Mēs ar Alinu esam dzimušas astoņdesmitajos ar pāris gadu starpību. Es esmu no Rīgas un augstskolā mācījos Valmierā; Alina ir no Valmieras un augstskolu pabeidza Rīgā. Žurnālistikā abas sākām strādāt faktiski vienlaikus. Vēl tagad atceramies savu pirmo preses konferenci, no kuras mājupceļā tramvajā iepazināmies. Sākumā man ne prātā nenāca, ka Alina ir beigusi krievu skolu un ģimenē runā tikai krieviski, jo viņas latviešu valoda ir bagāta un pilnīgi bez akcenta.
Ar Alinu satiekamies mūsu sarunas tēmai visai simboliskā vietā – Saeimā. Alina Lastovska te strādā kā ziņu aģentūras LETA žurnāliste. Politika viņai ir visapkārt, gribi vai nē. Bet vismaz piektdienas pēcpusdienā Saeimas preses telpā ir klusi un mierīgi.
Jautāju, vai viņu nemulsina manis ierosinātās sarunas tēma: par identitāti, integrāciju, latviešiem un krieviem.
“Es pēdējā laikā daudz par to domāju, un man šķiet, ka tas ir tik ļoti...pat ne sekundārs, bet vispār ļoti tāls jautājums par to, kas es esmu – latviete vai krieviete, kas ir latvieši un krievi. Es līdz galam nesaprotu, kāpēc vispār par to ir jārunā? Man liekas – vai nu tu esi labs cilvēks, vai slikts cilvēks, vai kaut kas pa vidu. Ne jau tas, vai tu esi latvietis vai krievs, nosaka, kāds tu esi,” saka Alina.
Kad kādā no pirmajām sarunām paudu Alinai izbrīnu par viņas lielisko latviešu valodu, viņa atzina, ka runāt latviski ir vieglāk nekā rakstīt. Atcerējās, kā kāds žurnālistikas pasniedzējs augstskolā smīkņājis par krievu žurnālistu ambīcijām rakstīt latviešu valodā, un atzina, ka garumzīmes viņai liek „Tilde”. Tagad tas jau gandrīz aizmirsies. Alina gan smejas, ka pirms gadiem pieciem no aģentūras LETA puses tā bijusi zināma avantūra – pieņemt viņu darbā kā latviski rakstošu žurnālisti.
„Tam es tiku pāri. Protams, salīdzinot, kā es rakstīju kādreiz un tagad… Bet es to daru katru dienu, lielāko dienas daļu, protams, ka valoda uzlabojas. Tas ir tikai prakses jautājums,” spriež Alina.
Līdzās latviešu un krievu valodai Alina pārvalda arī angļu, ir mācījusies vācu un ķīniešu. Kādas valodas nemācīšanās principa pēc viņai nav saprotama. Gan krievu principiālā nerunāšana latviski, gan arī otrādi.
„Tu nevari liegt sev to bagātību runāt kādā valodā un saprast, kas tev apkārt notiek, bez racionāla iemesla. Kāpēc lai tu neiemācītos, kāpēc lai tu nepamēģinātu?” jautā Alina.
Tomēr es ļoti labi saprotu arī tos, kuru acīs valoda iemieso pārāk sāpīgu pieredzi, aizvainojumu un dusmas, lai labprātīgi tajā runātu. Te laiks atzīties, ka arī man pašai, augot ar ļoti skaudru ģimenes pieredzi padomju gados, izsūtījumā, mežos un cietumos salauztām dzīvēm, ar krievu valodu bērnībā negribējās draudzēties. Augu laikā, kad to jau varēja atļauties arī nedarīt, un mana krievu valoda palika visnotaļ viduvējā līmenī. Tagad, ar pieaugušā prātu, savā ziņā apskaužu Alinu par spēju oriģinālvalodā vienlīdz labi baudīt kā Blaumani, tā Puškinu. Te vietā pieminēt, ka Alina vidusskolā mācījās tieši krievu skolu reformas laikā.
„O, tad bija jautri, pie mums brauca televīzijas, nāca novērotāji… Bet mūsu skola bija no tām, kas nepiedalījās protestos. Neatceros, ka mēs ļoti pārdzīvotu vai pretotos. Bet tā bija tāda skolas pozīcija – mēs mēģinājām vairāk pielāgoties tiem apstākļiem, kas bija.”
Alīna pieļauj, ka savu lomu spēlējušas arī mācības eksperimentālajā klasē, kas jau no 5.klases mēģināja mācīties bilingvāli.
„Protams, tīri emocionāli tu biji dusmīgs par kaut kādiem brīžiem, kad tev nevar nodrošināt, piemēram, normālus mācību materiālus vai, ka tas nabaga skolotājs…saproti, tajā brīdī tā likās absurda situācija – tu esi krievvalodīgais, skolotājs ir krievvalodīgais, bet tagad jums kaut kādā veidā nez kāpēc ir jāsarunājas citā valodā,” atceras Alina.
Viņa apzinās, ka ir „labais integrācijas piemērs”, bet tas nereti nozīmē būt starp diviem dzirnakmeņiem un spīvi diskutēt kā ar ļoti nacionālistiski noskaņotiem latviešiem, tā krieviem.
„Sarežģīts brīdis man tīri emocionāli bija referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu, kad bija ļoti daudz retorikas par šo jautājumu. Nebija patīkami klausīties nevienu no pusēm, jo tie argumenti parasti nebija tādi, kas mēģinātu saliedēt sabiedrību, bet gan ļoti šķeļoši. Vismaz man tā likās,” saka Alina.
“Pirmkārt, argumentācijas jautājums vienmēr ir ļoti subjektīvs. Otrkārt, cik daudziem cilvēkiem vispār ir pieeja kvalitatīvai informācijai? Kādus medijus mēs ikdienā lietojam, cik mēs spējam kritiski domāt, izvērtēt informāciju un atdalīt emocionālo no racionālā? Domāju, ka lielākajai daļai, kas parakstījās [par krievu valodu kā otro valsts valodu] nesagādā grūtības dzīvot valstī, kurā viņi dzīvo, un runāt šīs valsts valodā. Nedomāju, ka latviešu valodu ir tik grūti iemācīties, šeit dzīvojot,” saka Alina.
2012.gada referendums bija brīdis, kad daudzi juta vajadzību nostāties vienā vai otrā pusē. Tieši šī emocionālā fona dēļ Alina referendumā nepiedalījās, lai gan nešauboties saka – protams, atbalsta latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Tomēr viņa ir pārliecināta, ka ne jau valoda vai svētku paradumi, bet gan ikdienas darbi nosaka to, vai tu esi lojāls savai valstij vai nē.
„Mēs ģimenē nekad neesam kultivējuši kaut kādas ideoloģiskas lietas. Mani vecāki nav mācījuši, kādā pusē man būtu jānostājas. Protams, viņi izdarīja izvēli, atdodot mani mācīties mazākumtautību, nevis latviešu skolā. Bet viņi nekad neuzstāj – ak dievs, ko tu dari, ko tu raksti, vai tu ej 9.maijā kaut kur vai neej. Un es nedomāju, ka es būtu sliktāks cilvēks, ja es aizietu 9.maijā pie pieminekļa. Nedomāju, ka tā es uzreiz kļūtu valstij nelojāla. Bet es to nedaru, jo man nav vēlmes visā tajā būt,” saka Alina.
Starp citu, Alinas ģimene Latvijā dzīvo jau vismaz septiņās, astoņās paaudzēs un bija Latvijas pilsoņi arī pirms Otrā pasaules kara. Tāpat kā mana ģimene. Tikai tā nu sanācis, ka viņas ģimenes valoda ir saglabājusies krievu. Un te man jādomā par Somiju un tās zviedriski runājošo iedzīvotāju daļu. Protams, vēsturiski šāda analoģija nav precīza, bet sajūtu ziņā gan varbūt. Reiz kāds soms mani izlaboja: viņi nav zviedri. Viņi ir zviedriski runājoši somi. Un tad man bija jādomā – vai krieviski runājoši latvieši arī kādreiz izklausīsies pašsaprotams vārdu savienojums?
