Pirms 120 gadiem Sibīrijā izveidotajā latviešu ciemā arvien dzīvas latviskās tradīcijas

Šogad aprit 120 gadi, kopš Sibīrijā, Omskas apgalabā, izveidots latviešu ciems Augšbebri. Tolaik cariskās Krievijas valdība aicināja apgūt neskartās zemes, un latvieši uz Sibīriju tad arī devās savas zemes meklējumos. Lai arī mainījušās paaudzes, Augšbebros vēl arvien var dzirdēt latviešu valodu un saglabātas arī latviskās tradīcijas. Savulaik turp brauca arī skolotājas no Latvijas, bet piecus gadus tas vairs nenotiek. Augšbebru folkloras kopas "Varavīksne" vadītāja Olga Benke atzīst, ka tas tomēr ir vajadzīgs, lai saglabātu saikni ar Latviju.

Pirms 120 gadiem Sibīrijā izveidotajā latviešu ciemā arvien dzīvas latviskās tradīcijas
00:00 / 05:22
Lejuplādēt

Dziesmu "Cielaviņa" Augšbebru ciema iedzīvotājiem savulaik iemācīja skolotāja no Latvijas Anitra Šatrovska. Tagad tā ir kā mīļa atmiņa Sibīrijas ciemā aizvadītā laika.

"Tās atmiņas un tās sajūtas. Tas ir tik dzīvi, tik īsti un tik patiesi. Tā ir maza Latvija kaut kur tālu, tālu Krievijā. Es nejutos, ka būtu kaut kur prom no mājām, jo tā bija tik latviska Latvija, ka man liekas, ka mums pat Latvijā trūkst tāda latviskuma," atzīst Anitra.

Latviešu valoda pamazām izzūd 

Latvijas Radio Anitras mājās Burtniekos ciemojas, kad tur no tālā Augšbebru ciema viesojas Olga Benke. Viņa ir vietējā folkloras ansambļa vadītāja un viņas dzimta ir viena no tām, kas saglabājusi latviešu valodu.

"Jā, man tēvs un mamma latvieši ir. Man piecas māsas un brālis, mēs visi mājās latviski runājam. Mēs mācījāmies skolā, skolā visu laiku krievu valoda, bet, kā pārnākam mājās, tā visi pāriet uz latviešu valodu," atzīst Olga.

Vaicāta, vai Augšbebros daudz ir tādu ģimeņu, Olga saka: "Daudz nav, bet dažas vēl ir. Vēl mēs spirināmies. Dziedam dziesmas, ejam rotaļās. Mūsu rajonā mēs esam pieprasīti tieši ar savu latviskumu."

Bet Olga arī neslēpj, ka valoda pamazām pazūd. Kaut gan, kad Latvijas Radio pirms 16 gadiem pabija Augšbebru ciemā, arī bija bažas, ka valoda pavisam drīz pazudīs. Bet tomēr vēl ir ģimenes, kuras to saglabā. To palīdzēja arī skolotājas, kas savulaik turp brauca no Latvijas. Tagad gan tas vairs nenotiek.

"Nu jau varētu būt kādi gadi 4-5, kad nav jau vairs skolotājas, jā," sacīja Olga un atzina: "Būtu labi, ja cilvēki brauktu tur uzturēt to kultūru, dziesmas, rotaļas, dejas, kaut kādus pasākumus, tādā veidā."

Savulaik Augšbebru ciemam veidojās cieša draudzība ar Valmieru un Cēsīm, un tad Sibīrijā visai bieži bija viesi no Latvijas. Tagad arī šī saikne vairs tik cieša nav.

"Tos laikus ir prieks atcerēties, un mēs Bobrovkā arī bieži atceramies, kad mums bija tāda cieša sadraudzība un kad mēs braucām arī uz Latviju ciemos. Ne tikai es viena pati, bet arī kopā ar kopu "Varavīksne", un tad bija bērnu nometnes „Zīļu laipa” un tad no Latvijas brauca atkal pie mums ciemoties. Ļoti tāda sirsnīga un cieša saikne mums bija, bet tagad drusku tā kā mazāk. Nu abām pusēm vajadzētu to atkal atjaunot. Tas dod cilvēkiem atkal [grūdienu] saglabāt to latviskumu, nodarboties ar latvisko, saglabāt tur savas tradīcijas, valodu," atceras  Olga.

Arvien stipras latviskās tradīcijas

Augšbebros, lai arī valoda pamazām izzūd, toties vēl stipras ir latviskās tradīcijas. Kopīgi svin Ziemassvētkus, Lieldienas un galvenie jau ir Līgo svētki. Olga stāsta, ka šogad tajos atzīmēta arī ciema 120.gadadiena:

"Mums bija tāda neliela jubilejas svinēšana, un vakarā bija Līgo svētki. Mēs saņēmām arī sveicienus no Latvijas, kur mūs apsveica [Latvijas MInistru prezidents] Māris Kučinskis, kurš sagādāja mums tādu ļoti patīkamu pārsteigumu. Sabrauca no apkārtnes, kādi 200 cilvēki bija uz mūsu svētkiem. Visiem ļoti patikās. Bija latviešu dejas, es vadīju tās dejas. Es saku: laikam esiet noguruši, latviešu dejas ir tādas garas un vajag izturību. Visi saka "nē, nē, vēl (..)". Mēs jāņojām tā riktīgi labi."

Olga atzīst, ka uz Latviju atbrauc reizi divos, piecos gados. Te gan radi, gan arī daudz draugu, taču sapnis būtu atbraukt uz Dziesmu svētkiem kopā ar Augšbebru folkloras kopu.

"Būtu jau ļoti priecīgi mūsu "Varavīksne". Tagad jau maz dalībnieku mums palikuši, bet tomēr nāk cilvēki, dziedam un mācāmies, un, ja tiktu uz Latviju, tad jau atkal būtu kaut kāds tāds iespaids un motivācija," atklāj Olga.

Anitra, taujāta, cik ilgi Augšbebros vēl būs mazā Latvija, saka: "Kamēr būs tur Kalniņu klans, (..) jo Olgai meitas vārds ir Kalniņa, tikmēr būs. Un es ļoti ceru, ka arī viņu bērni kaut kādā brīdī, kaut kādā vecumā (..). Viņiem būs tas klikšķis. Un, ja vēl būs tā sadarbība, nebūs viss tā izzudis, tad arī īstenībā viņi varētu tā pavilkties vienā vecuma posmā."

Savas zemes meklējumos uz Krieviju no 1894. līdz 1914.gadam devās ap 200 000 latviešu, izveidojot ap 200 latviešu kolonijas. Augšbebri ir viena no nedaudzajām latviešu apmetnēm, kurā vēl tiek saglabāta valoda un tradīcijas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt