Izraidīšana no nozīmīgām pilsētām un teritorijām nebija tikai padomju Latvijas fenomens. Kā norādīts pētījumos par "sodu ģeogrāfiju" un "ieslodzījumu trimdā" (vairāk var lasīt šeit un šeit - materiāli angļu valodā), tas notika arī citās padomju savienības teritorijās. Lai gan transformējies, mūsdienu Krievijā šis mantojums dzīvo joprojām – notiesātos mēdz sūtīt uz ieslodzījuma vietām, kas atrodas ļoti tālu no viņu dzīvesvietas.
Deportācijas no Liepājas apriņķa notika tāpat kā citviet Latvijā. Kā rāda Latvijas Valsts arhīva apkopotās ziņas, 1941. gada jūnija sākumā Latvijas PSR Valsts Drošības tautas komisariāta darbinieki sagatavoja arestējamo un izsūtāmo personu dokumentus. Apsūdzības pamats bija «Izziņa par kompromitējošiem materiāliem un dokumentiem, kas to apstiprina». No Liepājas, Durbes, Grobiņas, Priekules un 28 pagastiem izsūtīja 533 vīriešus un 498 sievietes. Trešdaļu no visiem ieslodzīja labošanas darbu nometnēs, bet atbrīvoja tikai 62, jo pārējie nomira no bada un slimībām vai tika nošauti. Savukārt specnometinājuma vietās nomira gandrīz simt deportēto.
Gundega Kolberga ir izsūtītā Arnolda Treides audžumeita. Viņas audžutēvs piedzima 1926. gada 3. martā Priekulē. Latvijas Nacionālā arhīva apkopoto deportēto Latvijas iedzīvotāju sarakstos lietā numur 19494 redzams, ka viņš tika izsūtīts no Liepājas apriņķa Rucavas pagasta Svērmeriem un nometināts Krasnojarskas novada Pirovskas rajonā.
Arnolda atmiņu pierakstos ir lasāms, ka viņa tēvs Hermanis izsūtīšanas pavēles parakstīšanas dienā bija Rucavas pagasta vecākais policijas kārtībnieks, māte Margrieta bija mājsaimniece, māsa Aina mācījās Rucavas pamatskolā, bet pats tikko bija beidzis Liepājas tehnikuma 1. kursu.
Tēvu Hermani Arnolds Treide kopš tās dienas vairs nekad nesatika, un jau nākamā gada sākumā saņēma dokumentu par viņa miršanu. Māte vēlāk atminējusies grūtos dzīves apstākļus, jo mētāti no vienas Sibīrijas vietas uz citu, bija jau vasara, pat kartupeļus iestādīt nevarēja. Arnolds, kam interesēja mehānika, drīz vien iekārtojies par kuģa puiku uz Jeņisejas upes. Vēlāk, 1947. gadā noķerts mēģinājumā aizbēgt atpakaļ uz Latviju. Atbrīvojumu no izsūtījuma un iespēju atgriezties saņēma vēl pēc desmit gadiem. Dzimtas mājās jau dzīvoja citi.
«Staigā pa visu Liepāju, bet neviens tevi nepieraksta, un darba nav. Gāja, rādīja diplomu, ka ir mehāniķis – dīzelists, strādājis ar kuģu motoriem. Teica, ka, jā, mums vajag, piezvaniet rīt, bet nākamajā dienā teica, ka pieņēmuši citu. Darbā viņu pieņēma karaspēka daļā Kaiju ielā, kur bija mazo kuģīšu remontdarbnīca. Viņš priekšniekam izstāstīja, kas un kā, bet tie bija militāristi, kam nebija bail pieņemt darbā,» stāsta Gundega.
Savukārt Liepājā Arnoldam izdevies palikt arī tāpēc, ka apprecējies ar Gundegas mammu, kas bija liepājniece, atraitne ar divām mazām dvīnēm. Citiem izsūtītajiem liepājniekiem atgriešanās pilsētā bija liegta.
“Ararats” apgāja sistēmu
„Man reabilitācijas dokumentā tur tā arī ir ierakstīts: osvobožģon bez vozvrata na roģinu,” sarunā iesaistās brāļi Zīderi, ko deportēja no Kuldīgas apriņķa. Arhīva lietā redzams, ka 1937. gada martā dzimušais Andris Jānis Zīders izsūtīts no Raņķu pagasta Lempēm uz nometinājuma vietu Krasnojarskas novada Ribinskas rajonā. Atbrīvots 1958. gada 12. martā. Tajā pašā datumā brīvs kļuva arī divus gadus jaunākais brālis Māris Zīders: “Kad izsūtīja, man bija nepilni 3 gadi. [Brālim Andrim – četri]. Izsūtīja, jo tēvs bija Kuldīgas apriņķa aizsargu biedrības kasieris”.
Kad brāļi atgriezās Latvijā, tēva mājās tikt nevarēja, jo tur bija ierīkota kolhoza ferma. Lai gan uz slēgto pilsētu Liepāju braukt nedrīkstēja, turklāt vilciena biļetes pārdeva tikai līdz Skrundai un Saldum, nakts reisā “pa kluso” tika līdz galapunktam. Liepājā jau bija paziņas no nesenajiem armijas laikiem Krievijā, tāpēc Andris “caur pazīšanos” dabūja darbu karaspēka daļā un pierakstu kopmītnē.
Vēlāk komandante izkārtoja pierakstu arī brālim Mārim: “Paņēmu, neatceros, kāda nosaukuma, jā, “Araratu”. Viņa teica, lai atstāju karaklausības apliecību, pasi.”
Taču Mārim kā represētajam vairākas darbavietas pieklājīgi atteica šofera darbu, līdz palaimējies nokļūt būvniecības uzņēmumā, ko vadīja Latvijas patriots.
Brālim Andrim karaspēka daļā represiju pagātne drīz nāca gaismā: “Pasauca majors, kas bija dispečers. Viņš teica – tevi izsauc speciālā nodaļa. Prasīju, kas par lietu. Viņš teica, ka kaut kas ar dokumentiem. Bet tur parādījās, ka esmu bijis izsūtīts un visa šī jezga. Viņš man uzreiz: tu zini, ka esi politiski neuzticams? Kā tu šeit nokļuvi būvēt raķešu bāzes? Lika rakstīt atlūgumu, ka brīvprātīgi aizeju, kamēr viņam vēl ir pagoni. Tie ir viņa vārdi! Tā mani atlaida. Pēc tam sāku strādāt celtniecībā, Liepājā būvēju martenu”.
1965. gada beigās plaukstošajā “Liepājas metalurgā” darbu sāka martena cehs ar trīs martena krāsnīm, vēl pēc pieciem gadiem tēraudu jau lēja nepārtrauktā režīmā.
Deportēto kurzemnieku pieredzētais rāda ne tikai to, ka padomju režīms bija nežēlīgs un stingrs, bet arī to, ka ar viltu, sarunāšanu un tā laika korupciju šo režīmu varēja apkrāpt. Milzīgās atšķirības starp valdošo ideoloģiju un sociālo realitāti veicināja arī dubultmorāles attīstīšanos.
Vairāk par 101. kilometru var lasīt vizuāli dokumentālajā stāstā “Padzīti no pilsētām un ciemiem – padomju sods deportētajiem un "parazītiem”".
