Oktobris Viesītē. Maza pilsētiņa, kuru par nenozīmīgu būtu pavirši dēvēt

Oktobrī divos “Ielas garumā “ raidījumos aicinu iepazīt Viesīti, kas atrodas Latvijas piektā kultūrvēsturiskā novada – Sēlijas - centrā. Sēļi ir viena no piecām senajām ciltīm, kas apdzīvoja Latvijas teritoriju vēl līdz krustnešu ienākšanai, bet iespējams, ka sēļi paši ienākuši no Trāķijas un Rumānijas.

Gadsimtiem ilgi sēļu zemes dalījis Livonijas ordenis un Lietuvas dižkunigaitija, tās tikušas pieskaitītas gan Kurzemes hercogistei, gan vēlāk Zemgalei un Latgalei, bet daļa sēļu dzīvo arī Lietuvas pusē. Vēl pavisam nesen pat Dziesmu un deju svētku gājienos Sēlijas kolektīvi tika pievienoti kaimiņu novadiem. Tikai Atmodas laikā sēļi savu novadu atkal cēla godā, bet 1999. gadā Aknīstē un Viesītē notika I Sēļu kongress un pašvaldībās sāka plīvot Sēlijas karogs. Latgaļi, allaž līdzās dzīvojot, stipri ietekmējuši sēļu valodu un kultūru, tomēr sēliskās intonācijas skan joprojām.

Jāatzīst, ka humora izjūtas viesītiešiem netrūkst, jo viens no pilsētiņas simboliem ir ... āzis, kas novēl iedvesmojošu un patīkamu atpūtu!

Āzis lepni sagaida braucējus Raiņa un Paula Stradiņa ielu krustojumā, kur senais Rokišku ceļš jeb vēlākā Kungu iela satikās ar šaursliežu dzelzceļu.

Droši vien kāds āzis bija arī tirgotāju vezumos vai mazbānītī, bet ne jau tāpēc Viesīte dēvēta par Eķengrāves (muižas) Āžu miestu. Atbilde jāmeklē kādu kilometru tālāk krustojumā pie autoostas,

kur Raiņa iela satiekas ar Biržu un Amatnieku ielām.

Viesīte ir maza pilsētiņa, kurā iedzīvotāju skaits pēdējos gados sarucis gandrīz uz pusi, bet par nenozīmīgu to var dēvēt tikai paviršs caurbraucējs. Jā, tur nav lielu ražotņu un respektablu daudzstāvu namu, tomēr mājas un pagalmi ir glīti saposti, bet Viesītes kultūras vēsture pelna ievērību visas Latvijas mērogā. Raiņa ielā trīs mājas savai ģimenei uzcēlis amatnieks un zārku meistars Jānis Stradiņš. Taču svarīgākais nav māju skaits, bet fakts, ka

visi četri Stradiņu bērni tika izskoloti un 29. gadsimta sākumā ieguva augstāko izglītību.

Trīs no viņiem kļuva par ārstiem, un vēl joprojām ar visdziļāko cieņu pieminam izcilo ķirurgu, akadēmiķi Paulu Stradiņu – Medicīnas vēstures muzeja un Paula Stradiņa slimnīcas dibinātāju.

Viesītes novada muzejs “Sēlija” atrodas 1880. gadā dibinātajā Eķengrāves pagasta skolā. Viesītē to dēvē par Stradiņa skolu, jo Pauls Stradiņš tur uzsācis skolas gaitas, bet vēl agrāk – 19. gadsimta 90. gados - kādā no skolas telpām Sunākstes mācītājs Stenders mazo Paulu nokristījis. Tā satikušās divas dzimtas, kuru devums latviešu kultūrā ir tik nozīmīgs.

Taču

Viesīte izlolojusi vēl citas plaši sazarotas un talantīgas dzimtas: no Vecumnieku ģimenes nāk pazīstami mākslinieki, mūziķi, arhitekti un ārsti, bet Godiņu ģimene lepojas ar farmaceitiem, dzejniekiem un mūziķiem.

Abas šīs ģimenes ir cieši saistītas ar Mazo bānīti, jo šaursliežu dzelzceļš bija galvenā darba vieta pilsētā līdz pat 1970. gadu sākumam. Tagad bānītis kļuvis par  muzeja eksponātu.

Mazais bānītis daudzus sēļus aizveda plašajā pasaulē, bet viņi mēdz atgriezties, lai Viesītē atrastu to, kas pazaudēts. Māksliniece Ligita Caune (Vecumniece) Atmodas laikā darinājusi Viesītes Brīvības baznīcas altārgleznu un veidojusi baznīcas un kultūras pils telpu interjeru. Jau daudzus gadus viņa dzimtajā pilsētā  organizē profesionālu mākslinieku plenēru un talantīgākajiem bērniem pasniedz sava skolotāja, mākslinieka Arkādija Kasinska vārdā nosaukto balvu.

Vietējie lepojas, ka Brīvības iela aizved līdz Brīvības piemineklim un Brīvības baznīcai. Jaunieši, ko sastapām Viesītē, pajokoja, ka tik daudz brīvības neesot nevienā citā pilsētā.

Ev. lut. Brīvības baznīcu projektējis arhitekts Pauls Kundziņš, un dievnams tika iesvētīts 1939. gadā, gadu pirms padomju okupācijas. Pēc kara draudzē palika vien pārdesmit viesītiešu, tomēr baznīcu izdevās saglabāt, tāpat kā netālo Brīvības pieminekli. Kaut gan piemineklis, kas veltīts uzvarai cīņā pret Bermonta karaspēku, tika apdraudēts gan vācu, gan padomju okupācijas laikā.

Viesītē atrodas vēl kāda unikāla celtne – lauku novados lielākais kultūras nams. Arhitekts Linards Skuja to projektējis kā bagātās agrofirmas “Daugava” administratīvo centru tālajā 1985. gadā. Tomēr grandiozo ēku neizdevās pabeigt, jo sākās deviņdesmito gadu vēsturiskās turbulences: padomju vara sabruka, Latvija atguva neatkarību, bet agrofirma pašlikvidējās. Par laimi, pusgatavo ēku pārņēma pašvaldība, pasargāja no izlaupīšanas un vēlāk pašu spēkiem atjaunoja. Protams, ēkas mērogs un ne visai kvalitatīvie celtniecības materiāli itin bieži dara raizes kultūras pils saimniekiem, tomēr

nekādi eiro remonti nav izpostījuši 90. gadu interjeru, kurā joprojām mirdz Līvānu Stikla fabrikas meistaru darinātās unikālās lustras, kaut pati fabrika jau sen slēgta un nolīdzināta ar zemi.

"Ielas garumā" karte. Atrodi savu ielu TE.

Viesītē iznāca parunāt ar dažādu paaudžu cilvēkiem. Līdzās aizrautīgiem stāstiem par Mazo bānīti, kultūras un sporta dzīves iespējām, dabas skaistumu un labiem sadzīves apstākļiem ieskanējās arī kāda skumīgāka nots: darba vietu Viesītē ir pamaz, un reizēm vietējiem pietrūkst gan pašiniciatīvas, gan apņēmības. Jaunieši sprieda, ka skolas absolventi labprātāk izvēlas Rīgu vai kādu citu lielāku pilsētu, kur augsne jau sagatavota un lielākas iespējas attīstīt savu ideju, kamēr Viesītē viss jāsāk no nulles. Tomēr vairāki jaunieši pēdējos gados atgriezušies dzimtajā pilsētā, sev līdz atvedot arī jaunas un labas idejas, ko īstenot tieši Viesītē.

 

 

      

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Pilsētvide
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti