Lai aprunātos gan par dziesmuspēli „Tobāgo!”, gan šobrīd topošā romāna turpinājumu un viņas dzīves izjūtu vispār, pie Māras Zālītes uz viņas lauku mājām devās Latvijas Radio.
Lauku māja kalnā
Māras Zālītes lauku mājas atrodas kalnā, pasakaini skaistā vietā, no kuras paveras skats uz diviem dīķiem, kas gan vairāk atgādina ezeriņus un kuros zied ūdensrozes, un ko ieskauj apaļās formas vītoli. Uz to lūkojoties, nāk prātā Kārļa Sūniņa smalki niansētie un ļoti latviskas izjūtas piepildītie dabas akvareļi.
“Man asinīs ir lauku sētas izjūta,” saka dzejniece. Mārai Zālītei ir stāsts par katru pagalmā augošo koku – gan veco dižpriedi, liepām un ābelēm, gan pašu stādītājiem ozoliem, kas aug pārsteidzoši ātri. Kā vēlāk atklājies, pateicoties Māras intuīcijai, ozoli iestādīti uz āderu ceļa.
Baudot sētas skaistumu, pat grūti iztēloties, ka vēl pirms 30 gadiem tur bijuši brikšņi, un šobrīd redzamais ir milzu darba ieguldījums kopš laika, kad šo vietu ģimene iegādājās.
Pirms sākt ierakstu, saimniece cienā ar svaigi ceptiem un pavisam īsteniem sklandu raušiem. Māra Zālīte stāsta, ka šajā vietā viņa dzīvo, bet Rīgā “kārto darīšanas” un apmeklē kultūras pasākumus. “Pamatvieta man arvien vairāk ir lauku māja, arī ziemā. Šeit, kad es izkāpju no mašīnas, beidzot varu ieelpot svaigu, tīru, smaržīgu gaisu.
Es šeit izjūtu ļoti lielu brīvību. Nevaru teikt, ka Rīga man rada nebrīvības sajūtu, bet šeit brīvības sajūta ir vēl lielāka. (..) Es šeit sevi izjūtu pilnīgāk.”
Izceļošanas traģēdija – gan Tobago, gan tagad Īrija
Jau nākamnedēļ, 7.jūlijā, ceļu pa Latviju sāks Māras Zālītes un Ulda Marhileviča savulaik ļoti populārās dziesmuspēles „Tobāgo!” atjaunotā versija, ko izrādīs kopumā 10 dažādās Latvijas vietās. Šis traģikomiskais darbs šodien skan vēl aktuālāk nekā pirms 15 gadiem – pārliecināta Māra Zālīte.
“Tolaik koloniju mode bija visā Eiropā – visi brauca tās kolonijas apgūt. Un hercogs Jēkabs to darīja, un līdz šai dienai mēs ar to lepojamies kā ar kaut kādu sasniegumu. Bet īstenībā tur iet raibi un rūtaini un nav nekā tāda, par ko būtu šausmīgi jāpriecājas.
Ja mēs tagad aizbrauktu uz Tobago, šaubos, ka mēs atrastu kādu latvieti. Un man ir aizdomas – ja mēs pēc 200 gadiem aizbrauksim uz Īriju, arī nevienu neatradīsim. (..)
Viņus lēnām uzsūks tā Īrijas vide. Tā ir antropoloģiska realitāte.”
Dzejniece saka - sapņi par Tobago, ka “tur būs brīvība, nebūs jāstrādā, būs vergi un maize augs kokos”, faktiski ir tie paši, kas tagad: visur citur ir labāk nekā šeit.
“Bet nevar jau pārvietot saknes. Tas ir bēdīgs stāsts,” saka Māra Zālīte.
Vairāk gaismas nekā tumsas
Dzejniece arī stāsta par romāna „Pieci pirksti” tapšanu: “Man šis gads saistīts ar visādiem pārbaudījumiem. Ģimenē ir smags slimnieks – mans vīrs. [Romāns] jau bija gandrīz gatavs, un tad viņš saslima, un, protams, man vairs nebija morāla spēka. Bet tagad viņš veseļojas, un es jūtu, ka manī arī rodas atkal spēks.”
Romānu bija jānodod maija beigās, un tam bija jāiznāk šogad. Tagad Māra Zālīte cer, ka varēs darbu izdevniecībā nodot pēc mēneša.
“Esmu ar to [romāna otro daļu] diezgan nocīnījusies. Man ir daudz grūtāk šeit tāpēc, ka Laura jau ir desmit gadus veca un viss ir daudz sarežģītāk nekā pirmajā vasarā, – nu ir skola, oktobrēni, pionieri, sovhozi, kolhozi. Tur nāk iekšā realitātes, kuras nevaru apiet. Bet, protams, pamatintonācija tāda pati – vairāk gaismas nekā tumsas,” atklāj Māra Zālīte.
