Globālais latvietis. 21. gadsimts

Iesaistīt jauniešus ārpuslatvijas sabiedriskajās norisēs

Globālais latvietis. 21. gadsimts

Iekļaujošā izglītība: darbs ar reemigrantu bērniem Latvijas skolās

Skriešana, latvietība un zinātne. Saruna ar Latvijas čempioni Rīgas maratonā Annu Kļučņiku

Skriešana, liktenīgas nejaušības un zinātne. Lielbritānijas latviete Anna Kļučņika

Annas Kļučņikas vārdu mēs izdzirdējām trīs stundas 16 minūtes pēc tam, kad bija startējis Rīgas maratons. Anna finišēja kā pirmā Latvijas pārstāve, kļūstot par Latvijas čempioni. Klausoties pēcfiniša ātro interviju, retais saklausīja akcentu, jo tas Annai ir minimāls. Anna runā daudz un garšīgi, bet, kā pati smej, latviešu valodā – līdzīgi kā skriešanā – nepieciešama iesildīšanās, jo viņa kopš gada vecuma nedzīvo Latvijā, viņas mājas ir Lielbritānijā.

Annas tētis ir ārsts un savulaik uz Angliju devās, lai mācītos un papildinātu zināšanas. Sanāca, ka pie vīra aizbrauca sieva ar bērniem, jaunākajai meitai Annai tobrīd bija tikai gadiņš. Uz interviju raidījumā “Globālais latvietis. 21 gadsimts” Anna līdzi paņēmusi fotogrāfiju, kas uzņemta, kad ģimene aizbrauca uz Angliju. Tobrīd neviens, visticamāk, neiedomājās, ka viņi, svešumā iedzīvojušies, tur arī paliks. 

Liktenīgā tikšanās peldbaseina ģērbtuvē

Anna stāsta, ka bērnībā, lai arī mamma un tētis ar viņu runājuši latviski, viņa atbildējusi angļu valodā. Tā bijis ērtāk. Līdz brīdim, kad Annas mamma ar meitu sarunājusies latviešu valodā peldbaseina ģērbtuvē, kur viņām klāt pienākusi sieviete un sākusi sarunu latviski.

To varētu saukt par liktenīgu pavērsienu, jo sieviete no peldbaseina kļuva par Annas mammas draudzeni, bet tieši viņa ieteikusi mazo Annu vest uz latviešu skolu Londonā.

“Mēs  toreiz dzīvojām Oksfordā, kas ir pusotras stundas brauciena attālumā līdz latviešu skolai Londonā. Nolēmām pamēģināt, un tā katru otro svētdienu ar autobusu braucām uz Londonu. Kamēr es mācījos, mamma sāka mācīt valodu citiem bērniem. Tā es līdz četrpadsmit gadu vecumam septiņus gadus gāju latviešu skolā,” stāsta Lielbritānijas latviete.

Priecājas, ka nepameta latviešu skolu

Anna rāda no savas vecmāmiņas mājām Mārupē līdzpaņemto latviešu skolas izlaiduma foto, kur visi absolventi apģērbušies tautas tērpos. Līdzīgi kā citiem diasporas jauniešiem, vienubrīd arī Annai bija protests un spīts latviešu skolai – jādara mājasdarbi parastā skolā, tad vēl jāmācās latviešu skolai, turklāt katru otro nedēļu svētdienā agrā rīta stundā jāceļas un jābrauc uz mācībām klātienē. Taču šobrīd Anna saka milzīgu paldies vecākiem, ka viņi neļāva pamest skolu.

Turklāt vecvecāki bija tie, kuri motivēja Annai turēties pie latviešu valodas, jo viņi angliski neprata un latviešu valoda bija vienīgā iespēja sarunāties ar savu vectētiņu un vecmāmiņu, lai nebūtu jāpielieto žestu valoda.

Tagad latviešu valodu un piederību Latvijai Anna sauc par savu lielo ieguvumu: “Protams, mana dzīve ir daudz bagātāka, jo man ir divas kultūras, kas manī samaisītas. Es esmu gan angliete, gan latviete. Man ir ļoti svarīgi, ka es protu latviešu valodu.” Anna savu bērnību un pusaudža gadus atceras saistītus ar latviešu vidi – ne tikai latviešu skola, bet arī Eiropas vasaras vidusskola, “2x2” semināri, turklāt, kad pati jau bija izaugusi no skolnieces statusa, Anna strādājusi par vasaras vidusskolas audzinātāju.

Kad Annai prasa, kas tu esi, viņa parasti atbild – latviete. Reizēm prasītājs netic un saka, ka viņa nemaz neizskatās un neizklausās pēc latvietes. Reizēm savu latvietību nākas pierādīt.

Jāskrien katru dienu

Skriešanu Anna sauc par savu aizrautību un kaislību, kam pievērsās, jo viņai patīk visdažādākie izaicinājumi. Viss sākās, lai vienkārši būtu kustībā un mazliet piekoriģētu svaru, bet skrienot Anna atklājusi, ka tas viņai no visas sirds patīk un sagādā prieku: “Tagad tas ir kā dzīvesveids, es nejūtos savā ādā, ja kādu laiku neesmu skrējusi. Skriet man jāiet katru dienu.”  

Uzreiz pēc maratona Annai bijusi tāda eiforijas sajūta, ka sāpes nav traucējušas izbaudīt uzvaras prieku.

Nākamajā dienā Anna sevi smejoties salīdzināja ar savu vecmāmiņu, pie kuras bija apmetusies Latvijas apciemošanas laikā: “Mēs abas vienādi klibojām. Man bija grūti apsēsties, grūti piecelties, pat gulēt grūti, jo visas maliņas sāp.”

Anna Kļučņika "Rīgas maratona"apbalvošanas ceremonijas laikā

Rīgas maratons Annai bija trešais oficiālais maratons, pirmais bija 2019. gada Amsterdamas maratons, pērnruden – Londonas maratons.

Doktorantūra Kembridžā

Profesionālajā dzīvē Anna ir zinātniece, nule kā Kembridžas Universitātē beigusi doktorantūru, pētījusi mitohondriju DNS. Izrādās, ka Annas pētniecībai ir vistiešākā saistība ar skriešanu: “Mūsu ķermenis ir veidots no miljoniem un miljoniem šūnu. Mitohondriji ir daļa no šūnas, un to uzdevums ir enerģijas ražošana. Tāpēc mitohondriji ir ļoti svarīgi skriešanai, jo īpaši garo distanču pieveikšanā. Es pētīju, kā mitohondriji spēj uzlabot savu DNS, lai turpinātu ražot enerģiju visefektīvāk.

Doktorantūrā es studēju aptuveni četrus gadus, ko pavadīju laboratorijā, strādāju ar cilvēka šūnām un arī ar mušām.”

Runājot par nākotni, Anna stāsta, ka jūnijā sāks darbu jaunā darba vietā, bet viņai visu laiku ir doma, kā varētu savu zinātnisko darbību saistīt ar Latviju. Laiks rādīs, kā un vai tas notiks.

 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt