Maksims Kuļikovs ir viens no septiņiem taksometru vadītājiem Rīgā, kurš īsti nedzird savu pasažieri, bet tas nav traucējis uzņēmumā, kurā strādā simtiem dzirdīgu autovadītāju, jau otro gadu iekļūt "Top 50" iecienītāko pakalpojuma sniedzēju vidū.
"Es piedzimu dzirdīgs, bet, kad man bija gads un astoņi mēneši, saslimu. Man auss sāka strutot, un no tās reizes es paliku nedzirdīgs. Varētu teikt – kopš bērnības. Nav tā, ka es galīgi nedzirdu. Es dzirdu mazliet ar kreiso ausi, bet, ja ir liels troksnis, es to dzirdu un nereti sabīstos no tā," stāstīja Maksims.
Maksims ir krievu tautības cilvēks, taču nedzirdīgo zīmju valodā runā latviski. Pirms taksometra vadīšanas strādājis arī celtniecībā.
Maksima darba devējs Helmuts Miķelsons uzsvēra, ka nedzirdīgie un vājdzirdīgie taksometra vadītāji ir ļoti uzticami, atbildīgi, izpalīdzīgi cilvēki, un ar viņiem ir droši pārvietoties.
"Es iesaku šajā ziņā paļauties, jo viņi visi ir nokārtojuši autovadītāja apliecības. Viņiem visiem ir šis trīs gadu stāžs vismaz, ko nosaka Ministru kabineta (MK) noteikumi, un viņi visi brauc un pat labāk nekā citi vadītāji,” norādīja Miķelsons.
Kā pastāstīja Maksims, komunikācija ar pasažieri notiek ar mobilā telefona starpniecību.
"Kad pasažieris ir iekāpis taksometrā, mēs sasveicināmies, protams, un pajautāju, vai uz šo adresi? Es norādu mobilo telefonu, viņš saka – jā. Piemēram, ja man ir jāizmaina maršruts, tad man to norāda caur mobilo telefonu. Ir arī situācijas, kad pasažieris ir kļūdījies, bet es to pieņemu, protams," teica Maksims.
Taksometra kompānijas aplikācija jau iepriekš brīdina, ka autovadītājs nedzird vai ir vājdzirdīgs. Viss ir atkarīgs no pasažiera izpratnes.
Maksims neslēpj, ka ir bijuši gadījumi, kad, nonācis galapunktā, līdzbraucējs steidzīgi aizcērt durvis, bet lielākoties attieksme ir bijusi patīkama. Kā pozitīvu pieredzi viņš atceras braucienu ar mūziķi Lauri Reiniku.
"Ziniet, tagad ir maskās jāsēž, un man tā kā pazīstams..., un es palūdzu novilkt masku, un tiešām – tas bija Lauris Reiniks!” atcerējās taksometra vadītājs.
Komunikācija ar Reiniku, izmantojot žestu valodu, noritējusi veiksmīgi. Maksimu iepriecinājusi mūziķa drošā un pārliecinošā žestikulēšana.
"Es iekāpu iekšā, un es pamāju ar galvu, un viņš man arī pamāja ar galvu un parādīja, ko viņš tālāk darīs. Viņš tā (rāda ar rokām), un es tā (rāda īkšķus). Es no aizmugures visu to spogulī viņam rādīju (rāda īkšķus),” stāstīja Lauris.
Brīdī, kad taksometrs braucis pār tiltu, saule skaisti apspīdējusi Rīgas pili.
„Un viņš pagriežas pret mani un parāda sirsniņu, ka skaists skats. Un es viņam arī parādu, ka ir skaists skats,” teica Lauris un piebilda, ka šis brauciens viņam bijusi lieliska dzīves pieredze.
"Bišķiņ bija dīvaini, jo es esmu tāds runātīgs cilvēks, bet tad es iedomājos, ka es esmu ārzemēs, kur šoferis runā citā valodā un es nesaprotu, bet mums kaut kā ir jāsarunājas, un mēs sarunājāmies, jo tā zīmju valoda visiem ir vienāda. Pietiek ar sirsniņu, pietiek ar īkšķiem uz augšu, pietiek parādīt šitā, un tu saproti, par ko ir runa,” pauda mūziķis.
Maksims un Lauris uzņēmuši arī selfijus. Tas gan nebija vienkārši, jo taksometros ir siena starp pasažieri un vadītāju. Bet radošiem cilvēkiem nekas nav neiespējams.
"Taksometra šoferi taču nesauc, lai viņam ausī kaut ko dziedātu, dūdotu vai sarunas vestu; mums vajag šoferi, kurš zina maršrutu, ceļu satiksmes noteikumus, kurš mūs aizved un atved droši, un viss. Nu, ja nu vienīgi, ka kāds viņam pīpina un viņš nedzird, tad es nezinu, kā ar to situāciju tiek galā, bet tur jau droši vien speciālisti izmēra, cik vājdzirdīgs vai nedzirdīgs šoferis drīkst sēdēt pie stūres," sprieda Lauris.
