1986. gada 26. aprīļa naktī nogranda sprādziens Černobiļas atomelektrostacijas 4. blokā. Radioaktivitāte 200 reižu pārsniedza Hirosimas un Nagasaki bombardēšanu. Tā bija lielākā kodolkatastrofa miera apstākļos.
Pagājuši 35 gadi. Šķiet, tas bija tik sen. Taču viņi atceras katru dienu, ko pavadīja Černobiļā. Ivars Kalada un Jānis Kristapovičs ir divi no 6000 Latvijas iedzīvotāju, kurus kā armijas rezervistus padomju vara mobilizēja katastrofas seku likvidēšanai. No visas Padomju Savienības uz Černobiļu aizsūtīja vairāk nekā pusmiljonu vīru.
Neko nezināja par briesmām
Ar abiem Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidētājiem tiekamies Bauskas pusē, Ivara Kaladas dārzā. Jānis Kristapovičs arī ir no Bauskas novada, atbraucis no Ceraukstes.
Ir viena no pirmajām siltajām aprīļa dienām, kad saule patīkami silda. Ivars sarūpējis pīrāgus un kūku. Termosā karsta kafija. Sievas līdzi iedotajā grozā galdauts un tasītes. Zem augļu kokiem klājot galdu, vīri pārspriež sadzīviskas lietas, Covid-19 pandēmijas laiku un to, kā katram gājis kopš pēdējās tikšanās.
Ivars izvelk aploksni ar fotogrāfijām. Tās ir pabalējušas un dzeltenīgas. Uzņemtas Černobiļā, kad viņš un citi puiši no Latvijas palīdzēja novērst kodolreaktora eksplozijas sekas.
Bija pagājušas vairākas dienas pēc sprādziena, taču padomju režīms joprojām klusēja. Turēja slepenībā to, kas noticis. Iedzīvotāji nezināja par radioaktīvajiem mākoņiem un briesmām.
Ivars Kalada bija starp pirmajiem tūkstoš vīriem, kurus steigšus nosūtīja uz katastrofas zonu. Kā stāsta sirmais vīrs, 1986. gada 7. maijā, gandrīz nedēļu pēc avārijas, viņš, neko nenojaušot, strādāja kolhoza laukā. Bija sējas laiks.
155 dienu epopeja
“Piebrauca klāt uz lauka. Pateica – tu , tu un tu. Ir jābrauc uz kara komisariātu. Jāiet tā sauktajos partizāņos uz piecām dienām. Braucām uz ciema padomi, no turienes aizveda uz Bausku, kur jau autobusi gaidīja. Neviens neko neteica. Vakarā ap 11 prom uz Rīgu, uz Jaunciemu. Tur arī neko nesaka. Tur bija sadzīts ļoti daudz cilvēku un tehnikas. Un tad otrā dienā, kad mēs sākām likt tehniku uz vilcienu ešeloniem, toreiz tie bija Oškalni, tagad Zemitānu stacija, tad kaut kas teica – Černobiļa, Černobiļa, Černobiļa.. Bet neko konkrētāk neviens jau nezināja. Uz perona kaut kāds ģenerālis nolasīja kaut kādu pavēli,” atceras Ivars Kalada.
1986. gada 10. maijā viņa iesaukums ieradās Obručas stacijā Žitomiras apgabalā. “Priekšā vēl bija 64 kilometru pārbrauciens uz Kijevas apgabalu, uz it kā paredzamo no nometnes vietu pļavā, Bet tur, kā vēlāk izrādījās, bija baigā radiācija, un mūs pārcēla uz citu vietu, uz Budovarovičiem, purva malā nometināja. Sākās mana 155 dienu epopeja 45 dienu vietā,” skumji nosaka Kalada.
Jāni Kristapoviču uz Černobiļu aizsūtīja vēlāk, 1986. gada decembra beigās. Viņš tur strādāja divus mēnešus: “Vēlāk jau klīda runas, ka manā vietā tā kā vajadzējis braukt kaut kam citam. Viens fiksi slimnīcā iegūlās. Otram, kam ar tā kā vajadzēja braukt, bet tam sieva strādāja pagastā un izkārtoja, ka paliek mājās. Nu man vienkārši pateica – tev tikos un tikos ir jābūt kara komisariātā.”
Viss bija radioaktīvs
Jāņa grupu aizveda uz nometni Novaja Rača, kur kodolkatastrofas seku likvidētājiem jau bija uzbūvēta telšu pilsētiņa: “Teltis mums jau bija siltinātas. Bija tās saucamās buržujkas, ko pašiem vajadzēja kurināt. Tad sākās braukšana uz darbu. Mūsu nometne bija kaut kādus 60 kilometrus no Pripetes. Tā ir pilsētiņa pie pašas atomstacijas. Sākām braukt uz turieni.
Mūsu darbs ziemā bija vākt ārā un tīrīt kopmītnes, telpas, rūpnīcas. No kopmītnēm vajadzēja ievākt visu iedzīvi, kas bija palikusi. Viss, ko iedzīvotāji steigā pameta. Evakuējot viņiem neļāva neko ņemt līdzi, jo viss bija radiokatīvs.
Mūsu, seku likvidētāju, uzdevums bija bija visas mantas no telpām mest pa logiem ārā, izņemot televizorus un ledusskapjus, ko neļāva mest, tad kraut mašīnās un vest uz kapsētu, tā saukto mogiļņiku. Vietu, kur apraka radioaktīvās lietas. Vienkārši sagāž visu tādā kā karjerā, lielā bedrē. Buldozers visu sastumj, nedaudz zemi uzber pa virsu, un viss.”
Ivars Kalada darbojās medicīnas rotā. Bija komandiera vietnieks tehniskajos jautājumos: “Komandēju šoferus. Mums bija daudz autobusu, mikroautobusu un kravas mašīnas. Ik dienu plānoja izbraukumus – kas ko darīs. Bija jāvadā vēl atsevišķie bataljoni, kur, kā mēs teicām, – zēni strādāja ar lāpstām. Raka. Darīja to bezjēdzīgo darbu.
Pieņemsim, ugunsdzēsējiem jāmazgā ciematā mājai jumts. Vienā ciematā pa trīs lāgi mūsējie brauca un mazgāja. Kā jau komunismam bija raksturīgs – tā bravūrība, ka mēs varam attīrīt! Bet nekas tur nebija. Tajā ciematā neviens tā arī neieradās.”
Pusotra minūte uz jumta
Nav zināms, cik lielu radiācijas devu černobilieši saņēma. Patiesībā to neviens nemērīja precīzi, ne arī fiksēja patiesos rādījumus. Jānis Kristapovičs atceras: “Mums pateica, ka dozimetrs dārgi maksā. No tiem, kas mēs atbraucām, neviens to arī nebija izņēmis. Un mums rakstīja tā – ja tu aizbrauci uz zonu, to dienu esi bijis pilsētā, tad, atbraucot atpakaļ, tev atskaitē ieraksta, ka esi pusrentgenu saņēmis. Neatkarīgi no tā, ko tu saņēmi patiesībā. Vēlāk pēc kāda mēneša, tad nezin kāpēc sāka rakstīt, ka saņemta nevis 0,5, bet 0,6 deva. Tā kā mazliet palielināja to saņemto starojuma devu.”
“Mēs neviens neko skaidri un konkrēti nezinām,” Jāņa teikto papildina Ivars: “Bija gadījums: mums jūlijā atsūtīja no Krievijas speciāli sagatavotus cilvēkus. Viņi jau bija bijuši 45 dienas Čeburkuļā, tur ir milzīgs poligons, un viņus pirmos sūtīja uz sagruvušā reaktora jumta. Krieviem bija gadījies nosviest lejā japāņu robotu, kas grafītu meta. Mums bija teiciens, ka rota ar kareivjiem aizstāj ekskavatoru.
Tad sūtīja vīrus uz jumta augšā uz pusotru minūti. Parādīja video kamerā – redzi šo, te tev jānomet. Es dzirdēju, ka tur mānās ar dozām. Krievi bija audzināti patriotisma garā. Es atbraucu, un man bija seši rentgeni virsū. Atbrauca viens vīrs, viņam 30, bet viņam pierakstīja 18 rentgenus. Viņš saka, ka man melojot dozimetrs. Tur vēl viens bija iedevis savējo, un mums tie cipari sakrita. Tad tas krievs palika jocīgs, ka viņam ir seši rentgeni nost. Tas ir daudz, jo pie 18 rentgeniem jau tevi laida malā. Tu sēdēji rezervē un gaidīji maiņu.”
Jānis Kristapovičs stāsta: “Uz zonu gribējās braukt visiem. Jo, ja tu sēdi uz vietas, tev 0,2 devu rakstīja. Bet tā sēdēšana uz vietas... tā radiācija apkārt jau tāpat bija.
Bija tāda interesanta lieta. Kad atbrauc no radioaktīvās zonas, bija jāiet uz dušu, pirti. Vakarā atbraucot, jāiet pirtī, jānomazgājas. Nu tas būtu labi. Jāuzģērbj tīra apakšveļa, tā saucamās kaļsonas un maika. Mums bija pilči, bikses, pufaika, cepure. Ar virsdrēbēm biji teltī, tu biji mašīnā, tu biji zonā, tu atbrauc atpakaļ un atnāc uz telti, vakarā atkal smuki saliec visu pie gultas. Un ar to tu visu dzīvoji.”
Jūsu mašīna spīd. Mazgājiet vēlreiz!
Nezināšanas un neizpratnes dēļ radiāciju izvazāja apkārt. Jānis atceras, kā braukuši ar sanitāro auto, kas kursējis uz radioaktīvo zonu. “Es jautāju – jums ir kāda brīva vieta. Kāp tik iekšā, pasēdi uz nestuvēm. Aizbraucu uz turieni, pastrādāju. Pusdienas tur uz vietas mēs ēdām. Un, protams, ar to pašu mašīnu mēs braucam atpakaļ.
Nāk 30 kilometru zona, kur visas mašīnas mazgāja. Mums nomazgā. Apiet ar dozimetru apkārt: “Jūsu mašīna spīd. Mazgājiet vēlreiz!” Vēlreiz nomazgā. Tāpat spīd! Sanitārā mašīna, kam jāsniedz palīdzība cilvēkiem.
Nu beigās kaut kā mūs izlaida. Mūsu tehnika bija no Igaunijas. Tie paši autobusi, ar ko mūs veda no stacijas. Tie vienā jaukā dienā pazuda. Iemesls? Tāpēc, ka tie bija paņemti no zonas, no mogilņika, kur sadzīves tehniku apraka. Kaut kas dabūja to zināt, atkal mums autobusu atņēma.”
Sākumā daudzi izturējušies vieglprātīgi. Neapjauta situācijas un draudu nopietnību, jo radiācija bija neredzams un nesajūtams ienaidnieks. Ivars atceras: “Mums četru kilometru attālumā no reaktora bija uzdevums paņemt ūdeni no akām. Veda sanitāro epidemiologu vadu, kas izmeklēja. Tur bija viens līkums, kur pateica – tik, cik no mašīnas var izspiest, ar tādu ātrumu jābrauc. Tur daudzi nositās. Es zinu, ka ar ātro palīdzību braucām ar kādiem 120 km/h. “Latvija” vilka, cik jaudas. Sajūtas bija ļoti nepatīkamas.
Tas jau bija vēlāk, kad apjautām, ka ziepes ir lielas. Pašā sākumā jau, man vismaz tā šķita – nu kas tur, suņi skraida, vistas skraida, cilvēku nav.”
Atņēma visus ieročus
Kā atzīst seku likvidētāji, uzturēties Černobiļā bija ne tikai fiziski smagi, bet arī psiholoģiski grūti. Ivars Kalada turpina:
“Bija tādi, kas neizturēja. Bija leitnants, kurš pēc četrām dienām pakārās. Lūza arī fiziski. Cilvēki neizturēja. Arī emocionāli nevarēja izturēt. Trakākais bija pirmais mēnesis, kad neļāva veidoties nokrišņiem. Šāva raķetes gaisā, kas izklīdināja lietus mākoņus. Lai ar lietus ūdeņiem radioaktīvais piesārņojums nenonāktu gruntsūdeņos un nesatecētu Dņeprā.
Bija šausmīgi karsts. Maija beigās bija ap 33–34 grādiem. Jūnijā bija tāda svelme! Lietus ne pilītes. Putekļi. Protams, arī pārtika bija no koncentrātiem. Vēlāk sāka vest arī kaut ko svaigu.”
Tomēr kodolkatastrofas rajonā nācās palikt ilgāk, nekā bija paredzēts. Vīriem pagarināja iesaukuma dienas. Likvidētāju rindās sāka briest neapmierinātība. Ivars Kalada: “Pagarināja līdz 180 dienām. Jā, tad jau pirmie pacēlās Ļvovas pulks. No Narvas igauņi bija, tur bija krievu tautības cilvēki, tie skandalēja. Tad mūsējie sāka burkšķēt.
Mums uzreiz visus ieročus atņēma. Bija divas KAMAZ piekabes ar munīciju. To visu aizveda projām uz Rīgu. Tāpēc, ka baidījās, ka nepagriež ieročus pret viņiem, ka vīri ķersies pie ieročiem. Palika tukši automāti.”
Iedragāja veselību
Likvidatorus mājās sūtīja, kad bija saņemta noteikta radiācijas deva. Un, lai to saņemtu, neviens vien rāvās strādāt bīstamākajā zonā pie paša atomreaktora. “Pirmais bija brīvprātīgi doties uz jumta, kur tos grafīta stieņus meta. Mēs, tie maijinieki (maija iesaukums), bijām daudz. Un es saku – uzkāpšu uz jumta! Atnāca trešais rotas komandieris, un paldies Dievam, ka viņš bija ārsts. Viņš paskatījās papīrus un teica – es jūs no maija mēneša nevienu nelaidīšu augšā. Viņš saprata, ka ir ziepes.
Toreiz domāju, man viss jau pie vienas vietas. Dabūšu devu, un prom. Viņš nepalaida. No mūsu pagasta bija atnācis viens, viņš divas nedēļas augustā bija. Uzkāpa uz jumta, aizbrauca mājās, un nu jau gadus desmit ir zem zemes. Smagi,” nosaka Ivars Kalada.
Maksāja komandējuma naudu – 100 rubļus mēnesī. Un algu – atkarībā no tā, cik bīstamā zonā strādāja. Pirmā zona bija pie reaktora, par to maksāja pieckāršā apmērā. Taču darbs Černobiļā atstāja smagas sekas uz veselību.
Pagājušogad apglabājām četrus no sava iesaukuma
Ivaram Kalada ir otrā invaliditātes grupa: “Sāpes reizēm briesmīgas. Locītavas, un ne tikai. Atrodas tādas vainas... Kardiologs saka – tev tur infarktam vajag būt. Saku, ka nejutu neko. Tagad priekšā tā sauktā šuntēšana. Divi mēģinājumi bija. Kaut kas neizdevās. Gaidu zvanu, varbūt tikšu uz Gaiļezeru.”
Jānis Kristapovičs turpina: “Tevi no kara komisariāta sūtīja. Nebija tā, ka brīvprātīgi. Tā kā teica, ka brīvprātīgi. Kaut kur pavīdēja informācija, ka ņēma tikai no 37 gadiem, kam nav ģimenes. Tā nebija. Es aizbraucu 25 gados, man jau bija sieva. Bērnu nebija, un nav arī vēl šodien.”
Vīri skumji secina – viņu novadā, Bauskas pusē ar katru gadu černobiļiešu rindas paliek retākas. “Ap 30 cilvēku esam dzīvi palikuši. Pagājušogad četrus novadniekus no sava iesaukuma paglabājam,” skumji saka Ivars Kalada.
Katru gadu 26. aprīlī – dienā, kad uzsprāga Černobiļas atomelektrostacijas reaktors, bijušie černobilieši sapulcējās un pieminēja savus biedrus Rīgā, pie pieminekļa Stradiņa slimnīcas teritorijā. Nu jau otro pavasari katrs to dara individuāli Covid-19 ierobežojumu dēļ.
“Smaga atmiņu diena. Asaras sariešas acīs. Ja padomā, cik daudzi cieta padomju varas bezatbildības dēļ,” nosaka avārijas seku likvidētāji Ivars Kalada un Jānis Kristapovičs.
