“Jā... Pirmkārt, paldies par apsveikumu. Tiešām šodien [ES] Ministru Padome pieņēma lēmumu par manas kandidatūras apstiprināšanu un faktiski būtu jāsāk darbs 7. maijā,” ar Mihailu Kozlovu runāju dienā, kad viņš ir formāli apstiprināts jaunajā amatā, par Eiropas Revīzijas palātas locekli no Latvijas. Lai gan abi tagad dzīvojam Briselē, saruna notiek internetā, caur „Skype”, jo Mihails atrodas komandējumā.
“Mans mērķis vienmēr bija strādāt Eiropas līmenī, bet saglabājot saiti ar Latviju. Tieši tāpēc šis amats man likās perfekts, pilnīgi atbilstošs manai vēlmei nepazust no aprites, kas dažreiz notiek, kad cilvēki sāk strādāt Eiropas institūcijā,” par savu jauno darbu stāsta Kozlovs.
Strādājot par Latvijas Radio korespondentu Briselē, es, Artjoms Konohovs, par Kozlovu pirmo reizi padzirdēju vien marta sākumā, kad manā darba e-pastā iekrita preses relīze no Eiropas Parlamenta. Tajā bija vēstīts, ka gaidāma Latvijas kandidāta uz Revīzijas palātas locekļa amatu noklausīšanās. Pie sevis nobrīnījos, ka neko nezinu par cilvēku, ko Latvija virza tik salīdzinoši augstam Eiropas amatam. Manu uzmanību piesaistīja arī viņa krievu vārds, jo tādu valsts pārvaldē un arī Eiropas amatos ir gaužam maz.
“Es esmu no Latgales. No nelielas pilsētas ar nosaukumu Preiļi, kur faktiski es nodzīvoju no dzimšanas līdz vidusskolas beigām,” par sevi stāsta Kozlovs.
Mihails Preiļos pabeidza krievu vidusskolu. Turpat joprojām dzīvo viņa mamma, kura strādājot slimnīcā. Uz Rīgu Kozlovs pārcēlās 1994. gadā. Sākt studijas latviski viņam nemaz neesot bijis tik grūti, lai gan kādu brīdi gan Preiļos, gan Rīgā esot bijis jāiet uz papildu latviešu, un angļu valodas nodarbībām. “Latgalē kaut kā toreiz, arī 1990. gados un pirms tam man tās attiecības likās daudz draudzīgākas. Varbūt [tāpēc ka tā ir] maza pilsēta, visi visus pazīst. Tāpēc man sanāca pavadīt diezgan daudz laika latviskā vidē. Es arī nodarbojos ar ūdensslēpošanu, man liekas, no 11 gadiem. Tā bija ļoti laba iespēja tiešām apgūt valodu no var teikt pašas bērnības,” viņš saka.
Pēc universitātes Mihails uzsāka darbu Finanšu ministrijā ar Eiropas jautājumiem. Kad Latvija pievienojās ES, viņš kā pirmais no šīs ministrijas devās uz Briseli. “Man likās ļoti interesanti vienam atbraukt uz pārstāvniecību Briselē (es domāju, vienam no šīs nozares) un sākt vērtēt kā labāk būvēt mūsu struktūru, Finanšu ministrijas pārstāvniecību Pastāvīgās pārstāvniecības ietvaros, kādas nozares ir svarīgas, kur ir nepieciešams pēc iespējas ātrāk piesaistīt papildus kolēģus,” viņš klāsta.
Strādājot ar finanšu jautājumiem Latvijas pārstāvniecībā Briselē, Mihails piedzīvoja gan mūsu valsts pievienošanos eiro, gan prezidentūru. Divus gadus viņš pavadīja Londonā, pārstāvot Latvijas intereses Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankā. “Lūk, un tas manā skatījumā noslēdza ciklu Eiropas jautājumos no nacionālā viedokļa, jo gandrīz viss ir piedzīvots,” saka Kozlovs.
Vaicāju Mihailam vai līdzšinējās karjeras laikā viņam, kā jaunam vīrietim no Preiļiem ar krievu vārdu, ir bijis viegli iekļauties Finanšu ministrijas kolektīvā un vai šo gadu laikā ir gadījies piedzīvot kādu atšķirīgu attieksmi pret sevi. “Es uzskatīju, ja cilvēks veic savu darbu kvalitatīvi, tad tas ir galvenais elements. [...] Es visu šo laiku pieturējos pie šī principa. Jāsaka, ka visu šo laiku, kopš es strādāju valsts pārvaldē, man nebija nevienu reizi jāsaskaras ar vērtējumiem, kas būtu balstīti uz citiem faktoriem,” vinš norāda.
Viņa atbilde mani nepārsteidz. Neko citu nemaz nebiju gaidījis. Jāatzīst, ka kaut kādā mērā tas atsauc prātā arī manu karjeras ceļu Latvijas Radio. Kad pirms 11 gadiem sāku darbu Ziņu dienestā, biju vienīgais starp tiešiem kolēģiem, kuram latviešu valoda nebija dzimtā. Arī tagad tādu nav daudz.
Izstāstu Mihailam arī par kāda klausītāja zvanu toreiz, ap 2005. gadu, kurš manai vadībai esot sūdzējies, ka cilvēks ar tādu vārdu kā man, nemaz nedrīkst strādāt Latvijas Radio. Tomēr Mihails no savas puses paliek lietišķi nelokāms. “Jā, varbūt tas vērtējums ir pārāk ideālistisks, bet no manas puses es neko citu tiešām nevaru pateikt,” viņš nosaka.
Sarunas noslēgumā Mihails saka, ka arī strādājot Luksemburgā esošās Eiropas Revīzijas palātas vadībā viņš grib būt noderīgs dzimtenei. “Nav jāuztraucas par to, ka cilvēki iet prom uz Eiropas institūcijām no valsts pārvaldes. Ir jāuztraucas par to vai mēs spējam izmantot šo cilvēku potenciālu Latvijas labā, šiem cilvēkiem esot Eiropas institūcijās. [...] Nav noslēpums, ka jo labāk mēs zinām par to kā tiek pieņemti lēmumi, kā rodas idejas, kā rodas iniciatīvas, kas pēc tam kļūst par direktīvām, lēmumiem, politiskiem lēmumiem, jo labāk mēs spējam šos lēmumus ietekmēt un savlaicīgi izvērtēt. [...] Un bez cilvēkiem Eiropas iestādēs to izdarīt ir ļoti grūti,” atzīmē Kozlovs.
Šis bija stāsts no Briseles par kādu jaunu vīrieti vārdā Mihails, kurš dzimis Preiļos, un pārstāv Latviju Eiropas institūciju gaiteņos. Savukārt es, Rīgā dzimušais un Salaspilī uzaugušais Artjoms Konohovs, par to arī turpmāk vēstīšu klausītājiem Latvijā gan latviski, gan krieviski, jo skaidrot Eiropas varas gaiteņos notiekošo ir ne tikai mans aicinājums, bet arī veids kā būt noderīgam savai valstij.
