Edgars Kupčs, Paula Dēvica, Latvijas Radio Ziņu dienests
Padzīti no pilsētām un ciemiem – padomju sods deportētajiem un "parazītiem"
Mūsdienu liecības par 101. kilometru – nomaļām vietām, kur nokļuva gan slaisti, gan varai nevēlamie
1941. gada 14. jūnijā no okupētās Latvijas izsūtīja vairāk nekā 15 tūkstošus iedzīvotāju. Tos, kuriem izdevās atgriezties, sagaidīja atkārtotas represijas. Viņu mājās dzīvoja citi, darbā neņēma un pilsētā pierakstīties neļāva. Daļa nokļuva vietās, ko mēdz dēvēt par 101. kilometru – nomaļas teritorijas, kurās padomju gados apmetās vai tika piespiedu kārtā izmitināti pārējie "sabiedrībai nevēlamie elementi" – cilvēki bez dzīvesvietas vai darba, atkarīgie un citi, kurus nevēlējās redzēt tuvāk par 100 kilometriem no nozīmīgām pilsētām vai ciematu centriem.

Daļai izsūtīto bijis jāparakstās, ka nedosies uz savu dzīvesvietu atpakaļ. Bija cilvēki, kuri kādu brīdi dzīvoja pie Lietuvas robežas un vēlāk pārcēlās uz Latviju. Līdzīgs stāsts ir arī Andrim Jānim Zīderam, kuram 1941. gadā bija četri gadi.
Andri kopā ar vecāko brāli Vilni, jaunāko brāli Māri, māti Annu un tēvu Nikolaju izsūtīja uz Sibīriju. Viņš intervijā prasa: "Par ko?" un sit ar dūri uz galda.
Vairāk par izsūtītajiem no Liepājas klausieties šeit
1924. gads
Pie varas PSRS nāk Josifs Staļins. Represijas, sodi kļūst smagāki, strauji pieaug ieslodzīto skaits.
1930. gads
Izveido galveno koncentrācijas un darba nometņu pārvaldi GULAG; sāk izsūtīt kulakus - turīgos zemniekus un viņu ģimenes; šim nolūkam PSRS nomaļajos rajonos izveido īpašus darba ciematus – specnometinājumus.
1939. gads
GULAG nometnēs ieslodzīti jau vairāk nekā pusotrs miljons cilvēku. PSRS nav teju neviena reģiona un nozares, kurā nebūtu GULAG struktūras – ieslodzītie būvē ceļus, rok kanālus, strādā ogļu šahtās.
1939. gada 1. septembris
Sākas Otrais pasaules karš.
1940. gada vasara
PSRS okupē Baltijas valstis.
1941.gada 14. jūnijs
No Latvijas deportē 15 424 cilvēkus. Daļu iesloga darba nometnēs, daļu sūta dzīvot uz tālākiem Sibīrijas rajoniem, daļai izpilda nāvessodu.
"Man reabilitācijas dokumentā tā arī ierakstīts: osvobožģon bez vozvrata na roģinu! [atbrīvots bez iespējas atgriezties dzimtenē]," – Andris Jānis Zīders
Foto – Edgars Kupčs
Māris Zīders dienestā. 1959. gads
Latvijas Valsts arhīva datubāzē redzams, ka brāļu Zīderu un viņu mātes oficiālais atbrīvošanas datums pienācis pēc 17 gadiem – 1958. gadā. Andri un Māri vēl paguva arī iesaukt dienestā Padomju armijā.
Andris Zīders (no labās) ar dienesta biedriem pie Kremļa Maskavā
Tēva mājas bija Raņķu pagastā netālu no Skrundas, bet tajās tikt nevarēja, jo tur bija ierīkota kolhoza ferma. Nolēma doties uz Liepāju, lai gan tā bija slēgtā pilsēta, uz kuru braukt nedrīkstēja, pat vilciena biļeti pārdeva tikai līdz Skrundai.

Pēc Latvijas-PSRS militārā līguma noslēgšanas jau 1939. gada 15. oktobrī Liepājas karostā izveidoja padomju karabāzi. Pēc Otrā pasaules kara karosta bija pilnībā slēgta teritorija. Tas arī bija galvenais iemesls, kādēļ Liepājā neļāva pierakstīties iepriekš represētajiem, kas no padomju viedokļa ietilpa sabiedrībai nevēlamo personu kategorijā.

Nakts reisā "pa kluso" tika līdz galapunktam. Andrim Liepājā bija paziņas no nesenajiiem armijas laikiem Krievijā, un "caur pazīšanos" viņš dabūja darbu karaspēka daļā un pierakstu kopmītnē.
Vēlāk komandante izkārtoja pierakstu arī brālim Mārim: "Paņēmu, neatceros, kāda nosaukuma, jā, «Araratu». Viņa teica, lai atstāju karaklausības apliecību, pasi…"

Jaunākajam brālim Mārim vairākās darba vietās pieklājīgi atteica šofera darbu, jo viņš bija represētais. Palaimējās nokļūt būvniecības uzņēmumā, ko vadījis Latvijas patriots.

Māris Zīders
Foto – Edgars Kupčs
Brālim Andrim karaspēka daļā represiju pagātne drīz nāca gaismā:
"Teica, ka kaut kas ar dokumentiem. Tur parādījās, ka esmu bijis izsūtīts un visa šī jezga. Viņš [majors] man uzreiz: "Tu zini, ka esi politiski neuzticams? Kā tu šeit nokļuvi būvēt raķešu bāzes?" Lika rakstīt atlūgumu, ka brīvprātīgi aizeju, kamēr viņam vēl ir pagoni. Tie ir viņa vārdi! Tā mani atlaida. Pēc tam sāku strādāt celtniecībā, Liepājā būvēju martenu [krāsns metalurģijā]."

Deportācijas no Liepājas apriņķa notika tāpat kā citviet Latvijā. Kā rāda Latvijas Valsts arhīva apkopotās ziņas, 1941. gada jūnija sākumā Latvijas PSR Valsts Drošības tautas komisariāta darbinieki sagatavoja arestējamo un izsūtāmo personu dokumentus. Apsūdzības pamats bija «Izziņa par kompromitējošiem materiāliem un dokumentiem, kas to apstiprina». No Liepājas, Durbes, Grobiņas, Priekules un 28 pagastiem izsūtīja 533 vīriešus un 498 sievietes. Trešdaļu no visiem ieslodzīja labošanas darbu nometnēs, bet atbrīvoja tikai 62, jo pārējie nomira no bada un slimībām vai tika nošauti. Savukārt specnometinājuma vietās nomira gandrīz simt deportēto.

Līdz 1962. gada decembrim no specnometinājuma ar tiesībām dzīvot Latvijā kopā tika atbrīvoti 31 596 cilvēki. Nav zināms kopējais atgriezušos skaits. Daļai nebija ļauts atgriezties, daudzi palika dzīvot ārpus Latvijas, citi bez atļaujas atgriezās Latvijā.
Ierādīja "istabiņu" kūtī
Brīdaga Viļķenes pagastā šodien. Pirmās barakas iekšpusē. Foto – Amanda Pētersone
Gaitenis pirmajā barakā. Foto – Amanda Pētersone
Brīdagas evaņģēliski luteriskās baznīcas tornis. Foto – Amanda Pētersone
Pirmā baraka no ārpuses. Padomju gados šeit dzīvoja Brīdagā ievestie. Foto – Amanda Pētersone
Pirmās barakas attēls Gunas Rozes romānā "101. kilometrs. Padomju kauna zona". Foto – Amanda Pētersone
Skolas ēka Vitrupes krastā. Foto – Amanda Pētersone
Gunas Rozes mātes Annas Rūzes partijas biedra karte. Foto – Amanda Pētersone
Left
Right
Brīdagā, kur pašlaik dzīvo pāris cilvēku, bet vairums nonākuši kapos turpat pie baznīcas vai izbraukuši, pirms 55 gadiem turieniešu ģimenē sākās rakstnieces Gunas Rozes dzīves gaitas. Tolaik padomju režīms Brīdagu bija noteicis par vienu no izmitinājuma vietām vairākiem desmitiem Rīgā nevēlamu personu, un viens no viņiem bija Rozes vectēvs.
"Mans vectēvs bija izsūtīts uz Sibīriju kā politiski neuzticams cilvēks, un pēc atgriešanās viņš vairs nevarēja dzīvot Pierīgas Baložos, un viņam, kā viņš pats smējās, laipni piedāvāja dzīvot šeit." – Guna Roze
Rozes vectēva ģimene dzīvoja septiņi cilvēki vienā mazā istabiņā. Viņas mammai jau bijis 18 gadu un strādājusi pāris kilometru attālajā fermā, viņai iedalīts atsevišķs dzīvoklītis.
"Un šajā vietā ir satikušies un iemīlējušies mani vecāki. Ja nebūtu šīs vietas, tad nebūtu tādas gēnu kombinācijas un arī manis noteikti."
Klausieties Gunas Rozes stāstu un romāna fragmentus
Rozes tēva ģimene Latvijā nokļuva 1943. gadā no Pleskavas apgabala Krievijā: "Vācieši viņus paņēma kā karagūstekņus un veda uz Vāciju, bet izdomāja, ka divi veci cilvēki, viena sieviete un trīs mazi bērni – nekādi strādātāji nebūs, metam ārā [no vilciena]!"

Gājuši kājām padsmit kilometrus uz Brīdagu un tur "viņiem ierādīja istabiņu kūtī."
"Un tā krievi, kas nezina neviena vārda latviski un kas nav ne pie kādas vainas, nonāk Latvijā." – Guna Roze
Gunas Rozes (bērns centrā) ģimene – māsa Dace (pa kreisi), tēvs Anatolijs (no kreisās), māte Anna, mātes brāļa sieva Ļubova un mātes brālis Alberts. 1969. gads, Gunas Rozes privātais arhīvs
Roze meklējusi vēstures liecības, dokumentus un uzrakstījusi romānu par Brīdagu un savas dzimtas saknēm. Viņas grāmata "101. kilometrs. Padomju kauna zona" izdota 2015. gadā.
Kas bija 101. kilometrs?

Vēsturnieks Gatis Krūmiņš stāsta, ka 101. kilometrs parādījās 1950. gados, Hruščova laikā: "Padomju Savienībā visa valdošā ideoloģija bija ārkārtīgi lielā mērā balstīta uz meliem. Stāstīja, kā visi iet uz vēlēšanām, ka tā ir demokrātiska valsts... Daļa no šīs ideoloģijas bija, ka Padomju Savienībā nav vieglas uzvedības sieviešu, nav «bomžu» jeb bezpajumtnieku, nav hronisku alkoholiķu. Padomju Savienībā bija centieni tādus aizvākt prom no acīm, lai viņi "nemētājas" nekur."

Vēsturnieks Gatis Krūmiņš
Foto – Zane Bitere, LETA
1955.gada 8. februāris
Pie varas PSRS nāk Ņikita Hruščovs, sākas tā sauktais Hruščova atkusnis.
1956. gada februāris
Hruščovs nosoda staļinismu, sākas politisko ieslodzīto masveida atbrīvošana, tiek atcelts izsūtījuma nometinājums kā soda veids; bet sākas sabiedrības tīrīšana no "bīstamiem elementiem"
Rīgā un Liepājā pierakstītām personām, kuras nestrādā sabiedriski derīgu darbu ilgāk par trim mēnešiem un no darba izvairās, [..] anulē pierakstīšanos Rīgā vai Liepājā, izraidot tās desmit dienu laikā no pilsētas.
Laikraksts "Cīņa", 28.02.1957. Latvijas Nacionālās Digitālās bibliotēkas krātuve Periodika.lv
Vēsturnieks Arturs Žvinklis 101. kilometru sauc par dzejisku apzīmējumu parādībai, kā padomju vara no pilsētām un pat ciematu centriem izsūtīja cilvēkus, kas nestrādāja algotu darbu, un norīkoja viņus piespiedu darbā: "1957. gada 11., 12. oktobrī notika Latvijas PSR Augstākās Padomes sesija, kurā pieņēma likumu par sabiedrībā kaitīgu, parazītisku elementu pastiprinātu apkarošanu. Likums noteica, ka parazītiskajiem vai sabiedrībai kaitīgajiem elementiem pielīdzinātās personas izsūtāmas no pilsētām vai ciematu centriem un pārvietojamas uz nomaļām vietām, kur piespiedu kārtā iesaistāmas darbā uz laiku no diviem līdz pieciem gadiem."

Vēsturnieks Arturs Žvinklis
Foto – Edgars Kupčs
Ko par 101. kilometru zina vēsturnieki, klausieties šeit
Ļeņins atzina parazītiskus elementus par bīstamiem sociālisma ienaidniekiem un norādīja, ka pret šiem elementiem jācīnās, ne tikai audzinot un sabiedriski ietekmējot, bet arī ar valsts piespiedu līdzekļiem.
Laikraksts "Liesma", 24.10.1957. Latvijas Nacionālās Digitālās bibliotēkas krātuve Periodika.lv
Likuma pieņemšanas laikā Latvijā sāka atgriezties deportētie, un daļa no viņiem bija pirmie, ko kā pretvalstiskus elementus aizsūtīja uz 101. kilometru.

Gatis Krūmiņš atgādina, ka daļai deportēto pēc atgriešanās vienkārši nebija, kur palikt: "Tika veidoti šādi anklāvi kā 101. kilometrs, kur viņus novietoja – blakus citiem antisabiedriskiem elementiem." Vēsturnieks uzskata, ka represētie uz 101. kilometru tika sūtīti samērā reti.

Cik daudz bija Latvijas perifērijā nometinātu cilvēku, kāpēc tie patiesībā tur nonāca, kur precīzi atradās visas šīs vietas – nav zināms. Vēsturnieki atzīst, ka 101. kilometra jautājums atsevišķi un detalizēti nav pētīts, jo nav bijis valstiskas intereses un naudas izzināt pat nozīmīgākus padomju perioda notikumus. Taču vismaz simt kilometru ārpus Rīgas izmesto varētu būt mērāmi simtos, turklāt pierakstīties daudziem it kā pretvalstiskiem elementiem neļāva arī Liepājā, kas bija militāra pilsēta. Līdzās Brīdagai starp Limbažiem un Salacgrīvu no zināmajām nometinājuma vietām vēsturnieki min arī Sedu un Sabili. Dokumentu esot maz, un liela nozīme ir vietējo iedzīvotāju liecībām.
Brīdaga Sibīrijas vietā
Ērika Kričeka sevi sauc par pēdējo dzīvo no Brīdagā ievestajiem. Tagad vecumdienas viņa vada Salacgrīvā pie meitas, taču lielu daļu mūža kopš jaunības ir aizvadījusi Brīdagā. Viņas dzīvesgājuma detaļas rakstniece Roze piedēvējusi arī kādai sava romāna "101. kilometrs. Padomju kauna zona" varonei.

Kričekai šobrīd ir 82 gadi, Brīdagā viņa nokļuva 1957. gadā: "Jauna meitene biju – 16. Tukuma rajona Jaunpilī dzīvoju. Tas bija smags pārdzīvojums, bērnība bija smaga." Ērikas tēvs un māte bijuši šķīrušies, bērni pamesti likteņa varā. Sešpadsmitgadniece tolaik strādājusi kolhoza fermā par slaucēju. Jaunos komjauniešus vara vervējusi braukt būvēt tā saukto BAMu jeb Baikāla-Amūras sliežu ceļa maģistrāli Sibīrijas un Tālo Austrumu daļā Krievijā.

Jauniešu grupa aizvesta uz Rīgu, bet tad, kā atceras Ērika, noticis kas interesants: "Es tā negribēju braukt! Teicu, ka man nav ne tēva, ne mātes, ka esmu viena pati. Piespieda. Bet tieši pirms braukšanas dienas bija vētra, nedabūja sazvanīties, no Rīgas nekur netikām. Mūs izdalīja pa mežniecībām, un tā es tur [Brīdagā vēlāk] iepazinos ar savu vīra kungu."
Klausieties arī citus stāstus no Brīdagā dzīvojušajiem
Kā lasāms Viļķenes pagasta interneta lapā, 60. gados ciemā, kur ietilpst arī Brīdaga, darbojās lauku slimnīca, aptieka, vecmāšu punkts, septiņi veikali, divas ēdnīcas, divi kultūras nami un divas astoņgadīgās skolas, un pat stacionārais kino.
Baznīcas būve Brīdagā, 1939. gads, Jāņa Lielkalna arhīvs
Hernhūtiešu saiešanas nams un ugunsdzēsēju tornis Brīdagā, 1939. gads, Jāņa Lielkalna arhīvs
Pirmā ēka Brīdagā – krogs, stallis, kas kalpojis arī par veikala, pienotavas, pasta un dzīvokļu ēku. Šeit – 60. gadu beigas, barakas jau uzceltas. Valentīnas Kašs arhīvs
Pirmā ēka Brīdagā, 1929. gads. Fotogrāfs stāv vietā, kur vēlāk uzcels barakas sodītajiem, kuri nosūtīti uz Brīdagu piespiedu darbā. Jāņa Lielkalna arhīvs
Visas trīs baraku ēkas Brīdagā, 50. gadu beigas. Ernas Vanagas arhīvs
Lucīšu kūpināšana Brīdagā bijusi tradīcija, šeit – aptuveni 1970. gads, Gunas Rozes radi. Foto: Ļubova Rūze, Gunas Rozes arhīvs
Kokmateriālu pārkraušana Limbažu stacijā bija arī piespiedu darbā strādājošo uzdevums, 70. gadi, Alberta Rūzes foto
Iespējams, kāds no piespiedu darbā uz Brīdagu nosūtītajiem. Fonā pirmā baraku ēka un kroga, veikala un pasta ēka. 50. gadi, Sofijas Bērziņas arhīvs
Left
Right
Kričekas vīrs bija viens no tā sauktajiem "parazītiem", kas kā "dzimtenes nodevējs" tika represēts. 1957. gadā viņš atgriezās Latvijā, bet jādzīvo bija Brīdagā.

Kad uz Brīdagu sāka vest cilvēkus, kuri notiesāti pēc toreizējā padomju panta par parazītisku dzīvesveidu, Kričeka sākumā viņiem gatavojusi ēst, vēlāk gājusi meža darbos. "Zāģējām. Tad jau nebija tādu zāģu kā tagad. Toreiz ar rokas zāģīti pa diviem, un man trāpījās taisni kopā ar [vēlāko] vīru kopā. Sazāģējāmies," viņa smejas.
Pagājušā gadsimta otrajā pusē te bijusi iesūtīta visdažādākā un vairāku tautību publika, kas dzīvoja steigā saceltajās barakās. "Vienam vienmēr bija jābūt sardzē. Mēs nedrīkstējām tā atklāti runāt. Tāpēc jau esmu arī tik ļoti noslēgusies. Mums uz vietas bija nodevēji, bet vienalga pa kluso salasījāmies, bariņā arī Jāņus svinējām. Ļoti labi un saticīgi dzīvojām," atminas Kričeka.

Mūsdienās Brīdaga ir nepelnīti pamesta novārtā, uzskata bijusī vietējā. Viņasprāt, šis padomju laika fenomens ar cilvēku nometināšanu 101. kilometrā nebūtu atstājams aizmirstībā, barakas gan vajadzētu nojaukt, bet uz Brīdagu varētu vest vismaz kāda norāde, ne tikai ceļš uz kapiem.
Ērika Kričeka
Sibīrijas vietā nokļuva Brīdagā 16 gadu vecumā
Izraidīt varēja ar iedzīvotāju balsojumu

Uzzināt, kā bija patiesībā, kāpēc cilvēki nonāca Latvijas perifērijā, vai viņi pat bija nodarījuši 50. un 60. gados pieņemtajos likumos minēto, ir ārkārtīgi sarežģīti. Dzīvi palikušo ir maz, cilvēki var piepušķot vai noklusēt faktus, un pārbaudīt viņu teikto nevar arī dokumentos, jo tie nav saglabājušies. Tādi savulaik gan bija, jo lēmumus par padzīšanu no pilsētām vai ciemiem patiešām pieņēma.
Vēsturnieks Žvinklis atgādina, ka Ņikita Hruščovs – vienpersoniskais PSRS vadītājs no 1957. līdz 1964. gadam – bijis aizrāvies ar ideju par it kā tautas iesaisti lēmumu pieņemšanā un sodu piemērošanā. "Lēmumu par piespiedu izsūtīšanu varēja pieņemt iedzīvotāju sapulces, ko sasauca ielu komitejas vai ciema padomes, ar atklātu iedzīvotāju balsošanu," stāsta Žvinklis.
"Respektīvi: esam par to, ka Jāni vai Pēteri vajag izsūtīt, jo viņš mums ir liekēdis un gadiem nestrādā sabiedriski derīgu darbu? Pacēla rociņas, un ar vienkāršu vairākumu izraidīja," skaidro vēsturnieks.
Laikraksti vēsta par sabiedrībai kaitīgu, parazītisku elementu apkarošanu
Par «elementiem» un «kategorijām»
Laikraksts "Brīvā Venta" (Ventspils), 1957. g. 19. oktobris, Nr. 167.
Autors: Jānis Čižuks

Latvijas Nacionālās Digitālās bibliotēkas krātuve Periodika.lv

Viņu mūsu sabiedrībā nav daudz, bet tomēr ir. Kopīgs viņiem ir viens - visi ēd, dzīvo, runā, smej, ģērbjas, visiem kabatā padomju pase. Bet ir viņu starpā arī atšķirība. Šo ļaužu kategoriju (nosauksim viņus par sabiedrībai kaitīgiem, parazitiskiem elementiem) varam sadalīt, ta sakot, sīkākās apakšgrupās...

Bet nu pie lietas! Jā, daļa no šiem ļaudīm taisa biznesu Ventspils tirgū vai pat brauc ar personīgo «Pobedu» vai «Moskviču» uz Rīgu. Te viņi andeIē gurķus, sīpolus, tomātus, dzērvenes, brūklenes, pat saulgriežu un magoņu sēkliņas. Ja kāds mēģina ko iebilst, viņi parasti saka: Andelēju savu preci, mums brīva tirdzniecība. Kabatā šiem cilvēkiem parasti visvisādas izziņas, apliecības un atsauksmes no darba vietām, kur viņi nestrādā un nekad nav strādājuši. Piesienies nu!

Cita grupa šo ļaužu oi, nedod dievs! strādā kā zirgi. Vieni apar pavasaros visu ventspilnieku un piltennieku ģimenes dārzus, vasarā pļauj Kamārcē sienu, rudeņos atkal ar personīgo «dzīvo vilcējspeku» un inventāru novāc ražu ģimenes dārzos, bet ziemā ved šāļus no «Ventspils koka». Žūksnis naudas viņiem kabatā vienmēr un, ja proti klusēt arī tev izmaksās. Nodokļus valstij nomaksāt jau špička. Parasti šiem zirgu īpašniekiem kūtīs ir vesels lopu pulks, sētā prāvas kaudzes siena un malkas sadzīts gadu gadiem. Otri prot mūrēt krāsnis, piesist šiferi, salabot instalāciju, izgatavot mākslīgus zobus, krāsot sienas un dzert brandvīnu. Tā sakot, brīvu profesiju ļaudis ar personisku Iniciatīvu. Bet, kad pietrūkst «noieta sfēras» savam amatam un spēkam viņi dzīvo no uzkrātiem līdzekļiem vai arī «pabičo» alus krūzi un smēķi no paziņām pie kioskiem, kas par nelaimi viņiem un slavu Tirdzniecības pārvaldei tik maz Ventspilī palikuši. Tā nu šie ļaudis dzīvo.

Atkarībā no prasmes un tās pašas «personiskās iniciativas» un «noieta sfēras» vieni brauc personiskajos limuzinos un dzīvo pašu mājās, citi staigā gandrīz vai skrandās.

Bet ir vēl gluži cita materiala šīs kategorijas cilvēki. Viņiem nav privatīpašniecisku tieksmju, nav nags uz tirdzniecību jeb, labāk sakot, uz preču pārdošanu. Šie ļaudis parasti ir sieviešu kārtas, kam patīk uzposties, būt pārākām apģērbā, frizūrā, manierēs. Sarunās viņas bieži piemin mākslu, redzētās filmas, izrādes, viņām patīk aprunāt kaimiņu un paziņu ģimenes, staigāt pa veikaliem un ilgi sēdēt frizētavā. Tikai strādāt nepatīk.

Tuvojas Lielā Oktobra 40. gadadiena. Šo slaveno jubileju ikviens padomju cilvēks cenšas sagaidīt ar labiem, krietniem darbiem. Mēs šajās pirmsoktobra dienās slavējam katru, kura darbs un dzīve stiprina mūsu Tēvzemi, padara gaišāku tās ļaužu tagadni un nākotni. Lūk, kālab šie «elementi» un «kategorijas» ir kā dadzis acī katram. Tālab lai sveicam nule publicēto Latvijas PSR Augstākās Padomes pieņemto Likumu «Par sabiedrībai kaitīgu, parazītisku elementu pastiprinātu apkarošanu»!
Par cilvēkiem bez noteikta darba
Laikraksts "Sarkanais Stars" (Gulbene), 1958. g. 1. februāris, Nr. 13.
Autors: Straume, E.

Latvijas Nacionālās Digitālās bibliotēkas krātuve Periodika.lv

Pagājušā gada oktobrī Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs izdeva likumu „Par sabiedrībai kaitīgu, parazītisku elementu pastiprinātu apkarošanu". Šajā likumā norādīts, ka pilsoņus, kuri nestrādā sabiedrībai derīgu darbu un piekopj parazītisku dzīves veidu, var izraidīt no rajona teritorijas uz laiku no 2–5 gadiem republikas robežās un nometinājuma vietā obligāti iesaistāmi darbā.

Arī Gulbenē vēl sastopami cilvēki, kuri negrib strādāt sabiedrībai derīgu darbu, tādēļ pirms dažām dienām par 3 atsevišķu pilsoņu dzīves veidu sprieda iedzīvotāju sabiedriskā tiesa. No kā viņi pārtiek? Sabiedriskajā tiesā ierodas apmēram 55 gadus vecs pilsonis Roberts Kleins. – Kur jūs strādājiet? – Gulbenes patērētāju biedrībā par lupatu savācēju, atbild Kleins un parāda pagājušajā gadā izdotu un jau novecojošu izziņu. Noskaidrojas, ka līgumu ar patērētāju biedrību noslēdzis nevis R. Kleins, bet viņa sieva. lzpeļņa mēnesī sasniedz 150 – 200 rubļus, kā gan R. Kleins var uzturēt savu ģimeni kurā ir slima sieva un 4 mazgadīgi bērni? – Es iztieku, saka Kleins, jo man ir arī zeme, kurā audzēju kartupeļus. Jā, tiešām, Kleins, iztiek un pie tam labi, jo pilsētas iedzīvotāji zina pastāstīt, ka dažreiz Kleini gluži „zaļi" dzīvo pa Gulbenes bufetēm, dažkārt iegādājas veikalos tādas mantas, kādas nevar atļauties nopirkt cilvēki, kuri mēnesī nopelna vairāk nekā 1000 rubļus. Tomēr ir kādi blakus ienākumi, no kuriem Kleini pārtiek. Nav jau pirmā reize kad pilsētas izpildu komitejai un milicijai ienākušas ziņas par Kleinu dzīvi. Pilsoņu sapulces lēmums vienprātīgs – izraidīt Robertu Kleinu no Gulbenes uz diviem gadiem un nometināšanas vietā iesaistīt darbā. Tāds pats sods sagaidīs arī viņa dēlus Vili un Ēriku, ja tie godīgi nestrādās.

Kur viņas darba vieta?
1935. gadā dzimusī jauniete Elga Riekstiņa kādreiz sārka mācīties Gulbenes vidusskolā, bet nu jau pagājuši kādi seši gadi, kopš viņa skolu pameta, vairāk nemācās un nekur nestrādā. Kādēļ jūs nekur nestrādājiet? –Neesmu vēl tādu pavēli saņēmusi, ka es būtu no darba atbrīvota, jo es jau kopš pagājušā gada augusta strādāju par uzskaitvedi Gulbenes MTS 18: traktoru brigadē, kura apkalpo kolhozu "Vienība", izaicinoši un lepni sabiedriskai tiesai atbild E. Riekstiņa. Kā tad ir īstenībā? Elga Riekstiņa tiešām skaitās uzskaitvede. Jā, tikai skaitās, jo kolhozā viņa nav redzēta un tur viņu pat nepazīst. Visus uzskatvedes darbus veic Krumbergs, un Elgai tikai atliek dažas reizes mēnesī ierasties MTS ar atskaiti, saņemt algu, bet pārējo laiku |viņa var mierīgi dzīvot pilsēltā. Bet kādēļ gan Krumbergs šādu lietu pieļauj? Izrādās, ka Krumbergam Gulbenē ir māja, un viņš tur ierīkojis personīgo sudrablapsu audzētavu. Šīs lapsas kopj Elga un viņas māte. Elgas mātei ir intimi sakari ar Krumbergu, tādēļ ne mātei, ne meitai par iztiku nav jābēdā. Tātad vainīga ne tikai Elga, bet arīļ māte un „patēvs" Krumbergs, vainiga MTS vadība, kura pat nezina, kā strādā viņa darbinieki, vai viņi tiešām strādā vai tikai skaitās štatos. Sabiedriskā tiesa brīdināja Elgu Riekstiņu un nolēma, ka viņai 15 dienu laikā jāiesaistās patstāvīgā darbā, jo līdz šim viņa vedusi bezmērķīgu dzīvi. Ja viņa šo lēmumu neievēros, tad var gadīties, ka tai nāksies uz dažiem gadiem Gulbeni atstāt.

Vēl viens klaiņotājs Antons Vizulis dzīvo Krasta ielā Nr. 8. Arī viņš izstrādājies dažādās iestādēs un dažādus darbus. Bijis gan patērētāju biedrībā par sagādnieku, gan strādājis pie dažādiem celtniecības darbiem. Viņš, lūk, nevarot vienā darbā ilgi pastāvēt, jo viņam esot tāda daba, ka nevēloties ar priekšniekiem iedzert, tā savu klaiņošanu motivē A. Vizulis. Tomēr iemesli pavisam citi. A. Vizulis bieži vien ir rupjš pret pārējiem, ceļ skandālus. Arī Vizulim sabiedriskā tiesa ieteica 15 dienu laikā iesaistīties pastāvīgā darbā.
Izraidīti sabiedrībai kaitīgi elementi
Laikraksts "Tukuma Ziņotājs", 1958. g. 27. maijs, Nr.62.
Autors: Burševics, A. Latvijas Nacionālās Digitālās bibliotēkas krātuve Periodika.lv

Šā gada marta mēnesī pie 2. un 5. namu pārvaldēm notika pilsētas iedzīvotāju kopsapulces, kas izskatīja jautājumu par sabiedrībai kaitīgu, parazītisku elementu apkarošanu. Šajās kopsapulcēs pilsētas iedzīvotāji vērsās pret pilsoņiem Vili Obelnieku, Juri Veisbergu, Valentīnu Kotovu un Valentīnu Semjonovu — cilvēkiem, kas nekur nestrādā un piekopj sabiedrībai kaitīgu, parazītisku dzīves veidu. ledzīvotāji asi uzstājās pret minēto pilsoņu stāju sadzīvē un ierosināja viņus izraidīt no pilsētas. Pamatojoties uz Latvijas PSR Augstākās Padomes 1957. gada 12. oktobra likumu "Par sabiedrībai kaitīgu, parazītisku elementu pastiprinātu apkarošanu", abos gadījumos sapulces pieņēma vienbalsīgu lēmumu minēto pilsoņu izraidīšanai no Tukuma pilsētas uz 2 līdz 5 gadiem. Tukuma rajona izpildkomitēja, pārbaudot apstākjus uz vietas, savā sēdē apstiprināja iedzīvotāju kopsapulču lēmumus un nodeva tos rajona milicijai realizēšanai. Valentīna Kotova un Valentīna Semjonova novietotas darbos citā rajonā, bet Juris Veisbergs un Vilis Obelnieks no mūsu rajona izbraukuši. Pienācis laiks, kad pašai sabiedrībai uzticēts izlemt slaistu likteni, piespiežot viņus iesaistīties sabiedrībai derīgā darbā. Arī pie pārējām namu pārvaldēm iedzīvotājiem jāasina sava uzmanība sabiedrībai kaitīgo elementu apkarošanai.

A. BURSEVICS, Tukuma rajona milicijas priekšnieks
Advokāti tolaik pat esot nesekmīgi iebilduši, ka tādas lietas ir izlemjamas tiesai, bet Augstākā Padome viņos neieklausījās. Iekšējās deportācijas saglabājās līdz pat Latvijas neatkarības atgūšanai.
Ausmu ciema leģenda par Zinaidu un Valentīnu
Limbažu novada Umurgas pagasta kapsētā blakus cita citai pieticīgi izvietotas bezpiederīgo kapavietas tiem, kas miruši vietējā pansionātā. Virs vienas kopiņas koka plāksnē iededzināti burti liecina, ka tur dus Zinaida Popova, dzimusi 1933. gada 27. augustā, mirusi 2018. gada 16. janvārī. Zinaidas kapa kājgalī nākamajā rindā ir svaigāka kopiņa, kas iezīmēta ar betona apmali un koka krustu. Tur plāksnītes ar iniciāļiem vēl nav. Tas ir Valentīnas Privaznovas kaps.

Abas sievietes kopš septiņdesmitajiem gadiem dzīvoja apmēram piecu kilometru attālumā no Ausmu ciemata meža vidū – mājā, kurai elektrība tā arī nekad netika pieslēgta. Šodien šo ciemu sauc par Lādezeru. No pašvaldības sievietes neko neprasīja, un pašvaldība savas iedzīvotājas izlikās nemanām. Pirms deviņiem gadiem, vietējo uzstājības dēļ, par viņām ieinteresējās Limbažu Sociālais dienests, un izrādījās, ka Valentīnai nav pat personas koda.
Valentīnas un Zinaidas māja "Peļņi" netālu no Ausmu ciema. Foto – Edgars Kupčs
Valentīnas un Zinaidas māja "Peļņi" netālu no Ausmu ciema. Foto – Edgars Kupčs
Valentīnas un Zinaidas māja "Peļņi" netālu no Ausmu ciema. Foto – Edgars Kupčs
1949. gadā dzimušās Valentīnas darba grāmatiņa. Foto – Edgars Kupčs
Pieraksta zīmogs Valentīnas padomju pasē
Left
Right
Limbažu Sociālā dienesta vadītājas vietniece un Sociālā darba nodaļas vadītāja Sanita Mole sāka meklēt, no kurienes, kad un kāpēc Zinaida un Valentīna nokļuva Ausmās. Zinaidai dokumenti bija, Valentīnas pagātni dokumentēja pēc viņas stāstītā.
Valentīna Privaznova, Anatolija meita, dzimusi 1949. gada 11. februārī Kalugas rajona Vorotinskas ciemā. Tautība – krieviete. Latvijā iebraukusi 1970. gadā. Dzīvojusi «Peļņos». Sākusi strādāt kolhozā «Komunārs» sezonas darbos. Darba grāmatiņa no 1976. gada.
Mole piebilst, ka nav skaidrs, ko īsti Valentīna darījusi pirmos sešus gadus. Pirms ierašanās Ausmās viņas darba gaitas nav bijušas ilgas, turklāt katrā vietā īslaicīgas – bijusi sardze Mangaļu stacijā Rīgā, strādājusi arī Bīriņu sanatorijā: "No 1985. gada 5. augusta nav strādājusi. Pases dati, ko jūs redzat, – vīra un bērnu nav bijis. Tā mēs centāmies izstāstīt, un viņa tam piekrita."

Nav īsti zināms, kāpēc abas sievietes nokļuva Latvijā. Valentīna stāstījusi, ka dzīvojusi bērnunamā Krievijā, kur bijis ugunsgrēks. Kādā brīdī viņa satikusi Zinaidu, un abas atbraukušas uz Latviju. Zinaida pēc nokļūšanas dienestu uzraudzībā savukārt jau stāstījusi mazticamas leģendas par to, ka ir cara mazmeita, kas meža māju pieslēpusi ar zeltu.
Reportāžu no Ausmu ciema klausieties šeit
Sociālā dienesta darbiniece Mole kopš 1988. gada kādu laiku dzīvoja Lādezerā un ir dzirdējusi "visādus pastāstiņus" par abām sievietēm: "Tautā viņas sauca par «ģevuškām», nu, meitenēm, teiksim tā. Tādas viņas bija – ģevuškas no meža. Un tā viņas nāca no meža ar saviem ratiņiem, lasīja ogas, pārdeva. Lietoja alkoholu. Kad bija jautrā prātā, bērni baidījās, bet viņas arī ar bērniem tad spēlēja futbolu. Bērni viņas izaicināja."
Kaimiņiene Šveidere atzīst, ka neko labu par abām sievietēm teikt nevar, bet sliktu par aizgājējiem runāt nedrīkstot. "Viņas atnāca no Vilzēniem [ciems Alojas novada Braslavas pagastā, 130 kilometru attālumā no Rīgas], jo tur izsūtīja no Rīgas uz 101. kilometru, kur sūtīja tādas, kas uzdzīvoja, kas pa stacijām staigāja. Vai dieniņ... Es braucu no veikala, viena gulēja vienā grāvja malā, otra – otrā. Suns pa vidu uz ceļa, nedomā, ka pie viņām pieiesi un pamodināsi. Draugi? Nu, kādi viņām draugi, pudeles brāļi kaut kādi jau bija. Tikai. Es jau saprotu, ka vecā [Zinaida] ir bijusi arī cietumā, tā viņa man teica. Bet – par ko un kā, viņa neteica."

Zinaidas un Valentīnas tuvākā kaimiņiene Ilga Šveidere atceras, ka "Peļņu" mājas vienmēr bijušas tīras un kārtīgas, pašas vienmēr staltas un galantas – arī tad, kad uz Rīgu veda tirgot meža veltes.
Foto – Edgars Kupčs
Par sieviešu nodarbošanos un privāto dzīvi sociālās darbinieces un kaimiņienes versijas atšķiras. Ilga saka: "Nu, nē, neteikšu, ka viņām te kaut kādi vīrieši būtu, jo runa jau ir, ka viņas lesbietes bija. Līdz nāve mūs šķirs!"
"Mēs viņas paņēmām tik melnas, ka mašīna palika melna," – saka sociālā darbiniece. Mājai jau tolaik sabrucis skurstenis.
No meža mājām uz pansionātu "Pērle" Umurgā Zinaidu un Valentīnu pārcēla pirms septiņiem gadiem. "Vaļa bija vairāk tāda sabiedriska, spēles un kārtis spēlējām. Viņa bija no aktīvajām. Zina ātrāk kļuva slima, un Vaļa tad viņu uzpasēja," atceras pansionāta sociālā aprūpētāja Laimdota Eglīte. Piecus gadus vēlāk – 84 gadu vecumā Zinaida nomira, pērn augustā – arī Valentīna, viņai bija 70.

"Vaļai beigās bija audzējs, bet viņa bija ļoti pacietīga – [cieta] sevī, uztraucās, ka kādam viņas dēļ jācenšas. Līdz pēdējam sevi aprūpēja un vienā rītā nepiecēlās," sievietes raksturo aprūpētāja.

Lai gan senāk pati Zinaida kaimiņienei stāstījusi, ka viņai Rīgā dzīvo māsa, neviens radinieks par abām nelaiķēm tā arī neesot interesējies. Īstā atbilde, kāpēc viņas nonāca Latvijā un dažus gadus vēlāk – 101. kilometrā, guļ kopā ar viņām Umurgas kapos.