Tiesa, Vecāķi atrodas pieklājīgā - 18 kilometru - attālumā no Rīgas centra, tomēr ciems jau no 1949. gada ir iekļauts Rīgā, bet bijušais Rīgas prospekts pārdēvēts par Vecāķu prospektu. Vecāķi izauga no sena zvejniekciema, kas atzīmēts jau 17. gadsimta kartēs pie Daugavas ietekas līcī, un par to jau stāstījām Zvejas ielas garumā.
Kūrorta vēsture datējama ar 19. gadsimta beigām, kad pazīstamais mecenāts Augusts Dombrovskis kopā ar citiem Vecmīlgrāvja uzņēmējiem mudināja latviešus pirkt zemi un būvēt mājas.
Kas vēsturiski dzīvoja Vecāķos?
Jaunā kūrvieta sākumā gan vairāk piesaistīja vācbaltiešus. Līdz 1913. gadam ciemā uzcēla kādas 80 vasarnīcas, bet 1. pasaules karā Vecāķus gandrīz pilnībā nopostīja.
Starpkaru periodā māju būvei sasparojās turīgākie latvieši, bet karš atkal izjauca ierasto dzīves ritmu. Daudzi bija spiesti emigrēt, citiem vasarnīcas atņēma, lai izmitinātu dažādu iestāžu darbiniekus, Padomju armiju un pionierus. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ne visi bijušie īpašnieki varēja un gribēja atgriezties.
Raidījumu veidojot, nudien nebija viegli atrast Vecāķu iedzimtos, kuri tur dzīvo četrās un vairāk paaudzēs.
Katrs savā laikā un apstākļos mājas uzcēla Kaspara Zariņa, Kristapa Bogdanoviča un Kārļa Būmeistera vectēvi. Izrādās, ka viņi lielā mērā noteica mazdēlu piesaisti šai vietai.
Kaspars Zariņš zina stāstīt, ka toreiz, kad viņa vectēvs nopircis šo māju 1937. gadā, uz jūru gājušas tikai koka laipas, bija zvejnieku laivas. Mājā esot ielikts milzīgs darbs mūža garumā, lai viss darbotos.
"Ielas garumā" karte. Atrodi savu ielu TE.
Taču pašā karstākajā (25 grādi pēc Celsija!) filmēšanas dienā Vecāķu vēstures entuziasti mūs izprovocēja: daži pierādījumi leģendām esot, bet jādodas nelielā ekspedīcijā. Vēl tagad izvairos kolēģiem – operatoriem Ērikam un Mārtiņam - atgādināt augstāko kāpu iekarošanu Vecāķu mežā.
Pirms un pēc dzelzceļa
Vecāķu iedzimtie krasi nodala ciema dzīvi pirms un pēc dzelzceļa atklāšanas, jo šaubu nav: klusuma un miera pilno atpūtu priežu mežā izjauca 1933. gadā atklātā dzelzceļa līnija Rīga – Rūjiena. Viņu senči tādu kūrortu – ar atpūtnieku pūļiem – nekādi neesot gribējuši. Protams, šāds noraidījums neskar tos vasarniekus, kas īrēja istabiņu gadu no gada un kļuva gandrīz par ģimenes locekļiem.
Padomju gadu sezonālā piedeva bija pionieru tauru skaņas un viesi no brālīgajām republikām, toties Pludmales ielas un Vecāķu prospekta stūrī atradās deficīta apstākļiem labs universālveikals. Par šo laiku dzirdēts arī daudz romantisku atmiņu, it īpaši no bērniem, kuri vadīja vasaras vai nu privāti noīrētās, vai resoru vasaras mītnēs.
Sava vasaras rezidence bija gan Drāmas (tagad Nacionālā) teātra aktieru ģimenēm, gan citiem māksliniekiem, kam arodbiedrība "iedalīja" kvotas atpūtai svaigā gaisā.
Vēl šovasar klausījos sirsnīgu stāstu par Veru Singajevsku, kura vietējā veikalā esot improvizējusi savu tā laika hitu: "Kaķīts mans, kaķīts mans". Vēl par 180 vai visiem 360 grādiem dzīve mainījās 90. gados, kad padomju kūrorta karuselis apstājās un Vecāķi attapās pie sasistas siles. Dažādus laikus labi atceras vienaudži Kārlis Sils un Kristaps Bogdanovičs.
Kad Latvija atguva neatkarību, vecāķnieki centās atjaunot tradīcijas, ko bija iedibinājuši kūrorta līdumnieki ar Pēteri Lapiņu priekšgalā. Tika atjaunota Vecāķu biedrība un gaisā pat virmoja doma par atdalīšanos no Rīgas. Paaudzēm mainoties, Vecāķu biedrību likvidēja, bet pēc laika jau citi ļaudis to dibināja no jauna. Tomēr vienota kopiena tā arī neesot izveidojusies.
Vecāķi joprojām ir daļa no Rīgas, bet vai Vecāķi ir kūrorts? Varbūt kūrorta birka piekarināta nevietā? Kaut kā aizdomīgi bieži sarunās nācās dzirdēt:
vislabāk man Vecāķi patīk ziemā, kad ir maz cilvēku.
