“Raptors Park” saimnieki – Natālija un Aleksandrs Kalačovi – pavisam nesen savu kolekciju padarījuši visiem pieejamu. “Mums ir tieši privātā kolekcija, minizoodārza statusa nav, un mēs pēc tā netiecamies. Kāpēc gan mums tas būtu vajadzīgs?” saka Aleksandrs. Vispār Kalačovs nav runīgs sarunbiedrs. Rus.lsm.lv no viņa izdevās uzzināt, ka šā gadsimta sākumā, tāpat kā daudzi, aizbraucis peļņā uz Īriju. Aizkavējies tur piecpadsmit gadus: “Tā iznāca. Strādāju, man tur bija suņu audzētava. Pirmie putni arī parādījās Īrijā pirms sešiem gadiem. Es nevarētu teikt, ka Īrijā cilvēki dzīvo bagāti, bet Daugavpilī trūcīgi. Visur ir normāli, visur ir darbs, tikai šeit grūti atrast labu darbinieku. Kāpēc atgriezos? Tā iznāca.”
Savu plēsēju parku Kalačovi dēvē par hobiju, viņu bizness ir suņu audzētava un neliela suņu “uzkabes” ražotne. Šo ražotni vada Natālija. Pavadas, uzpurņi, kakla siksnas un citas suņiem svarīgas lietas tiek realizētas galvenokārt ārpus Latvijas – “vecajā” Eiropā.
“Man sen patikuši plēsīgie putni. Reti kuram tie ir, bet mums – ir. Mums nevajag to, kas ir visiem. Domāju, ka dažas sugas Latvijā ir pārstāvētas tikai pie mums. Cilvēki pie mums brauc, bet no kurienes viņi ir, mēs nejautājam, kāpēc lai mēs to darītu? Viņi ir apmierināti, un tas ir galvenais. Mēs arī ziemā strādāsim, visi mūsu iemītnieki ir piemēroti ziemas apstākļiem. Un mums nav dzīvnieku no savvaļas, visi ir no audzētavām – pieraduši pie cilvēkiem no dzimšanas, nebaidās,” paskaidro Aleksandrs.
Ekskursijas laikā saimniekiem uz rokas (pēc kārtas, lai neviens neapvainotos) sēdēja plīvurpūce.
To drīkstēja uzmanīgi paglaudīt, un es to arī izmantoju. Plīvurpūce eleganti ieknāba manā gredzenā – iespējams, viņas uzmanību piesaistīja granātakmens. Manu naivo pieņēmumu, ka putns noturējis granātakmeni par graudu, Natālija noraida - parastā plīvurpūce ir plēsēja, viņas ēdienkartē ir peles, ķirzakas, bet graudi tai ir pilnīgi vienaldzīgi. Visi “Raptors Park” mītošie plēsīgie putni tiek baroti ar saldētiem cāļiem no Nīderlandes – kādam pietiek ar diviem diennaktī, bet ērglis, kura spārnu plētums ir divi metri, ir gatavs notiesāt arī desmit.
Kalačovu kolekcijā ir apogi, Bengālijas ūpji, baltā Āfrikas pūcīte, saimnieces mīlulis – baltkakla krauklis, vanagi, ērglis… Daudziem putniem ir nakts dzīvesveids, un dienā tie slēpjas būru un mājiņu tālākos stūros. Natālija stāsta, ka reiz gājuši medībās ar vanagu: “Neesam mednieki, taču nolēmām pamēģināt. Jāiet tālu mežā – ja netālu, tad apkārt dzīvo cilvēki, var izskriet kāds sunītis vai kaķītis, vanagam taču tie acumirklī kļūtu par laupījumu… Mežā putns ātri atrada zaķi, notvēra, apsēdās uz tā un nezināja, ko tālāk darīt… Neprot to ēst, turklāt ir taču paēdis.”
Bez plēsīgajiem putniem pie Kalačoviem mīt arī dažādas vistas, pīles, zosis, pāvi, fazāni, strausi.
Uz manu repliku “strausus Latgalē daudzi audzē” saimniece atbild, ka “visiem” ir strausi emu, bet te ir nandu.
Šogad divas strausu mātītes izdējušas 30 olas, gandrīz visas nopircis Rīgas uzņēmējs, pēc tam uzradušies daudzi, kas vēlējušies šo gardumu, tomēr dēšanas periods pagaidām beidzies. Nandu ir ziņkārīgi un draudzīgi, taču nagainās kājas spēriens cilvēkam var būt nāvējošs, tāpēc modrību zaudēt nevajag, un pat saimniekiem voljērā labāk vieniem pašiem neiet.
Īpašs “Raptors Park” iemītnieks ir Edipa cekulainais tamarīns. Tas nekādā gadījumā nav plēsējs. Jauks, mazs, rotaļīgs pērtiķis. Labprāt iznāk no mājiņas, ceļo pa voljēru, ļauj sevi paglaudīt, pakasīt. Pēc Natālijas teiktā, tam patīk krāsoti nagi – tur pirkstu un nelaiž vaļā, varbūt tīksminās (ek, būtu zinājusi, būtu nokrāsojusi – L.V.) Pērtiķis vēl jauns – tam nav pat gads, taču nodzīvot var gadus piecpadsmit. Drīz puikam meklēs draudzeni – divatā jautrāk, bet, ja vēl mazie pērtiķēni nāks pasaulē, bērnus no voljēra nevarēs projām dabūt.
Jā, pagaidām palika nepieminēti 17 dambrieži, ponijs, bariņš tinkeru un kalnu kazu… Plānos ir paplašināšanās un attīstība, no ārzemēm nesen ieradušies jauni iemītnieki, bet pagaidām apmeklētāji tos neredz. Ir arī kaut kas ar dzīvniekiem nesaistīts – piepūšamie batuti bērniem, kas viņiem ļoti patīk.
“Mēs šeit nopirkām zemi un māju. Darba ir daudz, galā tiekam. Mūsu bērni – viņu ir trīs – palīdz. Bet vai esam šeit pavisam vai ne – nezinām. Kā sanāks,” saka Aleksandrs.
