Vienīgais roms psihologs Latvijā: Visu dzīvi mācos sadzīvot ar to, ka esmu čigāns

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem un 4 mēnešiem.

“Netipisks čigāns” - tā par sevi saka psihologs Andris Tertats, kurš tautības izraisītās bērnības traumas pārvērtis dzīves misijā. Jau vairāk nekā 20 gadus viņš ar apbrīnojamu harismu, mērķtiecību un neatlaidību pēta un analizē pats savu tautu, iegrimst tās psiholoģiskajās dzīlēs un palīdz tajās atrast pozitīvo, augšup ceļošo. Andris iedvesmo indivīdus un, neskopodamies ar nesaudzīgu kritiku, dod tautai cerību.

Andris jau vairāk nekā desmit gadus dzīvo un strādā Londonā, taču ir saglabājis izcili tīru un bagātu latviešu valodu – attālinātajā intervijā tā pludo kā temperamentīgs, nekādu spēku neiegrožojams ūdenskritums. Andri sarunā nav iespējams vadīt, jo viņš ir dzimis orators un pārpilns ar vēlmi dalīties, iedvesmot, pārliecināt.

“Etnopsiholoģija ir mana misija un dzīves uzdevums, ko esmu uzlicis sev pats. Pētīšu savu tautu arī tad, ja nevienam citam tas nebūs vajadzīgs. Esmu čigāns un visu dzīvi mācos ar to sadzīvot”, atzīst simpātiskais, tumsnējais vīrietis, kura acis dzirkstī pat no fotogrāfijām.

“Dzirksteļojošs” ir viņa iemīļots epitets, ko visvairāk var attiecināt uz paša personību – meklētājs, nemiera gars, domātājs, kas dzirksteļo pats un neļauj vienaldzīgi plēnēt citiem.

Puķe uz mēslu čupas

„Esmu dzimis čigāns, čigānu ģimenē, bet agri bērnībā tiku šķirts no vecākiem. Izaugu Liepājas rajonā, Vaiņodes internātskolā, kur tiku audzināts ar latvisku domāšanu. Taču sevi uzskatu par čigānu,” uzsver Andris. Viņš atzīst, ka katrā čigānā redz sevi un čigānu tautu.

Andris skolas laikos. Fotogrāfijā - pa labi no skolotājas.
Andris skolas laikos. Fotogrāfijā - pa labi no skolotājas.

„Pētot savu tautu, es pētu sevi,” piebilst psihologs. „Man čigāni ļoti patīk. Es cienu viņus, esmu iemīlējis savu tautu. Zinu, ka esmu pirmais un vienīgais čigāns Latvijā, kas augstskolā ieguvis psihologa kvalifikāciju,” vēsta kāds no daudzajiem tīmekļa ierakstiem.

Sarunā Andris ir tiešāks: “Uzaugu kā puķe uz mēslu čupas, ģimenē bija gan alkoholisms, gan narkotikas.” Taču tieši tas esot devis vēl lielāku rūdījumu dabas dotajai mērķtiecībai, neatlaidībai, enerģiskajai vēlmei izprast pašam sevi un dzīves likumsakarības.

Bērnība bijusi padomju laikā, kad par savu nacionalitāti Andris no citiem bērniem “atrāvies” gan ar vārdiem, gan sitieniem. Dabūjis ciest, ticis pazemots, emocionāli sagrauts, līdz nostāja bijusi – bēgt gan no romiem pašiem, gan viņu vārda piesaukšanas. “Psiholoģiskie aizsargmehānismi nostrādāja manā dzīvē tieši tāpat, kā tie strādā gadsimtiem vajātajai romu tautai kopumā – mēs tomēr spējam izdzīvot un atrast spēka avotu,” analizē Andris, kam teorētiskā bāze par katru jautājumu un situāciju ir vismaz diplomdarba apmērā.

Psiholoģija atrada mani

Andris pusaudžu gados.
Andris pusaudžu gados.
“Nebiju tik daudz gudrs, cik zinātkārs. Gribējās saprast, kāpēc notiek tieši tā,” stāsta Andris un atceras savu pusaudža laika identitātes krīzi, kas ilgusi vismaz desmit gadus. Nē, viņš nebūt nav bijis izstumtais, gluži pretēji – aktīvs un talantīgs jaunietis, kas spēlējis teātri gan kā aktieris, gan iesaistoties leļļu izrādēs. Drāmas pulciņos viņš bijis tik iecienīts un pamanāms, ka pusaudža gados kā Hermaņa Paukša skolnieks saņēmis gada balvu kā visas Latvijas skolu jaunatnes labākais aktieris. Vēlāk dibinātajā “Zemnieku teātrī ”, ko vadījis Leonīds Grabovskis, Andris pat kļuvis par štata aktieri, taču “apetīte pārgājusi”, jo identitātes meklējumi jundījuši arvien vairāk. Tā nu viņš, “Adriāno Čelentāno Latvijas versija”, kam režisori kā likums uzticējuši traģikomiskās lomas, zudis skatuvei un nonācis zinātnē ar nebeidzamām robežām – psiholoģijā.

“Es viņu nemeklēju, psiholoģija atrada mani”, stāsta Andris, kas jaunības meklējumu dedzībā sazīmējis cilvēciņus un pēc sava prāta aprakstījis to psihofiziskos portretus.

Dalīšanās kāres pārņemts, viņš ieradies Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē, kur profesore Dace Lūse izrādījusi dziļu sapratni, vienlaikus norādot, ka viņa aizrautība ir mērķēta uz citu zinātni – psiholoģiju. Vēlāk jau kā students viņš antikvariātā nopircis 1933. gadā izdotu bibliogrāfisku retumu “Cilvēka ķermeņa īpatnības un psihe” un bijis šokā – “ar saviem zīmētajiem cilvēciņiem biju trāpījis tieši desmitniekā!”  Bija skaidrs, ka tas ir liktenis, atliek tikai mācīties, mācīties, mācīties, ko 46 gadus vecais Andris dara joprojām – psiholoģija ir tā joma, kur zināšanām nu nekādi nevarot pielikt punktu.

“Latvijas Universitātes profesors, habilitētais Dr.Paed., Dr,Psych, nu jau aizsaulē aizgājušais Imants Plotnieks mani pārliecināja, ka etnopsiholoģija ir man visvairāk atbilstošā joma. Viņš teica, ka ļoti ciena romu tautu, novērtē tās unikālo kultūru un vēsturi, ka vēlme to pētīt ir apsveicama,” Andris sarunā atceras vienu no savas dzīves labvēļiem, kuru – kā iedvesmas avotu un iedrošinātāju – ir bijis daudz.

Pateicība līdzcilvēkiem ir viena no romu tautas iezīmēm, un Andrim tā piemīt lielā mērā – “paldies” un “noteikti viņu piemini” sarunā birst neizpildāmā daudzumā.

Ir skaidrs, ka Andra ceļā un ar viņa vulkānisko aktivitāti cilvēku ir bijis daudz, un ir brīnišķīgi, ka tik daudzi atstājuši labas pēdas romu psihologa liktenī. Cilvēks, kuru viņš uzstāj pieminēt, ir arī Daugavpils universitātes habilitētais Dr. Paed., Dr.Psych. Aleksejs Vorobjovs, kas devis zinātnisku impulsu un pat grūdienu darbam.

Jābeidz diskriminēt sevi pašiem

Andris - zinātkārs un optimistisks.
Andris - zinātkārs un optimistisks.
Jautājums – kas tad romus psiholoģiski atšķir no citām cilvēku grupām, nav viennozīmīgi atbildams, tomēr izejas punkts ir. “Izstumto jeb neiederīgo psiholoģija ir tas pamata balsts, uz kā būvēts čigāna raksturs. Tas vienlīdz dod iespēju labajam un ļaunajam, tumsai un gaismai. Pašaizsardzības un izdzīvošanas mehānismi gadsimtos vajātai tautai izpaužas dažādi. Vēsturiski tā viennozīmīgi ir bijusi grupas izdzīvošanas psiholoģija, kas tagad dalās individuālajā. Romi kā tauta ir izmētāti visā pasaulē un joprojām dažādos kontinentos tos saista līdzīgais. Atbraucis uz Ameriku, Ukrainu, Melnkalni, Krieviju, Spāniju, Āziju – jebkurā zemē ar savējiem varu sākt runāt kaut no teikuma vidus kā līdzīgs ar līdzīgu, kā savējais,” stāsta Andris, kas ar romu etnopētniecību nodarbojies dažādās valstīs.

 

Arī Londonā viņš dzīvo tik multikulturālā rajonā, ka kļūt par kosmopolītu nenāktos grūti. Tomēr nē. Andris arī svešumā sevi pozicionē kā romu un strādā nevis kā melnstrādnieks, bet profesijā. Latvijā, viņaprāt, psihologa darbs nav adekvāti atalgots, tāpēc viņš tvēries pie vienas no nākamajām sertificētajām profesijām “sociālās aprūpes darbinieks” un tajā arī strādā. “Varu strādāt kā ar bērniem, tā sirmgalvjiem, visi diplomi kārtībā, ” rezumē Andris, taču visās profesionālajās vizītkartēs sevi piesaka kā romu pētnieks un visu ar romu izglītību, integrāciju u.t.t. saistītu jomu speciālists.

“Mūs raksturo vienkāršība, uztveres dabiskums, sirsnība, varbūt pat familiaritāte, esam līdzjūtīgi, uzticīgi, mums ļoti daudz nozīmē goda kodekss.

Mums ir stingri izstrādāti psiholoģiskās aizsardzības mehānismi, kam ir gan tumšā, gan gaišā puse. Mans profesionāļa uzdevums ir ļaut saskatīt potences sevī, ievirzīt, lai paši beidzam sevi diskriminēt,” Andris uzsver lietu, kas daudziem tautiešiem nav īsti saprotama.

Viņš uzskata, ka neviens no malas šobrīd romus Latvijā nediskriminē, problēmas ir pašu attieksmē un grupas struktūrā. Tēlaini viņš romu kopienu šobrīd salīdzina ar “jātnieku bez galvas”. Ko tas nozīmē? “Enerģija mūsu tautā ir milzīga, bet tā nav strukturēta. Tā kā čigāniem gadsimtos ir atņemts stāvoklis sabiedrībā un stabilitāte, tad ir citi kompensējošie mehānismi. Piemēram, izteiktais ģimenes kults un tieksme pēc līdzsvara, garīgās harmonijas. Bet tam pēc grupas psiholoģijas ir vajadzīgs līderis, autoritāte. Manuprāt, Latvijā šobrīd tāda nav, tāpēc garīgā enerģija izplūst katram individuāli.

Visi mēs ciešam no multiidentitātes, esam pretrunīgi,” īsi neizanalizējamu tēmu uzsāk Andris, kurš romu etnopsiholoģijai veltījis 26 publikācijas.

Iebilstu, ka identitātes krīze nav tikai romu tautas specifika, tomēr Andrim savas tautas sāpe ir tuvāka. “Vai nu tu sevi pieņem un atzīsti par čigānu vai, ja šis čigāniskums izbalē, tad paliec par pusčigānu, pazaudē atšķirīgo un beigās kļūsti par kosmopolītu. Senās tradīcijas ir tā pātaga, ko nevajadzētu pazaudēt,” saka Andris, kurš pats “izgājis caur uguni un ūdeni”, lai sevi sauktu un pieņemtu par romu.

No katras drāmas var atsperties

Viņa skatījums uz problēmām savas tautas psiholoģijā ir tik kritisks, uz drāmām, traumām un tumšajām dzīlēm orientēts, ka daudzi tautieši viņu nesaprot un arī daļa kolēģu ietur distanci. Tomēr viņa misijas apziņa un vēlme “visus defektus pārvērst par efektu” ir gan pārliecinoša, gan cieņu raisoša.

“Cilvēki šobrīd piezemējas un izdzīvo. Nav mums uzplaukuma – studēt neraujamies, uzņēmēju, politiķu, spēcīgu sabiedrisko darbinieku trūkst. Pret mums joprojām ir daudz aizspriedumu.

Negācijas bieži ir pamatotas, taču nekad nav ļaunuma bez labuma. No sliktās pieredzes var atsperties, un tieši to es gribētu iemācīt,” saka Andris, kurš līdzšinējā profesionālajā darbībā strādājis visās sabiedrības ēnas pusēs – cietumos, patversmēs, ar mazgadīgajām māmiņām, nelabvēlīgajiem pusaudžiem, atkarībās slīgstošajiem.

Andris konferencē.
Andris konferencē.

Taču secinājumam, ka “jūs tikai slikto redzat”, viņš nepiekrīt principā. Kā psihologs Andris ir pārliecināts, ka no katrām grūtībām, no katras drāmas var atsperties un to pārvērst par labo – tikai jāiedarbina pareizie mehānismi. Tieši krīzes palīdz aizdomāties un pārskatīt savu dzīves gājumu.

Gala secinājums ir daudzpunkte. “Čigāni šobrīd izšķīst kā kopiena un saprot, ka katram pašam vairāk jārūpējas par sevi un savu ģimeni. Tas nav ne labi, ne slikti, tas šobrīd ir dabīgi,” pārdomas noslēdz Andris un atzīst, ka joprojām mācās. “Šobrīd studēju privātā augstskolā “Transpersonālais izglītības institūts”. Man to vajag – katrā izglītībā izprotu pats sevi. Vedina uz raudāšanu, bet tāda ir pašterapijas būtība. Attīros pats un cenšos palīdzēt savai tautai, kuru mīlu tādu, kāda tā ir.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti