Latvijā radīts ap 40 gerberu šķirņu par spīti nepiemērotajiem apstākļiem

Gerberas ir vieni no populārākajiem grieztajiem ziediem to estētiskā un vienkāršā izskata dēļ. Tās atgādina milzīgus margrietiņu ziedus, tomēr audzēšana ir visai sarežģīta, jo nepieciešams nodrošināt īpašus apstākļus. Spītējot nepiemērotajiem klimatiskajiem apstākļiem un lielajām audzēšanas izmaksām, Latvijā radītas apmēram 40 šķirnes. Par gerberu atvešanu uz Eiropu, uzglabāšanu grieztā veidā un Latvijā izveidotajām šķirnēm stāsta segto platību krāšņumaugu pētniece un selekcionāre Lauma Ozoliņa.

Ziedu uzglabāšana grieztā veidā

Ziedus ieteicams griezt tad, kad tie pilnībā atplaukuši. Pēc tam kāts ar asu nazi vai šķērēm jānogriež slīpi. Ūdens regulāri jāmaina, lai tas visu laiku būtu tīrs, citādāk savairosies mikroorganismi, kas paātrina ziedu novīšanu. Atkarībā no šķirnes, gerberas var uzglabāt grieztā veidā līdz divām nedēļām.

Latvijā margrietiņām līdzīgie ziedi nonāca ap sešdesmitajiem gadiem, kad ar tiem sāka strādāt Rīgas Dārzu un parku trests un gandrīz vienlaicīgi arī Nacionālais botāniskais dārzs (NBD) Salaspilī. Latvijā ar gerberu audzēšanu nodarbojas retais, jo vairums dārzniecību nespēj nodrošināt tām pārziemošanai atbilstošus apstākļus, jo tas prasa lielas izmaksas.

Gerberas ir siltumnīcu ziedi un tās vislabāk jutīsies apmēram 24 grādu temperatūrā. Vasarā siltumnīcā nodrošināt tādu temperatūru ir ļoti grūti. Vēl viens svarīgs faktors ir dienas garums jeb gaismas daudzums. Šīm puķēm nepatīk tieši saules stari, tomēr izkliedēta gaisma ir nepieciešama.

Gerberu ziediem nav smaržas, tomēr tie iespējami teju visās krāsas, izņemot zilganos toņus. Arī gerberu ziedu diametra variācijas ir ļoti plašas, kas atkarīgs no šķirnes – no maziem ziediem līdz tādiem, kuri diametrā sasniedz 18 centimetrus.

NBD kolekcijā gan vietējās, gan ārzemju šķirnes

Nacionālajā botāniskajā dārzā gerberas sāka audzēt līdz ar to ienākšanu Latvijā – ap 1960. gadu. Izrādījās, ka daudzas ārzemēs radītas šķirnes nemaz nav piemērotas audzēšanai Latvijas klimatiskajos apstākļos. 1972. gadā NBD uzsāka šo ziedu selekciju, lai radītu vietējiem apstākļiem piemērotas šķirnes. Tam pievērsās Velta Zvirgzdiņa, Valdis Dišlers, Gundega Muceniece, Māra Pinta un Agnese Gailīte. Šobrīd NBD kolekcijā, kas sākta veidot septiņdesmitajos gados, ir apmēram 140 gerberu šķirņu.

‘Rozālija’, ‘Fredis’, ‘Lagūna’ un citas vietējās šķirnes

Jaunas šķirnes izveidošana aizņem piecus līdz sešus gadus. Galvenokārt selekcijas rezultātā cenšas panākt augu izturību pret slimībām un kaitēkļiem, ziedkātu noturību, mazjutību pret sliktiem gaismas apstākļiem, kā arī, protams, dekorativitāti.

Latvijā pie jaunu gerberu šķirņu izveides visvairāk strādājusi Gundega Muceniece. Viņa radījusi šķirni ‘Ornaments’, kura, nodrošinot tai optimālus augšanas apstākļus, siltumnīcā zied visu gadu. Tās ziedi ir oranži, ziedlapas šauras, izkārtotas vienā rindā. Ziedkāti noturīgi, apmēram pusmetru augsti. Vairākas šķirnes selekcionāre radījusi kopā ar Māru Pintu, piemēram, ‘Matīss’, kuru izmanto griezto ziedu ieguvei. Tās pildītie oranžie ziedi ar tumšu vidu diametrā ir nelieli. Šķirnes ‘Rozālija’ ziedi ir rozā krāsā ar tumšu centru. Ziedlapas sakārtotas divās rindās, to gali – smaili. ‘Rute’ zied spilgti dzelteniem ziediem ar zaļu vidu, diametrā var sasniegt 12 centimetrus. Selekcionāre Māra Pinta radījusi arī lillā ziedu gerberu ar brūnu vidu – ‘Fredis’, un ar oranžām, klajām ziedlapām un brūnu zieda centru – ‘Kamene’.

Lauma Ozoliņa ir autore šķirnei ‘Lagūna’, kura zied rozā ziediem un ir diametrā līdz apmēram 14 centimetriem. To ziedlapu gali ir apaļi. Puspildītās šķirnes ‘Una’ ziedi ir gaiši rozā un ar tumšu centru, bet ‘Zeldas’ pildītās ziedkopas - lillā krāsā.

Vairākas šķirnes radītas Nacionālajā botāniskajā dārzā, piemēram, labos gaismas apstākļos ražīga šķirne ‘Aija’, krēmdzeltenā ar tumšu zieda centru  ‘Elza’ un pildītā oranžā šķirne ‘Laura’. NBD radītās šķirnes ‘Ringla’ ziedi ir tumši sarkani, ar plakanām ziedlapām, kas sakārtotas divās līdz trīs rindās.

Nosauktas par godu ārstam

Pasaulē zināmas apmēram 80 gerberu sugas, kuras savvaļā aug Āfrikas un Āzijas tropiskajos apgabalos. Uz Eiropu šos ziedus atveda 1878. gadā no Dienvidāfrikas. Tās savu nosaukumu ieguvušas, pateicoties holandiešu botāniķim Janam Gronoviusam, kurš pirmais tās aprakstīja 1737. gadā un nosauca vācu dabas pētnieka un ārsta Traugota Gerbera vārdā.

Šo ziedu selekcijas sākums meklējams 1891. gadā, kad Ričards Linčs ieguva pirmos gerberu hibrīdus. Tālāk darbu turpināja gan Francijā, gan Holandē, gan citviet, iegūstot pildītus un puspildītus ziedus ar tumšiem centriem – ražīgus, izturīgus pret slimībām, spējīgus ilgi uzglabāties grieztā veidā utt. Šobrīd gerberas aktīvi tiek audzētas Nīderlandē, Polijā, Anglijā, Dānijā un citur.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt