Vairāki sabiedriski aktīvi Eiropas latviešu diasporas pārstāvji dalās ar savām Ziemassvētku svinēšanas ieražām un sūta sirsnīgus novēlējumus tautiešiem visā pasaulē.
Aiga Ožehovska (Vācija/Luksemburga), Luksemburgas folkloras kopu „Mazās dzērves” un „Rudzurika” vadītāja.
Kad “Dzērvju” bērni vēl bija mazi, ar lielajiem kopā vienmēr braucām uz mežu un mežā pušķojām egli ar burkāniem un āboliem, un tur arī gājām rotaļās un dažkārt maskojāmies. Pēdējos gados, vēl pirms ierobežojumiem, ar “Mazajām dzērvēm” tikāmies pie manis mājāsf, lipinājām pīrāgus, bet, kamēr tie cepās, bērni paši (uzsveru – paši!) gāja lejā uz mēģinājumu telpu un gatavoja priekšnesumus no tā, ko bijām mācījušies, tad lepni nāca augšā un dziedāja vecākiem.
Mūsu īpašā tradīcija laikam ir tā, ka mums ir divi Ziemassvētki – kā folkloristi mēs vienmēr 21. decembrī svinam ziemas saulgriežus, un tur es vienmēr cenšos izdarīt latviskās lietas. Ja nu gluži nevelkam bluķi, jo pa dubļiem to darīt ir nedaudz muļķīgi, tad noteikti cepam pīrāgus. Manā ģimenē šajā procesā ir iesaistīti visi: mīklu parasti gatavo vīrs, jo viņam tas izdodas vislabāk; gaļu izvēlos es, un lipinām kopā ar visiem bērniem, sēžot ap lielo galdu. Skan latviska mūzika vai dziedam paši. Tad jau nāk 24. decembris, kad parasti dodamies pie vīramātes, tur ļauju viņai vaļu darīt visas vāciskās lietas, jo viņai ir savi rituāli un sava sapratne, un, ja man kādreiz likās, ka latviskajam ir jādominē, tad tagad man vairs tā nešķiet, man liekas, ka abām šīm pusēm vienkārši draudzīgi jāsadzīvo. Nereti piedāvāju izcept pīrāgus vai uzlieku galdā zirņus, un to viņa pieņem. Līdz cūkas šņukuram neesam tikuši, tas mūsdienu vāciešiem tomēr pārāk eksotiski!
Katrā ziņā noteikti dziedam un muzicējam, tā ir mūsu tradīcija, kas man pašai ir svarīga, un nu jau arī bērniem ir neatņemama vakara daļa. Ja nu pietrūkst kādai dāvanai dziesma, tad aiziet vaļā latviešu danči. Tas viss pasākumu padara jautru.
Ko es visiem šogad varētu novēlēt? Turēt buru!
Sandra Balcere (Vācija), uzņēmēja, kura atvēra un vada pirmo un pagaidām vienīgo veikalu Vācijā, kurā pārdod tikai un vienīgi Latvijā ražotus produktus.
Katru gadu ar meitu Trešajā adventē vedam mājās egli, to pušķojam, izrotājam māju. Cepam īpašos Ziemassvētku cepumus un piparkūkas, gatavojam viena otrai dāvanas. Ziemassvētku vakarā cepam un šmorējam. Noteikti galdā ir pīrāgi un arī karpa – zvīņas kaltējam un liekam maciņos. Tā darījām gan Latvijā, gan tad, kad dzīvojām Īrijā, gan arī tagad Vācijā.
Tradīcijas mūsu ģimenē nemainās, tikai ciemiņi mainās! Dažreiz atnāk kāda draudzene, tagad brauc māsīca ar dēlu no Minhenes, rīkojam bērniem loteriju.
Meita piedzima, kad dzīvoju Īrijā, un, kad ģimenē ienāk bērns, mainās arī svinēšanas tradīcijas. Īrijā ir tādi īpaši egļu rotājumi no īsta sudraba, ļoti smalki izstrādājumi – balerīnas, vilcieniņi ar visu lokomotīvi, gulbīši. Kopš brīža, kad man piedzima meitiņa, katru gadu pirku vienu tādu smalku rotājumu ar domu, ka vēlāk tos viņai došu līdzi pūrā.
Mans vēlējums šogad – lai miers katrā mājā un dvēselē! Lai izdodas dzīvot bez strīdiem, bez skaudības. Un lai veselība visiem!
Kaspars Paegle (Vācija), novusa spēles vēstnesis un čempionātu rīkotājs, biedrības “Novuss Sport ohne Barrieren” vadītājs, Bavārijas biljarda federācijas viceprezidents.
Kādreiz vienmēr centāmies tikt svētku laikā uz Latviju uz nedēļām divām. Kad svinam šeit, Vācijā, arī cenšamies to darīt latviskās tradīcijās. Mēģinām sagādāt piparkūku mīklu, radi atsūta zirņus, speķi, ja tā nav, tad improvizējam ar vietējiem resursiem. Sievasmāte Ziemassvētkos cep pīrādziņus pēc savas īpašās receptes – pieliek nedaudz to un bišķiņ šito. Atkārtot neviens cits nevar!
24. decembrī mēs tā mēreni ēdam – varbūt zirņus vai kādu cepeti, lielā ēšana kaut kā vienmēr ir Pirmajos vai Otrajos Ziemassvētkos. Tad gan – kā piesēžamies pusdienās pie galda, tā līdz vakaram! Ciemos atnāk latviešu draugi, un tradicionāli vienmēr spēlējam stratēģiskās galda spēles.
Svētku laikā un jaunajā gadā ļoti gribētu vēlēt, lai cilvēki kļūst iecietīgāki, saprotošāki, draudzīgāki! Spēks ir kopābūšanā, nevis sašķeltībā.
Elīna Pinto (Vācija), Eiropas Latviešu apvienības priekšsēdētāja, biedrības “Ekonomiskā sadarbība un investīcijas Latvijai” valdes pārstāve.
Ziemassvētkos šogad satinos kā raibā šallē, kur ir gan pašas bērnības sajūtas ar mandarīniem un pašdarinātu dāvanu darināšanu (atkal atklāju krustdūrienu!), gan mūsu bērnu kņada ar vēstulēm Ziemsvētku vecītim un skolas noslēguma ludziņām, gan ilgas pēc savējiem Latvijā. Šogad izpaliks uzstāšanās latviešu kora ziemas koncertā, kas deva svētku sajūtu Luksemburgā, un ar vecākiem, māsām un brāli tiksimies tikai tālsaistē: Londonā dzīvojošā māsa ir sagatavojusi mums Ziemsvētku mīklu minēšanas viktorīnu un no visu mūsu ģimeņu ainiņām izveidotu filmu – skatīsimies to kopīgi. Svinēsim ar mūsu ģimenes portugāļu un luksemburgiešu pusi, tad nu galdā būs piena sivēns un karpa, bet es pievienošu no Engures maiznīcas “KuKul” mīklas ceptās piparkūkas – šogad Kurzemes jūrmalā iegādājāmies sev mitekli, un šī maiznīca ir vienmēr pa ceļam ar kādu smaržīgu maizīti. Viņu gatavoto mīklu nopirku Ziemsvētku tirdziņā Berlīnē. Dāvanās ārzemju radiem un draugiem ir “Senās klēts” sūtīti rakstainie dūraiņi un Latvijas sociālo uzņēmumu radītas lietas, bet savējiem – Latvijas preses abonementi. Mūsējie jāatbalsta arī no attāluma!
Ilze Atardo (Itālija), Milānas latviešu skolas vadītāja, Boloņas latviešu skolas skolotāja, Itālijas latviešu kora “Saule” diriģente.
Latvijā Ziemassvētki parasti bija saspringts darba laiks – kā jau diriģentei. Koncerti, pasākumi… Itālijā ar vīru ejam uz vakara mesu. Te 24. decembris ir parasta darba diena, un galvenais pasākums ir 25. decembrī, kad visi ēd svētku pusdienas. Tāpēc Ziemassvētku vakaru esmu pārņēmusi savā ziņā un tad galdā lieku latviešu ēdienus. Pat ja esam tikai divatā ar vīru, noteikti ir Ziemassvētku dziesmu dziedāšana no latviešu grāmatām klavieru pavadījumā. Internetā saslēdzamies ar maniem radiem Latvijā.
25. decembrī ir tradicionālās itāļu svētku pusdienas ar vīra ģimeni. Tad neiztrūkstoši galdā ir sālīta menca – šo ēdienu savulaik no Norvēģijas atveda itāļu jūrnieki, un nu tas šeit ļoti iecienīts. Bet vispār jau traka ēšana! Katrā ģimenē ir kas nedaudz citāds, bet noteikti ir antipasti – daudz nelielu uzkodu; ir cepetis, zivs, noteikti augļi, siers, rieksti, kūka.
Ziemassvētkus svinam arī latviešu skoliņās. Pirms tam šogad novembrī jau sesto reizi notika Piparkūku nometne, kopā ar biedrību ALISI sākām gatavoties svētkiem, sabrauca latviešu ģimenes no visas Itālijas. Nometnē vienmēr dziedam, gatavojam latviešu ēdienus, kopā priecājamies.
Man šķiet, mums visiem šobrīd vissvarīgāk ir palikt pie veselā saprāta! Lai tas globālais kašķis, fiziskais un garīgais, reiz beidzas, un lai piepildās Ziemassvētku dziesmā paustais: “Viss ienaids rimis”. Un – lai cilvēkiem labs prāts!
Laura Ritenberga-Kindere, zvērināta tulce, Vācijas Latviešu amatierteātra-studijas „Ezīši” vadītāja un režisore.
Mums Ziemassvētki vienmēr bijuši ģimenes svētki, kamēr bija dzīva vecmāmiņa. Tagad, kopš viņas vairs nav, cenšamies viņas iedibinātās tradīcijas turpināt – vakars pie eglītes, attiecīgs latviešu ēdienu skaits. Mums ļoti būtiski, ka dāvanu saņemšana norit ar priekšnesumiem, un tas attiecas uz visiem vecumiem! To darām gan Latvijā, gan Vācijā, kur dzīvoju jau 15 gadus. Pirmajos vai vismaz Otrajos Ziemassvētkos ierasti mēģinu būt Latvijā. Pēdējos divos gados mums ir moderni Ziemassvētki – tiešsaistē, bet tradīcijas paliek! Tikai viens galds ir Latvijā, otrs – Vācijā. Dzejolītis pie eglītes Latvijā, dzejolītis pie eglītes Vācijā.
Mans vīrs ir vācietis, un mums bija jāmeklē kaut kāds risinājums, kā svinēt svētkus, lai abiem būtu bērnības īpašās garšas un smaržas. Tā, piemēram, no viņa ģimenes tradīcijām esam pārņēmuši to, ka Ziemassvētku pusdienās vārām vistas zupu. Bija diezgan ilgs un smags kompromisa meklēšanas process saistībā ar dāvanu dalīšanu, jo vīra ģimenē to darīja priekšpusdienā, lai bērniem būtu laiks visu vakaru spēlēties; mēs to darām vakarā vienlaicīgi ar ēšanu un dzejolīšiem. Ilgi lauzām šķēpus, un tagad ir dažas mazas dāvaniņas pēcpusdienā no vīra ģimenes puses, kuras viņi dabū bez dzejolīšiem, un tad vakarā ir vēl apdāvināšanās jau ar priekšnesumiem. Arī mans vācu vīrs mācās latviešu dzejolīšus un dzied līdzi dziesmām! Bērni, protams, ir sajūsmā par dubultajiem svētkiem.
Šogad Ziemassvētkos latviešiem visā pasaulē novēlu tā pavisam sirsnīgi – lai balts sniegs pār visām rūpēm! Un sākt nākamo gadu ar iekšēju mieru un spēju pieņemt situācijas, ko mēs nevaram mainīt. Lai nenonīkst možais gars un vēlme darboties. Galvenais – nenolaist spārnus! Ja nav citu iespēju, kaut vai vienam pašam sev sarīkot prieka brīdi; kaut atvērt logu un sirsnīgi padziedāt. Kas zina – arī citi pievienosies!
Lelde Vikmane (Francija), Eiropas Latviešu apvienības kultūras nozares vadītāja.
Man no bērnības šie svētki ir ļoti svarīgi, tikpat svarīgi kā Jāņi. No bērnības absolūti dievinu Ziemassvētku sajūtu, kas ir tāda silta, dzirksteļojoša, ar pārsteigumiem – jo man ārkārtīgi patīk pārsteigumi! Un es tiešām ticu Ziemassvētku brīnumam.
Un tagad, kad dzīvoju Francijā, protams, man ir daudz visādu pārsteigumu. Mans vīrs francūzis vienmēr darina Betlēmes silīti, tādu ļoti smalku, viņa mazbērni nāk un skatās, un brīnās. Mūsu Ziemassvētku tradicionālais ēdiens laikam gan jūtami atšķiras – tad ēdam austeres un dzeram šampanieti! Jāpiebilst, austeres ved tepat no piekrastes un tas Francijā nav nekas īpaši ekskluzīvs un dārgs.
Man ļoti gribētos, lai cilvēkiem ir vairāk līksmes! Novēlu visiem ko jautru, ko nebēdnīgu. Pārvarēt trakos laikus, paturot siltumu sirdī. Lai ir prieks, daudz prieka, un lai visiem izdodas izbaudīt Ziemassvētkus, kopābūšanu, apskaut kādu un tikt apskautam!
Laura Putāne (Vācija), Štutgartes latviešu kultūras biedrības “Saime” vadītāja, 2022. gadā gaidāmā dižpasākuma “Eslingenas dziesmu svētkiem 75” galvenā rīkotāja.
Spilgtā atmiņā man palikuši bērnības Ziemassvētki – baznīcā iešana, eglīte, divpadsmit ēdieni. Pašai savu tradīciju man īsti nav, katru gadu esmu svinējusi citādi vai pielāgojusies apstākļiem, piemēram, reiz Ziemassvētkos biju Austrālijā. Pēdējos gados sāk atgriezties bērnības garšas, gribas atkal to sajūtu, kā toreiz.
Man Ziemassvētku sajūtas rada gatavošanās un gaidīšanas laiks, tieši to izbaudu visvairāk. Man ļoti patīk tieši tad iepriecināt citus, mēdzu tuviem cilvēkiem pati gatavot īpašus adventes kalendārus.
Kopš pērnā gada esmu atgriezusies pie eglītes – tā atkal ir manās mājās. Un noteikti ar īstajām svecītēm, ne lampiņām! Ja ir zirņi, tad vāru zirņus, mēģinu izcept pīrādziņus, mācos šķovēt kāpostus. Mēģinu daļēji atgriezties pie senajām ģimenes tradīcijām un paralēli veidot arī savas. Biedrībai “Saime” ir sava tradīcija – 25. decembrī pulksten trijos pēcpusdienā katru gadu tiekamies mūsu draudzē uz īsu dievkalpojumu un tad pasēžam pie svētku galda. Reizēm atbrauc arī viesi, notiek muzicēšana, dziedāšana mājīgā, sirsnīgā noskaņā.
Mans vēlējums gan pašai sev, gan citiem: baltus Ziemassvētkus gan ārēji, gan iekšēji! Lai ārā ir balts sniedziņš un lai sirdī balta, gaiša sajūta!
