ĪSUMĀ:
- Jaunais apkaimju attīstības plāns – rīkoties raiti, bet nesasteigti.
- Publiskā ārtelpa roku rokā ar kultūras programmu.
- Pieprasītie apkaimju attīstības grantu konkursi.
- Sāpīgie punkti pilsētā – mikrorajoni.
Jauns apkaimju attīstības plāns
Šogad spēkā stājas jauns Rīgas apkaimju attīstības plāns no 2024. līdz 2028. gadam. Viens no tā mērķiem ir kvalitatīvi iedzīvināt apkaimju centrus. Šobrīd kā labo piemēru daudzi izceļ Uzvaras parka pirmās kārtas straujo darbu tempu, bet Ratas pauda, ka tas ir atsevišķs gadījums un skaidrs, ka visās apkaimēs jaunus projektus radīt nevarēs tik raiti.
"Uzvaras parks bija tāds īpašs gadījums, jo tur bija arī politiskais uzstādījums. Pilsēta gribēja to vietu, cik iespējams, ātri sakārtot, lai tās vietas iepriekšējais simbolisms tiktu kaut kādā mērā izdzēsts. To var saprast tādējādi. Bet tad, kad mēs attīstāmies, mums nevajadzētu gluži pa galvu, pa kaklu skriet.
Vajag darīt lietas raiti, bet apdomāti. Uzvaras parks savā ziņā ir vienkāršs gadījums, bet, ja runā par apkaimēm, tas vienmēr ir komplicēti," norādīja Ratas.
Katrā apkaimē vienmēr ir cilvēciskais faktors, kas jāņem vērā. Apkaimju centru projekts ir kaut kas jauns, un tam ir dažādi uzstādījumi.
"Būs pirmie gadījumi šogad, teiksim, kā Ķengarags, pēc tam Iļģuciems. Mēs skatīsimies, kā tās lietas iet, varbūt procesa gaitā to kalibrēsim – kas tas tāds ir, kas ir apkaimes centrs, kā to iedzīvināt, kā to panākt –, jo mums ir jābūt reālistiskiem, ko mēs varam izbūvēt, labiekārtot. Vienlaikus arī nezaudēt kaut kādu vīziju, plašāku skatījumu, ko tajās apkaimēs darīt," atzina Ratas.
Mijiedarbība ar kultūru
Apkaimju attīstību ilgtermiņā ietekmē arī kultūras procesi. Ja kaut kas tiek uzlabots apkaimes pilsētvidē, tās publiskajā ārtelpā, tam ir jāiet roku rokā ar kultūras programmu.
"Tie ir vai nu pasākumi, vai kādas iestādes apkaimēs, arī pašu iedzīvotāju rīkotas aktivitātes pilnīgi noteikti. Man šķiet, ka ļoti labs virziens ir iesākts ar Rīgas kultūras vasaras programmu, kas pēdējos gados ir kļuvusi decentralizēta un tiešām ved kultūru pie cilvēkiem apkaimēs, nevis aicina viņus visus sabraukt centrā. Šie apkaimju centru konceptu plāni, kas tiek izstrādāti, pieliek tur klāt tādu fizisko komponenti – kā iekārtot apkaimes centru, lai tā būtu laba publiskā ārtelpa, lai tur var norisināties kultūras procesi," skaidroja Ozola.
Eksperti pārliecināti, ka apkaimes centram jārada vieta cilvēkiem, kur pastaigāties, kur pulcēties, kur atpūsties, kur sportot, kur rīkot kultūras pasākumus un citas aktivitātes. Taču, to veidojot, jārespektē katras apkaimes vēsture un unikalitāte. Esot skaidrs, ka Juglai būs citas prasības nekā Āgenskalnam. "Tas ir ļoti būtiski, jo pilsēta pastāv cilvēku dēļ, kas tajā dzīvo. Līdzīgi arī tās apkaimes. Tās atspoguļo to iedzīvotājus un viņu vēlmes. Mums jābūt ar atvērtām acīm un jāskatās, kā tajā katrā vietā trūkst, ko tur vajadzētu uzlabot, kā reaģēt uz cilvēku dzīves vēlmēm un uzskatiem," atzina Ratas.
Pagājušajā gadā jau norisinājušies pirmie iedzīvotāju iesaistes pasākumi Ķengaragā, kur tika uzklausītas apkaimes cilvēku vēlmes un idejas. Tas ir katra apkaimes centra iedzīvināšanas projekta pirmais solis – iedzīvotāju iesaiste.
"Mēs kā pilsēta nevaram iejaukties privātīpašumos, bet mums ir jāsakārto publiskā telpa, tādējādi veidojot sinerģiju starp iedzīvotājiem, viņu vajadzībām, ikdienas gaitām un kaut kādām uzņēmējdarbības lietām tajā apkaimē. Lai tāda dzīvība rodas," pauda Ratas.
Jāturpina grantu konkursi
Pilsētplānotājs un atvērto inovāciju kustības "Vefresh" izpilddirektors Viesturs Celmiņš apkaimju attīstību salīdzināja ar sava veida renesansi, kas arī nenotika pāris mēnešos vai gados, bet gan ilga gadu desmitiem.
"Šis pilsētas apkaimju jautājums ir kļuvis tikai aktuālāks, par ko ir prieks. Jāpatur prātā, ka šī tēma pilsētas pusē ir bijusi burtiski uz divu roku pirkstiem skaitāmu cilvēku atbildība, un apkaimēs tie arī ir bijuši bieži vien 10, varbūt astoņi cilvēki, kas mēģina aiz sevis vilkt pārējos 95%, lai mēģinātu kaut ko panākt un labiekārtot," atzina Celmiņš.
Par spīti tam, apkaimju centru attīstīšana nav zaudējusi savu aktualitāti. Celmiņš uzsvēra, ka ir jāturpina apkaimju attīstības grantu konkursi, kuri apkaimēs ir ļoti populāri un pieprasīti, lai arī to budžets ir mazāks, nekā varētu vēlēties.
"Šis darbs ir jāstiprina. Ja apkaimes spēj artikulēt, ieteikt savu vajadzību, turklāt dara to pietiekoši racionāli un detalizēti konkursa kārtībā, tad ir jāmeklē vēl maksimāli daudz līdzekļu, lai šīs iniciatīvas atbalstītu. Tie ir tie cilvēki, kas rūpējas un nodrošina apkaimes attīstību diendienā," norādīja Celmiņš.
Tāpat pilsētplānotājs skaidroja, ka ir trīs jautājumi, kas pievelk iedzīvotājus apkaimē un ar kuriem būtu jāstrādā – sports, gastronomija un kultūras pasākumi. Ir apkaimes, kuros jāfokusējas vairāk uz vienu, nevis otru. "Mēs esam kultūras lielvalsts, bet bieži vien ar to pārprotam, ka mums katrā apkaimē vajag savu teātri. Varbūt, ka mums nevajag. Varbūt mums vajag fokusēties uz to, kas interesē desmit, 11 gadus veciem iedzīvotājiem, kas ir sports dažādās tā formās," pauda Celmiņš.
Viņš pauda cerību, ka jaunais apkaimju attīstības plāns, pirmkārt, kalpos kā instruments attīstībai, otrkārt, ka tam līdzi sekos arī līdzekļi, un, treškārt, ka ar to tiks atbalstīti tie cilvēki apkaimēs, kas brīvprātīgi uzņemas iniciatīvu un atbildību uz saviem pleciem.
Sāpīgie punkti pilsētā – mikrorajoni
Sāpīgie punkti jeb rūpju bērni Rīgā ir mikrorajonu mantojums, kas nāk no padomju laika, atzina Ratas.
"Brīžiem tā vide ir ļoti degradēta, bet tur dzīvo ļoti liels iedzīvotāju skaits. Tā ir lieta, kurai vajadzētu pieskarties. Man sākumā bija lielāka cerība, ka mēs varētu kaut ko darīt, bet, saskaroties ar realitāti, es sapratu, ka tā lieta ir ļoti komplicēta. Daļēji īpašumtiesību situācijas dēļ, zemes piederības dēļ. Varbūt tas privatizācijas process bija, latviski sakot, salaists dēlī, bet kā ir, tā ir.
Fakts ir tāds, ja mēs pieskaramies mikrorajoniem, ir jābūt integrētai kvartālu pieejai, bet šobrīd no likumdošanas skatījuma mēs to nevaram fiziski izdarīt," skaidroja Ratas.
Problēma ir tajā, ka telpiski mikrorajonu kvartāli ir kā viens vienums, bet juridiski, skatoties uz zemes gabalu robežām, tās tur iet "krustu šķērsu", skaidroja Ozola. Tas nozīmē, ka, pat lai sāktu plānot kaut kādus labiekārtošanas darbus, jāgūst milzīgas vienošanās no ārkārtīgi daudzām iesaistītajām pusēm.
Ratas uzsvēra, ka mikrorajonos jādomā ne tikai par ēku siltināšanu, bet arī par vides uzlabošanu, lai cilvēkiem rodas kaut kāda piederība vietai, kur viņi dzīvo, – vai tas ir savs kvartāls, vai savs pagalms.
"Ja mēs to varētu sakārtot, tā būtu ļoti kvalitatīva un sakarīga dzīves vide, bet šobrīd mums īsti tāda juridiskā un finansiālā risinājuma nav. Es domāju, ka paies kāds laiks, kad tā kustība tiešām sāksies," atzina Ratas.
