"Ja ārsts psihiatrs daudz strādā, viņam ir daudz pacientu, viņam neizbēgami ir [arī] pašnāvību gadījumi diemžēl," pauž ārsts.
Māris saprata, ka vēlas palīdzēt cilvēkiem tādēļ, ka viņa vecāki ir ārsti. Līdz ar to viņš redzēja ārstu ikdienu un veidu, kā cilvēkiem var palīdzēt. Kļūt par ārstu beigu beigās bija paša izvēle, tomēr šaubu brīdī Māra tēvs teica – "Kur tad tu, dēls, iesi, ja ne uz to medicīnu?"
Jaunā paaudze ir daudz atvērtāka, ir gatava runāt par savām raizēm un depresijām. Psihiatra studiju laikos tas nebija iespējams – publiski runāt par šīm tēmām. Lielākās problēmas saglabājas vecākās paaudzes cilvēkiem, jo Padomju Savienībā psihoterapiju neuztvēra nopietni. Ziemeļvalstīs un arī Latvijā cilvēki pieraduši savas problēmas izlikt fiziskās aktivitātēs.
Runājot par pašnāvībām – tā ir vesela zinātne, saka ārsts. Pašnāvība kā tāda ir diezgan diskrēts process. Lielākoties tas ir apzināts lēmums, kad cilvēks jūtas slikti. Viņš varbūt neapzinās savu slimību, savu depresiju, un sāk par šo tēmu interesēties, domāt par iespējamībām.
"Viņš tanī brīdī vēl šaubās. Iet tā kā uz augšu un uz leju. Ķeras pie šīs dzīves, bet mēģina šo [pašnāvības] domu apsvērt."
Neviens cilvēks neiet un tiešā tekstā nesaka "Lūk, man ir pašnāvības domas." Sākotnēji cilvēki runā par dzīves un nāves jautājumiem. Varbūt sāk kārtot mantojumus, varbūt apciemo cilvēkus, kurus sen nav redzējuši. Visas šīs netiešas pazīmes var liecināt par nopietnu pašnāvības apsvēršanas procesu.
"Lielākā problēma, ka mēs šos procesus nepamanām."
Un tad vienā brīdī iestājas vissmagākais moments, kad cilvēks jau to lēmumu ir pieņēmis, sapratis, ka palīdzību nav saņēmis. Viņam saka "Nu, saņemies, turies!" Tas ir vissmagākais punkts, jo tajā brīdī cilvēks paliek mierīgs, viss ir kārtībā. Lēmums ir pieņemts, cilvēks ir apmierināts ar šo lēmumu. Un ļoti bieži tuvinieki saka, kā tas varēja notikt, ja viņš bijis tik mierīgs, laimīgs tai brīdī.
"Ja mēs jūtam šīs pazīmes, tad tas ir jautājums par nopietnu pašnāvības procesu."
