“Braucot uz filmēšanos, nejutos nemaz tik uztraukusies, jo biju kopā ar draudzeni, kurai jāfilmējas pirms manis. Es viņu pavadīju līdz tikšanās vietai un tad nedaudz jau guvu ieskatu, kas un kā notiks. Tāpēc, ejot uz savu filmēšanos, jutos brīvi. Noskatoties video, man nebija ne jausmas, kāda profesija tā varētu būtu. Zināju vienīgi to, ka darbs uz kājām un ar rokām,” stāsta Ginta.
“Tad, kad uzzināju kāds darbs mani sagaida, biju mazliet šokā, jo tādu variantu pilnībā nebiju iedomājusies. Likās, ka ies diezgan grūti, jo ar vienu no aparātiem saskāros pirmo reizi. Tas man bija kaut kas jauns,” stāsta spēles dalībniece.
Par darba procesu Ginta atzīst: “Darba laikā jutos nedaudz neveikli, jo ikdienā nemēdzu to darīt tā, kā mani mācīja šajā darba vietā, un ne viss man izdevās. Visu vajadzēja darīt ļoti precīzi, bet man ar precizitāti gāja pašvaki, toties bija ļoti jauka darba kolēģe un priekšniece. Visu parādīja, izstāstīja un palīdzēja, ja bija tāda nepieciešamība. Šī darba priekšrocība noteikti kādam varētu šķist tā, ka ir iespējams strādāt naktīs. Pati nevēlētos ikdienā te strādāt – tas nav man. Man patīk darīt aktīvas lietas, patīk, ja visu laiku kaut kas mainās. Bet es ieteiktu to pamēģināt citiem, jo var iegūt prasmes, kas atvieglos ikdienu.”
“Raidījums sniedza man jaunu pieredzi - nav nemaz tik viegli runāt kameras priekšā. Prieks bija par šādu iespēju, jo ne visiem dzīves laikā rodas iespēja filmēties kādā raidījumā,” saka Ginta.
Bet “Mana pirmā šepte” dalībniece Līva Leitāne-Šķēle ieguva pieredzi darbā, kas lieliski piemērots aktīviem cilvēkiem.
Līva stāsta: “Dodoties uz filmēšanu, daudz domāju par to, vai man netiks iedots kāds fiziski grūts darbs, taču intuīcija man teica priekšā pareizi. Nojausma bija ļoti liela, mans minējums bija gandrīz precīzs, taču tajā pašā laikā nezināmais biedēja”.
“Kad uzzināju, kāds darbs man būs jāveic, biju patīkami satraukta. Zināju, ka smagākais neziņas brīdis ir beidzies, un es varēju viegli uzelpot. Tagad varēju uztraukties par to, kā tikšu galā ar uzdevumiem. Par laimi, darba devējs bija saprotošs un atvērts, palīdzēja man visos jautājumos, saprata to, ka man dotos uzdevumus es darīšu pirmo reizi dzīvē. Darbs nav vienkāršs, vajadzīga laba fiziskā forma, smaids sejā, labas komunikācijas prasmes un spēja orientēties ar karti.”
“Vienmēr atceros, ko teica mans darba devējs - šis nav darbs, tas ir dzīvesveids. Tā nu es saprotu, ka, iespējams, šo darbu var iemīļot tik ļoti, ka no tā negribēsies šķirties. Vai tas ir labi, vai slikti - es nezinu. Darbs ir fantastisks, ieteiktu to pamēģināt visiem, kuriem patīk izkustēties ārpus mājas. Strādājot tur, var iegūt lieliskus kolēģus un, kas zina, varbūt zaudēt kādu lieko kilogramu,” stāstīja Līva.
“Manuprāt, Latvijas jauniešiem šķiet, ka darbu atrast ir grūti, jo viņiem ir pārāk lielas ambīcijas, viņi uzreiz vēlas rezultātu, lielus darba augļus, bet nevēlas intensīvi strādāt, veidot pieredzi. Ārzemēs darba iespējas piedāvā attiecīgu samaksu par izdarīto darbu, Latvijā ir nepieciešams augt, ilgi un dikti mācīties, strādāt dažādus darbus, lai sasniegtu vēlamu rezultātu. Darba iespējas Latvijā ir, tikai vajag tās meklēt atbilstoši savām spējām, nevis ambīcijām. Filmēšana pavēra man jaunus apvāršņus, sapratu to, cik ļoti man patīk būt kameras priekšā, jutos kā zivs ūdenī. Vispārsteidzošākais, ko atklāju raidījuma tapšanas laikā, bija tas, cik rūpīgi strādā filmēšanas grupa un ka katrai darbībai, ko es daru, vajag būt kadrā,“ atzīst Līva.
