Viņa gribēja aizlaisties, viņš pateica nē. Dziedātājas Gupalo un pianista Osokina saspēle dzīvē un mūzikā

Ja jūs sākat attiecības ar kādu vienu cilvēku, tad pēc gada, pēc diviem, pēc pieciem tas jau ir cits cilvēks. Ja jūs nesekojat izmaiņām, tad vienā brīdī varat pamanīt, ka blakus ir svešinieks, sarunā ar LSM.lv savās pārdomās dalījās godalgotais pianists Andrejs Osokins. Viņš deviņus gadus ir kopā ar spilgto dziedātāju Katrīnu Gupalo, kuru savulaik savaldzināja mīļotā neatlaidība, kad viņa gribēja iet iemīto taciņu un no attiecībām aizlaisties.

Mēs abi

LSM.lv interviju cikls "Mēs abi" dala veiksmīgas pāru kopā būšanas pieredzes. Tās varētu nosaukt arī par mīlestības formulām – zināšanas, kā mīlestības attiecības iznest cauri dzīves labirintiem. 

Viņš ir pasaules nozīmīgāko starptautisko pianistu sacensību laureāts. Pasaulē pieprasīts pianistu dinastijas pārstāvis, regulāri uzstājas leģendārās Eiropas koncertzālēs, koncertējot kopā ar pasaules lielajiem orķestriem un diriģentiem, Latvijas Lielās mūzikas balvas laureāts. Viņa – viena no neordinārākajām latviešu mūziķēm – spēcīga un sensuāla balss tembra īpašniece, komponiste, pianiste, mūzikas izrāžu veidotāja un producente. Studējusi Rietumu mūzikas akadēmijā Kalifornijā (ASV), Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā (Lielbritānija), guvusi atzinību dažādos starptautiskos konkursos, tai skaitā Parīzē, Londonā, Maskavā un ASV.

Viņu abu pazīšanās sākusies Dārziņskolas laikos. Vēlāk, kad Katrīna bijusi Andreja tēva, Mūzikas akadēmijas profesora, pianista Sergeja Osokina studente, kāda stīga starp viņiem ievibrējusi. Tomēr Andrejs esot iemīlējies Katrīnā Francijā, kur abi piedalījās meistarklasēs, kad ievērojis, kā aiz šķietami labi pazīstamās pianistes trauslā stāva staro viņas intelekts un personība. Kopš tā brīža par savu attiecību kūleni viņi dēvē Parīzi, no kurienes esot atgriezušies kā pāris.

Katrīna Gupalo un Andrejs Osokins

Atšķirībā no daudziem citiem mīlniekiem, viņiem jau sākumā bija liela priekšrocība nākotnes veiksmei – kopīga pasaule vai, ja gribat, – kopīga valoda, kurā viņi mācījušies runāt kopš bērnības. Tā ir mūzika, kas nav atdalāma no viņu abu patības: gan runājot vienam par otru, gan par kopīgo dzīvi, viņi vienlaikus runā arī par mūziku, par radīšanu, kas, šķiet, ir arī viņu attiecību spārni.

Mēs tiekamies pie brokastu kafijas kādā K. Valdemāra ielas kafejnīcā, ko viņi reizēm sauc par savu – "kad pašiem negribas gatavot brokastis". Kamēr viņi pēc iepriekšējā vakara vēlās slodzes apēd mazliet brokastu maltītes, es padalos savos iespaidos par viņu teikto citās intervijās, kuras viņi līdz šim ir snieguši diezgan daudz.

Dace Leimane: Šķiet, jūs, gluži nemanot, rīkojaties pēc psiholoģijas grāmatās sniegtajiem padomiem, dāsni slavējot viens otru, un savos panākumos lielu daļu nopelnu piedēvējot savai otrajai pusei?

Katrīna: Tas ir interesants novērojums, bet ziniet, – ir, par ko stāstīt...

Andrejs: Jā, man arī ir tieši tāpat.

Savukārt otra lieta, ko es nolasīju jūsu intervijās, ir apgalvojums, ka jūs viens otram esat noslēpums un ka arī pēc deviņu gadu kopdzīves ir, ko atklāt no jauna.

Katrīna: Jā, tā ir. Un arī tas, ka mēs visu laiku maināmies. Mainās dzīve, apstākļi, un maināmies mēs, – mūsu attiecības visu laiku ir dinamikā. Un tas ir ļoti interesanti. Un tieši šis faktors: ka ir interesanti, – ir viens no svarīgākajiem.

Andrejs: Jā, man liekas, ka katrs cilvēks ir kā upe, viņš mainās patstāvīgi. Un, ja jūs sākat attiecības ar kādu vienu cilvēku, tad pēc gada, pēc diviem, pēc pieciem tas jau ir cits cilvēks.

Ja jūs nesekojat izmaiņām, tad vienā brīdī jūs varat pamanīt, ka blakus ir gluži svešs cilvēks.

Bet jādara ir tieši otrādi: vajag sekot izmaiņām, kā zinātniekam pētīt slāņus, iet dziļumā, lai saprastu, kas tas ir par cilvēku? Jo skaidrs, ka pirmais priekšstats ir ārējais. Un manā gadījumā ir brīnišķīgi, ka Katrīna ir daudzveidīga, ka viņā ir tik daudz talantu, ko viņa var attīstīt dažādos virzienos, tāpēc mani vienmēr aizrauj kaut kas jauns.

s, Andrej, esat arī teicis, ka jūs pats esat temperamentīgs un karstasinīgs un ka jums vajag, lai visu laiku būtu interesanti.

Andrejs: Jā, jā, lai visu laiku kaut kas mainītos, lai visu laiku kaut kas notiktu.

Un jums, Katrīna, arī tā ir, vai ne?

Katrīna: Jā. Mēs abi esam karsti cilvēki. Mēs paši arī atrodam iespējas dzīvē, lai tā nebūtu vienmuļa. Unikāli, cik daudz ko aizraujošu iespējams paveikt kopā: vai mēs veidojam kādu koncertu kopā vai mēs plānojam, vai esam uz skatuves un improvizējam, vai esam noguruši pēc mēģinājuma, ceļojam, vai mēs skatāmies filmu – starp citu, Andrejs man ir atklājis kino pasauli. Un es tiešām katru mirkli kopā... es izbaudu.

Es saprotu, ka jūs arī uz otra pasaules koncertiem dodaties kopā? Andrejs ne reizi vien ir dalījies priekā, ka līdz ar jūsu, Katrīna, ienākšanu viņa dzīvē, ir mainījusies arī viņa koncertdzīve.

Katrīna: Reizēm, protams, braucam arī atsevišķi, jo tik intensīvā koncertdarbībā daudz kas sakrīt vienā laikā. Bet tad, kad mums ir iespēja, jā, mēs ceļojam kopā. Andrejs var paklausīties mani vai es viņu, un ieteikt daudz ko vērtīgu par skaņu, par repertuāru, par secību, vizuālo tēlu, par jebko. Un var arī otru uzmundrināt, kas vienmēr ir ļoti patīkami.

Andrejs: Jā, vispār ikviens mākslinieks ir diezgan vientuļš. Ar savu mākslu, ar savu pasaules uztveri viņš dalās ar klausītāju, bet pēc tam koncerts beidzas, un viņi dodas ar saviem iespaidiem mājās, viņiem ir sava dzīve. Un tad sanāk tā, ka tu paliec viens. Un ir labi, ka ir tuvs cilvēks blakus, ar kuru tu vari paturpināt dialogu par koncertu, emocijām vai domām, kas radās.

Nesen mums gan bija tā, ka es braucu uz Liepāju uz koncertu, Katrīna – uz Daugavpili. Toreiz bija ļoti dramatiski – Daugavpilī bija protesta gājiens pret Krievijas agresiju Ukrainā, bet vienlaikus arī informācija, ka tur ļoti daudz cilvēku atbalsta Krievijas militāro uzbrukumu Ukrainai. Katrīna devās uz Daugavpili ar saviem domubiedriem, projektu "Latvia for Ukraine" un dziesmu "Resistance", piedalījās arī protesta gājienā, un es ļoti baidījos, vai tur nebūs kādas provokācijas, uzbrukumi. Es ļoti, ļoti satraucos, jo nevarēju būt tur ar viņu. Tomēr viss beidzās ļoti labi, bija spēcīgs koncerts...

Katrīna: Un ļoti laba apsardze…

Andrejs: Jā, apsardze bija. Un ļoti daudz cilvēku, kas atbalstīja – gan dziesmu "Resistance" (Katrīnas Gupalo Ukrainas neatkarības cīņai veltītā dziesmas "Resistance" videoklips, producēts teju nedēļas laikā. Latvijas, Lietuvas, Ukrainas un Krievijas mākslinieku izpildījumā tas guvis plašu starptautisku rezonansi – red.), gan visu koncertu. Un Katrīnai, es domāju, ir arī uztraukumi, kad es kaut kur lidoju, kad pārceļas lidojumi, un, ja vēl telefons ir izlādējies... – tad es zinu, ka vajag dabūt kādu cilvēku, palūgt viņam telefonu un piezvanīt Katrīnai, citādi es dabūšu rājienu (skatās uz Katrīnu un smaida).

Resistance Daugavpilī

(Smiekli) Jums laikam arī Osokinu ģimenē ir tāda rūpēšanās tradīcija. Nav tā, ka tikai Katrīna jums uzstāda tādas prasības, vai ne?

Andrejs: Jā, tā ir, un mēs visi arī esam mūzikā, lai arī atskaņojam dažādu žanru mūziku, tāpēc mēs arī esam tuvāk nekā citi cilvēki, kuri darbojas pilnīgi atšķirīgās jomās.

Ja cilvēkiem nav viena darbības joma, tad vajag censties kaut kā maksimāli saprast otra cilvēka profesiju, bet dažreiz tas nav iespējams.

Ja es nebūtu pianists, diez vai spētu saprast visu par Katrīnas mākslu un līdz ar to arī viņas būtību. Tāpēc tā ir liela privilēģija, ka es arī esmu mūziķis, kas, kad viņa raksta dziesmu, varu kaut ko ietekmēt vai arī vienkārši izbrīnītes, cik tas ir talantīgi un interesanti. Un vērot, kā dziesma no idejas pārveidojas līdz veselam skaņdarbam, kas tiek palaists pasaulē, – tas ir ļoti saistošs process. Tas ir kaifs, ka varu tajā piedalīties kā vērotājs, bet arī – kā cilvēks, kas saprot visas nianses.

Katrīna: Un cilvēks, kas bieži daudz ko iesaka. Ļoti bieži. Un mēs arī ļoti daudz runājam par mūziku, par kultūru vispār. Jo mūzikā ir ierakstītas daudzas lietas, kas neattiecas tikai uz kultūras jomu vien, bet uz ikviena cilvēka dzīvi.

Andrejs: Jā, piemēram, par komponistu Pēteri Vasku dažkārt saka, ka viņa mūzika ir ārkārtīgi meditatīva, bet, manuprāt, tā vienmēr stāsta par dziļām, globālām tēmām, piemēram, – kā daba un cilvēki var atdzīvoties, atgūties pēc kādām lielām katastrofām, pēc vardarbības. Vaska mūzika meklē ceļus, kā atrast ticību pasaulē, kurā ir tik daudz vardarbības un tik daudz asaru. Tāpēc tā bieži attīstās ļoti pakāpeniski, nesteidzīgi, bez lieliem ārišķīgiem efektiem... Man šķiet ļoti svarīgi to klausītājiem stāstīt koncertā. Tad tu sevi kaut kādā mērā noskaņo pareizā virzienā un arī klausītājus, lai viņi var precīzāk uztvert tavas mākslinieciskās idejas. Un te man Katrīna arī vienmēr ļoti palīdz, iesaka labas lietas.

Katrīna palīdz tajā, ko s verbāli pirms darba atskaņojuma sakāt?

Andrejs: Jā, jā!

Es redzēju, ka jūs, Katrīna, koncerta "3 Osokini" laikā Dzintaru koncertzālē sēdējāt pie tehniskajām pultīm un filmējāt, kā Andrejs runā pirms skaņdarba, kā vada koncertu, kā muzicē. Vai jūs pēc tam to kopā mājās skatāties un kopā analizējat?

Katrīna: Tas gan vairāk bija publicitātei, sociālajiem tīkliem, bet, jā, arī analīzei. Dzintaru koncertzālē vienmēr notiek vērienīgie trīs Osokinu koncerti, ko mēs ilgi gaidām un rūpīgi gatavojam. Koncerta dienā mēs Dzintaros esam visi un jau no paša rīta, smalki un rūpīgi regulējam skaņu, gaismu, lai viss būtu baudāmi, jo veidot klasiskās mūzikas koncertu brīvā dabā ir daudz sarežģītāk nekā akustiskā koncertzālē.

Trīs Osokini Dzintaru koncertzālē

Andrejs: Te var sākties lietus vai stiprs vējš...

Katrīna: ...un kafejnīca ir blakus. Un parasti es visu koncertu cenšos uzturēties aizmugurē, lai visu pārredzētu, lai, ja kaut kas notiek vai traucē, es varu glābt situāciju. Šoreiz pirmo reizi es baudīju koncertu klausītāju rindās. Un vienīgā vieta, kur to varēju darīt, bija pie galvenajām pogām.

Paldies, ka jūs tagad tulkojat savu radošo procesu un mūzikas valodu, ko jūs ikdienā tulkojat viens otram, un tas ir palīdzoši arī skatītājiem, jo ne visi to ir mācījušies...

Andrejs: Es teiktu, ka mūzika ir pieejama ikvienam, bet intuitīvā līmenī, zemapziņas līmenī. To sajūt pat bērni, īpaši bērni. Tas, lūk, ir tas mūzikas brīnums. Tāpēc man ļoti patīk, ka uz koncertiem nāk arī tādi cilvēki, kas te ir pirmo reizi. Tas ir brīnišķīgi, jo viņiem ir iespēja pirmo reizi atklāt sevī pasauli, kas viņos ir, bet par kuru viņi varbūt līdz šim nezināja. Un man liekas, ka tad ir labi viņu tā mazliet paņemt aiz rokas un parādīt: šeit ir dārziņš, šeit ir mežs, šeit ir upīte, ja? Ja viņš sadzird kaut ko citu, es tikai priecāšos, jo mūzika – tā ir ļoti liela brīvība. Tas man ļoti patīk.

Jūs daudz un empātiski runājat par saviem klausītājiem. Bet vai nav tā, ka brīvība, ko jums iemācījusi mūzika, tiek pārcelta arī uz jūsu attiecībām? Man ir tāda sajūta, ka starp jums valda tāda ļoti liela, strukturēta brīvība, ko varētu saukt arī par kārtību. Un droši vien jūs arī savstarpēji jokojat ar mūzikas citātiem, vai ne? Jums taču nav tikai viena kopīga attiecību dziesma, kā tas daudziem pāriem mēdz būt, vai ne?

Katrīna: Jā, to ir ļoti daudz.

Andrejs: Grūti kādu piemēru uzreiz atrast, bet ir daudz muzikālu atsauču, kuras saprotam tikai mēs. Un, ja vajag izskaidrot cilvēkam...

Katrīna: ...tas ir neiespējami...

Andrejs: ...tā ir vesela ķēde ar notikumiem, kur sākumā tas nozīmēja kaut ko vienu, tad ir pusvārds, kaut kas pazaudēts, iegūts kaut kas cits. Bet tas ir brīnišķīgi, ka cilvēkiem attiecībās ir tikai viņiem vien saprotama slēptā valoda. Un mums tas ir dubultā: gan attiecību, gan arī mūzikas valoda. Tās pārklājas, un sanāk visādas komiskas lietas...

Vai, piemēram, Piafas mūzika jums saistās ar jūsu mīlestības sākumu un Parīzi?

Andrejs: Jā, kaut kādā mērā, jā. Piemēram, "La vie en rose".

Katrīna: Mūsu kopīgajā koncertizrādē "100 gadi ar Piafu" tā ir pirmā dziesma, pirms tās ir tikai klavieru skaņas. Agrāk šo dziesmu es vienmēr izpildīju ļoti skumji, nolemti, bet ar laiku šī dziesma kļuva arvien gaišāka, un, man šķiet, ka tagad es to dziedu pilnīgi citādāk nekā toreiz.

Kāpēc?

Katrīna: Es domāju, ka tā ir Andreja ietekme uz mani.

Andrejs: (skatās uz Katrīnu un viltīgi smaida) Varbūt, varbūt...

Katrīna: (nopietni) Noteikti.

Jūs esat teikusi, ka Andrejs ir aizvedis jūs tuvāk sev pašai, jūsu būtībai, ka viņš jūs ir padarījis par labāku un autentiskāku cilvēku. Un pat par sievišķīgāku sievieti. Vai tā?

Katrīna: Es domāju, ka noteikti. Un to var redzēt arī uz skatuves, mēs neslēpjam savas attiecības. Klausītāji noteikti jūt.

Andrejs: Uz mani Katrīna atstāj ļoti lielu iespaidu. Uz to, kā es spēlēju. Katrīnai piemīt ļoti laba prasme sajust klausītāju, veidot ar klausītājiem saikni – gan verbālu, gan ar žestu...

Katrīna: Nu, bet tas sākās tomēr ar tevi. Jo Andrejam ļoti labi padodas izstāstīt, par ko būs skaņdarbs.

Andrejs: Tev liekas, ka es to iesāku, bet man liekas tieši otrādi...

Karīna: Un pēc tevis es to darīju...

Autores piezīme: Andreja un Katrīnas intervija ir savdabīga tajā ziņā, ka daloties stāstā, viņi skatās ne tikai uz mani, bet vēl vairāk viens uz otru. Gluži pārsteidzoši šķiet, ka viņu kopdzīve ilgst teju 9 gadus. Ir sajūta, ka tā ir pašā sākumā, – tik ļoti aizrautīgi viņi uztver viens otra teikto.

Andrejs: Man liekas, ka tieši tu man ļoti palīdzēji, kad es stāstīju par saviem koncertiem Londonā, kad mācījos tur, Karaliskajā Mūzikas akadēmijā. Tur bija pieņemts, ka mūziķis ne tikai spēlē, bet arī runā ar klausītāju...

Katrīna: Savukārt Latvijā visbiežāk klausītājs nemaz nezina, kā skan instrumentālista balss, jo viņš atnāk, paklanās, nospēlē, paklanās un aiziet prom. Ja nu vienīgi viņu var dzirdēt kādā TV vai radio intervijā.

Andrejs: Londonā bija mani pirmie koncerti, kur ne tikai spēlēju, bet arī stāstīju par mūziku, kuru atskaņoju... Tas nebija viegli, – tas bija angliski, un man ne pārāk patika, jo likās, ka traucē pārslēgties uz mūziku. Bet, kad sāku to darīt Katrīnas klātbūtnē, un varēju pirms koncerta ar Katrīnu izmēģināt un atbrīvoties, saprast, ka tas ir vērtīgi – viņa mani ļoti slavēja... (smejas)

Katrīna: Bet tā ir patiesība. Un to nevajag slēpt!

Andrejs: Toreiz man likās, ka es varbūt pārāk vienkāršas lietas runāju, ka tas varbūt ir pašsaprotami, ka to nevajag... Bet Katrīna mani tik ļoti iedvesmoja! Un tagad ir tieši otrādi, un arī spēlēt tagad ir vieglāk, jo tu zini, ka klausītāji ir fokusēti un viņi uztver tieši tavus... (meklē vārdu)

Katrīna: (vienlaicīgi ar Andreju) ...signālus!

Andrejs: (nosmejas) Vienlaicīgi pateicām vienu vārdu!

Katrīna: (pasmaida) Jā, es pamanīju.

Andrejs: Jā, signālus! Nevis skatītāji vēro kādas skatuves detaļas vai to, kas man mugurā, bet viņi klausās tajā, ko es tikko esmu izstāstījis. Un to Katrīna manī atbrīvoja.

Katrīna: Un tad – viņš tik ļoti labi to darīja, un es arī sāku mēģināt. Drošāk un drošāk. Tagad mēs to attīstām, un visinteresantāk ir tad, kad mēs esam divatā uz skatuves un mēs runājam savā starpā. Ja es būtu klausītājs, tad man tas patiktu vislabāk.

s improvizējat?

Katrīna: Mēs vienmēr improvizējam, bet mēs ejam tālāk – sākam jau runāt ar saviem jociņiem, tādā privātā dialogā.

Andrejs: Pat mazdrusciņ strīdēties un apspriest, kura būs nākamā dziesma, kurš – nākamais skaņdarbs?

Katrīna: Tas ir patiesi un dabiski, jo mēs pirms koncerta apzināti neesam visu nolēmuši līdz galam. Un klausītājiem ir liela jautrība.

Andrejs: Katrīna labi izjūt vienu ļoti svarīgu lietu: ja dziesmas ir nopietnas, tad priecīga saruna ar klausītāju ir ļoti laba atbrīvošana, kāds jociņš dod labu atelpu, lai pēc tam atkal klausītos programmu... Katram koncertam ir jābūt unikālam! Pat ja tā ir viena un tā pati programma, piemēram, Bēthovens vai tagad būs jauna programma, kas veltīta Šopēnam un emigrācijas komponistiem Jānim Mediņam un Volfgangam Dārziņam, – es vienmēr ļauju sev kādus skaņdarbus pamainīt. Un tad priekšnesums veidojas ar tādu "šeit un tagad" sajūtu. Jo pandēmija pierādīja, ka cilvēki ļoti vēlas baudīt koncertus ārpus ekrāniem. Bet tā kā internets piedāvā ļoti plašas un kvalitatīvas iespējas, tad katram māksliniekam ir stipri jāpiedomā pie tā, lai katrs viņa koncerts ir kaut kas unikāls, kaut kas īpašs. Tieši tā ir mākslas esence – mēs nezinām, kādās fantāzijas zemēs mēs nokļūsim pēc minūtes.

Katrīna: Šī maģija rodas sinerģijā ar klausītāju. Reizēm tu jūti, ka viņi tik ļoti ņem pretī, un tu dod, nezinot, kur tas process jūs kopā aiznesīs...

Tā kā sērfojot, ķerot vilni, ja?

Katrīna: Jā, es pati brīnos, ko es runāju citreiz, tā ir kā lavīna, kas nāk. Un tas notiek vienu reizi, tikai tajā koncertā, un vairāk neatkārtojas.

Cik ir fantastiski, ka jūs abi kopā to varat piedzīvot! Jo tu jau nekad nevarētu to otram mājās atstāstīt, vai ne?

Katrīna: Jā, šādi koncerti nav vārdos aprakstāmi. Savā ziņā tas ir kā mūsu un klausītāju noslēpums par kopā piedzīvoto brīnumu.

Andrejs: Mūsu starpā uz skatuves ir milzīga enerģijas apmaiņa.

Vai jūs šo ņemat vērā arī savā personiskajā dzīvē? Piemēram, Andrejs ir teicis, ka cenšas jums, Katrīna, dāvināt puķes, lai puķes nenāk tikai no klausītājiem...

Katrīna: Andrejs ir prātam neaptverami vīrišķīgs, un tas izpaužas visdažādākajos dzīves aspektos, viņa vīrišķība ceļ manu sievišķību. Jā, arī ziedi no viņa liek justies man īpaši. Viņš zina, kā mani iepriecināt, apburt, pārsteigt. Andrejs ir īsts dārgumiņš man, tāpēc ļoti gribas, lai viņam ir interesanti, labi un patīkami, aizraujoši. Tas varbūt nav ļoti racionāli no manas puses, es to neplānoju, vairāk intuitīvi cenšos pārsteigt...

Kā var pārsteigt Andreju Osokinu? (smaids) Viņš tik ļoti par visu, šķiet, ir iepriekš parūpējies, padomājis...

Andrejs: Lūk, lūk, tagad parunājiet par tām lietām, ko varbūt man arī nevajag klausīties...

Esmu lasījusi, ka Andrejam ļoti nepatīk, ka saplānotas lietas mainās, piemēram...

Katrīna: Nu, viens no veidiem, kā var pārsteigt vai iepriecināt Andreju Osokinu, ir – ar labu ēdienu...

Andrejs: Jā, Katrīna ļoti labi gatavo, un viņa vienmēr – kas man ļoti patīk, un es nevaru to saprast – viņa katru reizi gatavo kaut ko citu! Katru reizi! Un tas ir tik interesanti! Jo man ir tieši otrādi: ja man kaut kas patīk, tad man gribas to atkārtot. Bet viņai vienmēr vajag eksperimentēt – ar tādu vai citādu mērcīti.

Taču svarīgi saredzēt, ka tas viņu raksturo kā personību arī citās lietās: viņai vispār patīk vienmēr kaut ko jaunu izdomāt.

Tā pēc dažiem gadiem kopdzīves mēs sapratām, ka Katrīnai vajag rakstīt savu mūziku, savas dziesmas. Un tas ir stāsts par to, ka vajag savā otrajā pusītē saskatīt kādas labās īpašības, mēģināt tās ietekmēt...

Katrīna Gupalo un Andrejs Osokins

Katrīna: Šeit Andrejs ir meistars. Es pat teiktu, ka viņš ir režisors. Jo, ja ne Andrejs, tad es diez vai rakstītu mūziku. Un, ja rakstītu, tad to labākajā gadījumā dzirdētu tikai mana mamma.

Andrejs: Katrīnai labi izdodas savu pasauli ietērpt skaņās.

Katrīna: Andrejam arī, daudzi klausītāji to varbūt vēl nezina. Bet varbūt drīzumā uzzinās.

Es tā saprotu, jā?

Katrīna: Viņš ir ieskaņojis albumu ar savām kompozīcijām...

Andrejs: Nu jau pat divus...

Katrīna: Andreja mūzika radās pārsteidzoši stihiski un ātri. Tas būs milzīgs pārsteigums klausītājiem, kas dos iespēju iepazīt Andreju no pavisam jaunas puses.

Andrejs: Lai kaut kas tāds notiktu, ir ļoti svarīgi, ka tavā dzīvē ir cilvēki, ar kuriem tev ļoti patīk sadarboties.

Katrīna: Cilvēki, radošā komanda, kas tevi ceļ un iedvesmo…

Andrejs: Piemēram, ar jaunā albuma producentu mēs satikāmies Hamburgā, pēc kāda koncerta viņš pienāca man klāt. Tikko biju nospēlējis Šopēnu, Bēthovenu un Mocartu, un visas domas bija par to, par 19. gadsimta mūziku. Bet viņš sāk stāstīt, ka man vajagot ierakstīt albumu ar jaunu mūziku, jo viņš dzirdējis manas improvizācijas, un tās esot tik skaistas, ka vajag, vajag, vajag. Un viņš visu izdarīs, lai tas īstenotos, – no manas puses neko citu nevajag, kā tikai mākslu. Un tas ir brīnišķīgi, ka jūs varat atrast savu domubiedru. Ja tādi atrodas, vajag pie viņiem turēties, neļaut kādām personiskām, sīkām lietām likt aizmirst par jums svarīgiem cilvēkiem. Tas ir arī attiecībās. Ar tādiem cilvēkiem viena stunda ir kā veselas nedēļas retrīts. Jo parasti šie cilvēki palīdz jums. Piemēram, veidot attiecības tādas, kā jūs vēlaties, nevis uzbāžas ar nelūgtām pamācībām. Tieši otrādi – viņi ir ļoti brīvi. Piemēram, jūsu partneris, – viņš paslavē un atrod ļoti labas lietas jūsu izvēlē.

Vai jūs tagad runājat arī par situāciju jūsu draudzības sākumā, kad jūs, Katrīna, izteicāt šaubas par attiecību nākotni, bet Andrejs uz to atbildēja ļoti stabili: es tev nepiekrītu!

Katrīna: Jā, tas mani ļoti nošarmēja toreiz...

Bet kas tas bija? Jūs gribējāt aizlaisties?

Andrejs: Man šķiet, ka katrai sievietei vajag būt tādai stājai, ka viņa ir brīva un neatkarīga.

Katrīna: Tajā laikā, kad mēs iepazināmies, man nebija vispār ne plānu, ne nodomu kādām ilgstošām attiecībām. Un, lai gan Andrejs man šausmīgi patika jau no paša sākuma, viņš mani ļoti nošarmēja, bet mans iekšējais dumpinieciskums vai temperaments teica: nu jā, viss ir labi, bet nevar jau būt tik labi, kaut kur tomēr ir jābūt drāmai. Es gāju savu labi iemīto taciņu, kas vienā brīdī saka "nē" un laižas lapās...  Es tā vienmēr darīju.

Tā kā pasargājot sevi?

Katrīna: Jā. Man patika pabeigt attiecības, vēl īsti pat nesākot.

Otrs tad vienkārši nesaprot...

Katrīna: Jā. Bet Andrejs pēkšņi pasaka: "Nē." Un man tad uzreiz bija: "O? Oho? Arī šitā var?" (..) Bet tas mani toreiz tik ļoti nošokēja, un tas bija tik svarīgi. Un tas mainīja visu. (Pauze.) Es toreiz nebūtu iedomājusies, ka tā tas ceļš aizies.

Jā...

Katrīna: Jo es jau nekoķetēju, es jau biju visu nolēmusi, ka tā būs, ka jāšķiras. Tāpēc Andreja teikums mani tik ļoti izsita no līdzsvara. Tas ir kā videospēlēs, kad kāds pārraksta visu scenāriju. Un tu esi izsists no sliedēm, no sava vientuļnieciskā patosa, tu pilnīgi apjūc...

Bet tādi stabili un vīrišķīgi gājieni vienmēr sievieti uzliek uz citām sliedēm, man šķiet...

Katrīna: Jā, tā ir.

Un jocīgi, ka sieviete pati šīs blakus sliedes nepamana. Un vīrietis to, Andrej, arī nevar notēlot, sieviete to sajūt ar kaut kādiem citiem signāliem...

Andrejs: Jā, tieši tā. Attiecībās ir ļoti daudz kas neverbāls. Tādas upes, kas tek zem zemes. It kā viņu nav, bet tas ietekmē mūs, un mēs tās nevaram ignorēt, jo tās ir tās īstākās…

Katrīna Gupalo un Andrejs Osokins.

Andrej, bet vai jums nebija bailes no Katrīnas tēla – tāda nepieradināta, spilgta?

Andrejs: Man tas arī ļoti patika. Ka viņa ir tāda mērķtiecīga, neatkarīga un tai pašā laikā ļoti sievišķīga. Man tāpēc bija arī ļoti interesanti iekarot... Bet fantastisks bija tas brīdis, kad es sapratu, ka tas nav viss. Ka ir daudz, daudz cits Katrīnā, citas rakstura īpašības. Emocionalitāte, artistiskums… Bet sākumā, kad vīrietis ir iemīlējies, tad ļoti grūti viņu ir apstādināt un pateikt viņam nē! Tieši otrādi.

Katrīna: (smejas) Jo vairāk nē, jo...

Andrejs: ...jo vairāk piesaista.

Cik interesanti, ka jums arī abiem ir vēl viena kopīga lieta: jums nav ļoti izteikts mākslinieka ego. Katrīna, jūs kādā intervijā esat teikusi, ka sievietei, jūsuprāt ir jārūpējas par vīrieti. Un ka jums lielā mērā raksturīga ukraiņu puses tradīcija (Katrīnas tētis ir ukrainis – red.): aprūpēt, sajust, atbalstīt. Kas patiesībā arī izsenis bijusi latviešu sieviešu mīlestības valoda. Vai to, Andrej, jūs gaidījāt aiz Katrīnas femīnā tēla?

Andrejs: Negaidīju gan. Un man bija ļoti patīkami, ka Katrīna tā rūpējās par mani.

Katrīna: Savukārt man bija ļoti svarīgi tas, ka, kad es mīlas skurbulī biju pilnīgi pārņemta ar Andreja dzīvi visos aspektos, viņš nevis izmantoja to, bet atgādināja man par sevi pašu, palīdzēja atklāt manu radošo pusi, noticēt sev. Tas ir ļoti gudri. Tas, man šķiet, no vīrieša ir kaut kas unikāls. Un tieši tās ir vislielākās un patiesākās rūpes un maigums, ko var sniegt partneris. Atklāt, celt, atbalstīt, atbrīvot, nevis egoistiski apēst un ieslodzīt.

Gudrība neizmantot sievietes mīlestību tikai savai ērtībai, ja?

Katrīna: Tāds viņš ir.

Labi. Vai varat paraksturot savu ārkārtīgi krāšņo tēlu, tērpus, stilu? No kurienes tas nāk? Arī patīkams pārsteigums vīrietim, vai ne?

Andrejs: Protams. Tas Katrīnai no ģimenes nāk.

Kāpēc no ģimenes? Jums mamma strādāja Turaidas muzejā, tētis bija ukraiņu vēsturnieks, arheologs.

Katrīna: Mamma pēc tam arī teātrī strādāja, un mans krusttēvs, manas mammas brālis ir Hermanis Paukšs, dramaturgs, režisors.

Redz, kā? Tad no bērnības jau bija māksla un Leļļu teātris?

Katrīna: Jā, un tagad mamma atkal glezno. Viņa strādāja muzejā laikā, kad iepazinās ar manu tēti. Tētis toreiz strādāja Kijivas muzejā. Viņi traki iemīlējās, un mamma aizbrauca dzīvot uz Ukrainu. Pēc Čornobiļas katastrofas vecāki pārcēlās uz Latviju. Nu mamma ir atgriezusies pie mākslas. Viņai ir kolosāli darbi, pilni izdomas un humora.

Vai no mammas mākslas arī tas krāsu prieks skatuves tēlā?

Katrīna: Nu, tas pirmkārt saistās ar to, ka uz skatuves var atļauties to, ko nevar dzīvē.

Andrejs: Skatuve ir arī kā tāds sapnis ar pilnīgi citiem noteikumiem, un skatītājs vēlas piedzīvot pārvērtības. Un tērpi ir ļoti svarīgi, lai parādītu, cik liela pārvērtību jauda sievietei ir iespējama.

Katrīna: Viena fantastiska lieta saistībā gan ar mūziku, gan ar tērpiem, ko Andrejs man ir atklājis un iemācījis: vajag tiekties un līdzināties lieliem un leģendāriem māksliniekiem.

Lady Gaga ir viena no jūsu favorītēm, piemēram.

Katrīna: Lady Gaga vai Eltons Džons, Harijs Stails vai "The Weeknd". Vajag likt sevi tādā kontekstā, un tad arī tu pats pavelcies savā mākslā vismaz par vienu milimetru garāks.

Andrejs: Ļoti svarīgi likt sev dzīvē it kā neiespējamus mērķus, jo tad mēs varam akumulēt resursus, par kuriem mēs nemaz nezinām.

Katrīna: Un vajag klausītāju cienīt, lai piedāvātu maksimāli augstāko no tā, ko tu vari. Ja tu esi izvēlējies tādu ekstrēmu ceļu kā māksla, tad ir jāizvirza arī ekstrēmi mērķi.

Zināt, ko es izlasīju par korgiju, suni, ko jūs, Katrīna, vēlaties iegādāties, bet Andrejs pagaidām nepiekrīt?

Katrīna: Nu?

Ka tas esot mazs suns ar lielu garu! (smejas) Tās sajūtas ir tieši tādas, kā jūs tikko raksturojāt...

Katrīna: Jā, jā! Mums, starp citu, viens mīļš fans uzdāvināja mīksto mantu korgiju. Viņš nāk uz mūsu koncertiem jau gadiem un bija dzirdējis, ka man ir dziesma par šo suni un vēlme to kādreiz iegādāties. Bet (paskatās uz Andreju) es gaidu, kad kāds no klausītājiem spers šo dramatisko soli un atrisinās manas ciešanas. (smejas)

Sarunas noslēgumā: padoms no jums, kā pārim izkļūt no krīzes?

Katrīna: Man šķiet, ka vislabākais ir pašam sev noformulēt, kas tevi besī, un tad to pateikt otram. Tad ar to var kaut ko darīt. Bet, ja tu pats nesaproti, kas tev nepatīk, vai – ja saproti, bet otram nepasaki, tad nav izejas. Ir jāpasaka skaļi.

Andrejs: Ja cilvēks tev pasaka kaut ko skaļi, tas ir labi. Partnerim vajag to ļoti novērtēt, jo tas ir grūti – noformulēt un atrast sevī spēku un drosmi kaut kādu pretenziju izteikt skaļi. Tāpēc pēc būtības tā ir kā palīdzīga roka, kas tiek pasniegta attiecībām, lai kaut ko atrisinātu. Nevis otrādi.

Vispār ļoti svarīgi ir klausīties vienam otrā. Angļiem ir teiciens: "read the room" (lasīt istabu – tulk.), kas nozīmē sajust, piemēram, kolektīvā, ka visi tagad grib strādāt, un tev nevajag stāstīt jociņus par vasaras piedzīvojumiem. Vai tieši otrādi: visi tagad ir paguruši no darba, un tad nevajag sākt celt kādu svarīgu problēmu. Šeit ir tas pats: svarīgi sajust man, kādā emocionālā stāvoklī ir Katrīna...

Katrīna: ...vai Andrejs.

Ne visiem ir tāda muzikālā dzirde un spēja sadzirdēt (smaids). Es jokoju...

Andrejs: Ja nav absolūtās dzirdes, tad ir citi talanti. Daudzi labi dejo (smaids). Un tas ir tas pats.

Man liekas, ka ļoti svarīgi apzināties, ka attiecības nav tikai gaišie momenti. Attiecības sastāv arī no drūmiem brīžiem. Tie tikpat pieder pie tām. Un tas, kā jūs šo atrisināsiet, būs arī jūsu tālākais ceļš. Tāpēc attiecības ir ļoti interesanta, bet arī ļoti nopietna un dziļa lieta, ko nevar darīt tikai piecas minūtes dienā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt