Tētis - pats pirmais supervaronis

Es ļoti lepojos ar savu tēti, un viņš vienmēr izrādījis, ka lepojas ar mani. Viņš mēdza teikt: "Parasti ir tā, ka meita ir vai nu smuka, vai gudra. Tu esi patrāpījusies ar abām īpašībām!"

Tētis ir cilvēks, kuram manas radošās izpausmes nācās paciest jau kopš bērnudārza gaitām. Reiz es paziņoju, ka mājās jārīko karnevāls un katram jāizdomā un jāprezentē kāds tērps. Tētis kopā ar mammu uzmanīgi noskatījās, kā es staigāju pa istabu, ietinusies segā, kam vajadzēja atspoguļot kaut ko saistībā ar līgavām, bet pēc tam pienāca laiks uzstāties arī viņam. Uzdevumu viņš uztvēra ļoti nopietni un, salasījis visas mājās pieejamās matugumijas, ko mēs saucām par špuņķikiem, piesēja tās pie salmu cepures un savu iznācienu tēta izpildījumā piedzīvoja "špuņķiku feja". Vēlāk, kad istabas paklāju nomainīju pret īstu skatuvi, tētis vienmēr centās būt klāt koncertos un ievēroja kādas detaļas, par kurām paslavēt.

Tētis visos manos pigoros bijis apbrīnojami pacietīgs. Kad manu mīlestību bija izpelnījušies zirgi un viss, kas ar to saistīts, tētis pacietīgi izturēja to, ka dievināju gandrīz visu, kas zviedz un ir ar krēpēm. Tā kā iespējas nodarboties ar jāšanas sportu nebija, atceros reizi, kad viņš veda mani skatīties vietējās konkūra sacensības, ko ļoti gribēju redzēt, jo tur taču bija zirgi un man citu iemeslu nemaz nevajadzēja. Lai arī bija auksts, smidzināja lietus un vienīgā izklaide bija skatīties, kā sveši zirgi un jātnieki prasmīgāk vai neveiklāk cenšas tikt pāri barjerām,

tētis neizrādīja nekādu garlaikotību un pacietīgi gaidīja sacensību beigas, lai es uzņemtu savu lielo zirga prieku.

Tradīcija bija pirms Līgo vakara sēsties mašīnā, lai "asistētu" tētim smaržīgu meiju sagādāšanā, kā arī viens no jaukākajiem brīžiem bija tēta atvesta eglīte Ziemassvētkos, kuru man bija ļauts izrotāt. Manuprāt, arī šeit izpaudās tēta pacietība, jo eglītes zaros pēc manas iniciatīvas tika sakarināti gan visi pieejami stikla čiekuri un bumbas, gan arī "Prozit" konfekšu papīrīši un spilgtas, tamborētas dzijas pīnītes.

Lai gan daudz varētu runāt arī par mammas visgaršīgākajiem pīrāgiem un vismīļākajām papīra lellēm pasaulē, tēta lielie darbi, stiprās rokas un vienmēr mīļais apskāviens tomēr ir kas īpašs un neaizstājams. Bija vesels piedzīvojums censties "netīšām" aizmigt dīvānā, lai tētis mani aizmigušu aiznestu uz gultu. Vai, kad laika īsināšanai brālim tika atvests bluķītis un maisiņš ar naglām, beigās tā pārvērtās par izklaidi mums visiem trijiem, jo izrādās, ka naglu dzīšanā koka gabalā ir ļoti relaksējoša nodarbe.

Tētis joprojām nebeidz mani pārsteigt, piemēram, nesen viņš sācis spēlēt teātrī, kā arī, ciemojoties paziņoja, ka šoruden sāks mācīties spēlēt ģitāru tajā pašā ģitārspēles studijā, kur pirms astoņiem gadiem mācības uzsāku es.

Tētis man ir bijis iedrošinātājs, šoferis, skolotājs, psihologs un vislabākais paraugs kā neatlaidīgs, čakls un mērķtiecīgs cilvēks - mans pats pirmais dzīves supervaronis.

Sabīne Keinhofa-Prūse, Latvijas Radio Tēvu dienas konkursam.

Saistītie raksti
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti