīnas smagajām dzemdībām.
- Demogrāfijas pētījumos netiek atklāta patiesā aina – ne jau tikai naudas jautājums ir pamatā tam, ka sievietes nevēlas dzemdēt bērnus: tieši izolācija, ilgstošā vienatne un būšana prom no aprites ir vissmagākais.
- Tā diemžēl notiek daudzās ārēji it kā normālās ģimenēs: sievietei ir jāizlūdzas vīrietim atbalsts, katrs sīkums jāpasaka priekšā – bet kāda jēga no partnera, kurš nav spējīgs līdzvērtīgi uzņemties bērna aprūpes pienākumus.
- Sievietes pēc bērna piedzimšanas ir ieslēgtas ne tikai dzīvoklī, bet arī kā teātra izrādē, no kuras visi tradicionālās ģimenes fani sagaida skaistu sniegumu.
Katrīnas un Ievas saruna ir intīma, siltu jūtu, savstarpējas sapratnes un sen pārrunātā un noskaidrotā pārpilna – klausoties to, nepamet sajūta, ka patiešām esi ielavījies svešinieku virtuvē un tver fragmentus, kas liecina par kopīgi izdzīvoto, līdz galam neizstāstāmo, skaisto un sāpīgo.
Kas ir "Normāla ģimene"?
Latvijas Radio podkāsts "Normāla ģimene" eksperimentālā formātā vēstī par dažādu ģimeņu attiecībām. Ģimenes bez intervētāja klātbūtnes savās virtuvēs spriež par attiecībām un dzīvi ar bērniem, ļaujot pastarpināti būt klāt viņu privātajā sarunā.
Kā tapa podkāsts, lasi šeit.
Podkāstu klausies:
Katrīna un Ieva iepazinās pirms 15 gadiem, un abām par satikšanos ir visjaukākās atmiņas. Katrīna uz tikšanos atnāca pusgarās biksēs un garās zeķēs ("Es taču vispār ģērbos drausmīgi!"), bet Ieva – "koženē", ko bija nopirkusi par pēdējo izmaksāto atvaļinājuma naudu uzreiz pēc atlaišanas no darba ("Priekšā pletās nabadzības tuksnesis"). Katrīna atzīst, ka neko romantiskāku par to viņa nav pieredzējusi.
Kad abas iepazinās, Ievai jau bija divgadīga meitiņa Ance – Katrīna kļuva viņai par otro mammu. Visas trīs dzīvoja kopā, bet pēc septiņiem gadiem Katrīna un Ieva tomēr sāka dzīvot atsevišķi – šķiršanās bija lēna un sāpīga. Pirms pieciem gadiem Katrīna nolēma tikt pie sava bērniņa ar mākslīgās apaugļošanas palīdzību. Sākotnēji Ieva ieteica Katrīnai to nedarīt, bet tagad dzīvi bez Katrīnas četrgadīgās meitiņas Gunas nevarētu iedomāties.
Abas prāto, kā gan šis attiecību modelis varētu izskatīties no malas?
Redz, bija attiecības, tad it kā šķiršanās, tad te mans bērns, te tavs bērns – it kā nekādas saistības taču vairs nav! Bet tas nevarētu būt tālāk no patiesības. Ieva domā, ka tikai vīriešiem pārsvarā ir svarīgi, ka "bērnos ir viņu asinis", sievietēm tas ir mazsvarīgāk. Katrīna ir pārliecināta, ka Ievas tikšanās ar Gunu bijusi liktenīga: "Jums tur bija maģiju maģijas".
Arī viņa pati Gunu ieguvusi maģiski – otrajā mākslīgās apaugļošanās mēģinājumā, bet "šajā radīšanas stāstā iederas arī koki, kurus apkampu, un baznīcas kundzītes Aknīstē. Viņas darināja ziedu virtenes altārim tajās man svarīgajās dienās, kad izšķīrās jautājums, vai es palikšu stāvoklī." Un piedzima eņģelītis, bērns ar eņģeļa matiņiem – Guna.
Katrīna saka: "Cik forši, ka bērnam ir vēl kāds bez manis…" Viņa bija iztēlojusies, ka vectēva lomu uzņemsies viņas tētis, "sāks dzīvot", bet sanāca tieši pretēji – viņš "sāka mirt"... Ievu viņa sākotnēji šajā plānā nebija iekļāvusi, viņas taču bija izšķīrušās, un Katrīna arī zināja Ievas viedokli, bet šausmīgās dzemdības visu mainīja – Ieva bija Katrīnai blakus, parūpējās par mazulīti uzreiz pēc dzemdībām, un ir tuva Gunai joprojām. Katrīna saka: "Tu jau vispār esi tāda, kas bērniņus mīl, tevī ir daudz mīlestības…"
Ieva būtu gribējusi dzemdēt vēl bērnus, bet apzinājās, ka fiziskās spējas ir ierobežotas – atturējis lielais nogurums, izolācija, nabadzības draudi, atbalsta trūkums, bērnudārzu nepieejamība. "Mazu bērnu aprūpēt ir tik grūti! Labi, ka vismaz šādā formātā man ir vēl viens bērniņš!" Ieva saka, piebilstot: "Divi ir foršāk nekā viens!"
Abas runā par to, ka var, protams, arī adoptēt, bet tas jau nav vieglāk. Ja nu vienīgi neiztukšo fiziski, kā tas notiek ar grūtniecību un dzemdēšanu. Katrīna ir izgājusi adopcijas kursus, kuros daudz stāstīts par traumām, kas ir visiem uz adopciju atdotajiem bērniem. "Tu nevari aizvest bērnu tur, kur pats neesi bijis, – tie ir jau vienreiz vai vairākkārt pievilti bērni ar traumām, un ar mīlestību un žēlumu tur nepietiek. Jāspēj strādāt pašam ar sevi, lai spētu atbalstīt bērnu, kuram ir šāda pieredze."
Ieva ir pārliecināta: lai uzaudzinātu bērnu, vajadzīgs ciems. Ja ir ciems, tad var dzemdēt divus, trīs, vēl vairāk bērnus. Taču mūsdienās sieviete lielākoties ir pilnīgi viena – pēc dzemdībām ieslēgta dzīvoklī, labi, ja viņai ir mamma, kas kaut ko var piepalīdzēt. Tā tas nedrīkstētu būt, un šajā jomā nekāda progresa nav. Demogrāfijas pētījumos netiek atklāta patiesā aina – ne jau tikai naudas jautājums ir pamatā tam, ka sievietes nevēlas dzemdēt bērnus: tieši izolācija, ilgstošā vienatne un būšana prom no aprites ir vissmagākā. Kamēr to nerisinās, modernās demokrātijās dzimstības rādītāji neuzlabosies. Bet pasaule jau tāpat ir pārapdzīvota…
Ieva, domājot par vēl viena bērna radīšanu, atzīst, ka jūtas pārstrādājusies, iztukšota, tagad arī vecums lielāks. Šobrīd gan varētu atļauties auklīti, iet uz darbu jau no paša sākuma vismaz pāris dienas nedēļā.
Abas runā arī par to, ka reizēm "apkalpojošais personāls" ir labāks risinājums – īpaši, ja otrs vecāks nav īsti spējīgs līdzvērtīgi uzņemties bērna aprūpes pienākumus. Tā diemžēl notiek daudzās ārēji it kā normālās ģimenēs – sievietei ir jāizlūdzas vīrietim atbalsts, katrs sīkums jāpasaka priekšā…
Tas ir bezgala kaitinoši – doma, ka sievietei vīrietim visu laiku kaut kas jāprasa, jāstāsta, jāmāca, jāsaka, kā viņš var "palīdzēt"! Ieva saka: "Tad jau es labāk noalgoju personu, kam es dodu uzdevumus!" Partnerim pašam jāsaprot, kas jādara, tas taču ir kopīgs bērns! Kāpēc citādi tādas attiecības vajadzīgas?
Katrīna ir priecīga par to, ka viņai šis izpalicis: "Es ne no viena neko negaidu; tā ir forša sajūta."
PEP mammu rīkotajās grupu nodarbībās Katrīna redzējusi daudzas depresīvas mammas, kuras taču it kā dzīvo laimīgās divu vecāku ģimenēs. "Viņām papildus bērna aprūpes slodzei vēl ir jāizliekas, jāuzzīmē šis plakāts, kur viņai ir forša ģimene, jāpiesedz tas vīrietis – jā, mums ir tētis!". Tad jau labāk būt vientuļajai mātei ar apkalpojošo personālu, ja to finansiāli var atļauties… Katrīna atzīst, ka šajās nodarbībās ir bijusi visdzīvespriecīgākā, un tas jau par kaut ko liecina: "Sievietes ir ieslēgtas ne tikai dzīvoklī, bet arī teātra izrādē, no kuras visi tradicionālās ģimenes fani sagaida skaistu performanci…"
Ieva uzskata: ideāls bērnkopības modelis ir bērns un divas vai vairākas sievietes.
"Un tur visi varbūt saskata lezbiešu invāziju, bet patiesībā tā tas ir bijis vienmēr – meitas, mātes, vecmāmiņas, vecākās māsas… sievietes vienmēr ir rūpējušās par ģimenes bērniem." Katrīna piebilst, ka pasaulē taču ir arī vīrieši, tie nav nekādi citplanētieši, viņiem ir tiesības būt ģimenē, un abas vienojas – tad, ja viņš uzņemas līdzvērtīgu lomu aprūpē.
Abas runā par to, ka bērniem galvenais, lai viņus mīl. Nesaprot, kāpēc tie cilvēki, kuri "tur tradicionālo plakātu", tik ļoti pieķērušies domai par "liepu un ozolu". Galvenais jau, ka šī ideja nemaz neatbilst realitātei visapkārt! "Tradicionālās" ģimenēs bieži vien ir divas mammas un divi tēti – šķirto vecāku jaunajās attiecībās. Un bērni arī ar to ir mierā! Bet kāpēc "tradicionālie" šo modeli nenosoda? "Lai viņi nāk pastrādāt uz skolu," saka Katrīna, kas ir mākslas skolotāja.
"Lai paklausās, kā bērni mēģina pastāstīt, kurās mājās, pie kura vecāka pavadīs nākamo dienu!"
Otrs populārais sastopamais modelis ir vientuļās mammas. "Vientuļie tēti nav satikti," nosaka Katrīna. "Zinu, ka viņi kaut kur ir, bet neesmu vēl dzīvē satikusi." Rotaļu laukumos tētus redz gan, tas tiesa, bet ir skaidrs, ka tikmēr mammas fiksi mājās tīra grīdas! Forši vīrieši ir, bet latiņa mūsu sabiedrībā ir visai zema…
