Latviešu floristes sirsnība un ziedu māksla priecē Minsteres iedzīvotājus

“Ziedu darbnīca ir mana pasaule, kurā patveros, smeļos spēku un prieku,” par savu sirdsdarbu saka latviete Inese Freiberga. Jau trīspadsmit gadus viņas veidotie pušķi un kompozīcijas priecē Vācijas pilsētas Minsteres iedzīvotājus un viesus.  

“Mans ceļš Vācijā sākās 2002. gadā. Toreiz atbraucu ciemos pie savas māsas, kura jau dzīvoja Minsterē. Iepazinos ar vienu vācu kungu un… Nevaru teikt, ka tā bija kāda pārpasaulīga mīlestība, tomēr kopā mums bija labi, viņš bija drošs, uzticams cilvēks. Kad nāca ierosinājums pārcelties šurp, daudz nedomāju. Latvijā viena audzināju divas meitas. Brīžiem, lai mūs nodrošinātu, strādāju trijās darbavietās, biju pārgurusi un iztukšota. Meitām drīzumā bija jāpabeidz skola, ar izmisumu prātoju, ka es varu atļauties sūtīt studēt tikai vienu, jo abas finansiāli atbalstīt es tolaik nevarētu,” atceras Inese.

"Zaļie īkšķīši" iedzimst

Ar vācu dzīvesbiedru gan vēlāk ceļi šķīrušies, tomēr savu ceļu Minsterē Inese turpināja un turpina joprojām. Augi vienmēr bijusi Ineses aizraušanās, jau kopš bērnības, tādēļ likumsakarīgi mācījusies Bulduru Dārzkopības tehnikumā, ko pabeigusi, iegūstot dārznieka agronoma diplomu. Inese joprojām ļoti lepojas ar šo mācību iestādi un, kaut pagājuši jau daudzi gadi, joprojām tiekas un apmainās zināšanām ar saviem kursabiedriem, ar siltiem vārdiem atceras pasniedzējus. Inese beigusi arī floristikas kursus Ventspilī.

“Allaž esmu bijusi ļoti aktīva, vienmēr interesējos par visu jauno, par modes tendencēm savā jomā, jauniem paņēmieniem. Joprojām uzturu kontaktus ar kolēģiem – dārzniekiem, floristiem; apmaināmies ar pieredzi.

Jau Latvijā gribēju atvērt savu ziedu veikalu. Un, kad pārcēlos uz Vāciju, man bija pilnīgi skaidrs, ka vēlos darboties tikai savā jomā un nekur citur.

Tas nemaz nebija grūti, jo Vācijā florists ir pieprasīta profesija un darbu atrast ir vienkārši. Pirmos četrus gadus nostrādāju kā algota darbiniece ziedu uzņēmumā. Pa to laiku pētīju tirgu, apstaigāju visus Minsteres ziedu veikalus, izpratu vietējo pircēju gaumi un pieprasījumu.”

2007. gadā pienāca brīdis, kad Inese jutās gatava atvērt savu ziedu salonu. Diemžēl pēc dažiem gadiem nāca likteņa trieciens – Inese smagi saslima. “Tas bija iemesls, kādēļ 2013. gadā veikalu aizvēru – nezināju, kas ar mani būs…. Par laimi, lai arī saglabājušies daži veselības traucējumi, lielā cīņa ir uzvarēta. Ar optimismu un ticību! Man spēkus deva doma, ka man tas viss ir jāuztur, lai būtu, ko atstāt mazdēlam, lai viņš to varētu pārņemt, kad izaugs.”

Inese Freiberga ar mazbērniem

Ineses nojausma toreiz bijusi gluži gaišredzīga – vecākais mazdēls, kam tolaik bija tikai gadiņš, bet tagad astoņi, patiešām acīmredzami ies omītes pēdās – arī viņam mīlestība un interese par augiem un ziediem ir jau šūpulī ielikta. “Puisītim jau tagad ir "zaļie īkšķīši"! Pat tad, kad bija pavisam maziņš, viņš puķes nekad nerāva – viņš tās paijāja. Sarkanās rozes viņam tā patika, acis kļuva pilnīgi apaļas, mutīte pavērta, tik priecīgs un sajūsmināts! Tagad ir mans čaklais palīgs augu kopšanā, pērk un nes sēkliņas, kopā sējam un stādam,” priecājas laimīgā vecmāmiņa.

Viņa atceras kādu kuriozu mazdēla centības dēļ. Reiz atnācis ciemos un teicis – ome, tev tur tomāti! Patiešām, Inese bija atnesusi tomātu stādiņus veikala plastmasas podiņos un teikusi – jā gan, tie mums vēlāk būs jāpārstāda. Kamēr vecmāmiņa uz brīdi uzgājusi otrajā stāvā, mazais zibenīgi visus tomātus jau iestādījis. Tiesa, ar visiem plastmasas podiņiem, bet omīte, protams, mazbērna prieku nejauca, paslavēja un vēlāk, kad dūšīgais dārznieks jau bijis prom, rakusi ārā, ņēmusi no podiņiem laukā un stādījusi pa jaunam: “Man gan bija ļoti jāuzmanās, lai nekas nebūtu redzams un stādiņi būtu precīzi tajās pašās vietās, jo viņš man tāds dikti acīgs!” Mazajam dārzniekam ir arī brālītis un māsiņa, dvīnīši, bet viņiem šobrīd ir tikai gadiņš. Inese smejas – vēl jau nevarot zināt, vai būšot tādi paši puķumīļi, bet nu zemenes gan dikti abiem garšojot!

Katrs ziediņš apmīļots

Kad slimība bija pieveikta, Inese atkal pievērsās ziediem, šoreiz atverot nelielu darbnīcu “Blumen Freiberga”.  Pamatpasūtījumi ir ziedu pušķu piegāde degvielas uzpildes stacijām, ar ko viņa nodarbojās jau iepriekš. Ineses darbnīcas pušķi ir iecienīti un pieprasīti, jo katrs veidots individuāli, ar mīlestību un uzmanību. Lielajos uzņēmumos pušķus gatavo pēc fotogrāfijām, milzu tempos, burtiski uz konveijera lentas, savukārt te katrs ziediņš tiek rokām apmīļots un ielikts savā vietā.

“To laiku, ko veltām pušķiem, jau nevar samaksāt… Bet tā es esmu iesākusi! Tā esmu ieradinājusi arī savus klientus.

Liekam lielu uzsvaru uz to, lai ziedi būtu svaigi un maksimāli ilgi saglabātu savu skaistumu. Klienti pazīst manu stilu, ja kaut ko pamainu, tas uzreiz tiek pamanīts. Jo arī tankštellēs, lai cik varbūt dīvaini neliktos, ir savi pastāvīgie pircēji – parasti tie, kas dzīvo netālu vai katru dienu garāmbraucot ieraduši pildīt degvielu,” stāsta Inese.

Daudzi klienti, kas iegādājušies Ineses darbnīcas pušķus, pēc tam uzmeklē arī to autori – jautā degvielas uzpildes stacijās, kas tos gatavojis, jo tie ir īpaši, citādāki. Pēc tam jau pasūta speciālus pušķus tieši sev.

Inese saka – reklāmas sludinājumus gandrīz nekur neliekot, pietiekot ar “bezdrāts telegrāfu”.

InesesFreibergas darbnīca

Daudzi klienti palikuši uzticīgi no salona laikiem. Ir cilvēki, kas ienāk garāmejot, jo, lai gan tas vairs nav lielais salonveikals, bet darbnīca, tās durvis vienmēr laipni atvērtas, ziedi ir uz vietas un ikkatrs var ko nopirkt vai pasūtīt.

“Es ņemu pretī jebkuru pasūtījumu, nekad nesaku “nē”. Man pašai nepatīk, ja man pasaka “nē”, piemēram, kaut vai pie manikīres, kad viņa saka – nē, nē, man nav laika, man tevi nav kur iestarpināt! Tad paliek tāda nedaudz skumīga sajūta. Tāpēc es mēģinu vienmēr atrast laiku jebkuram, tā man iegājies. Bija tāds gadījums – manam salonam blakus atradās maza viesnīciņa, tur bija apmetušies vjetnamieši. Viņi ienāca pie manis dažas minūtes pirms slēgšanas – vajagot divdesmit lielus puķu pušķus līdz nākamā rīta pulksten septiņiem! Naktī sēdēju un veidoju, septiņos no rīta pušķi bija gatavi!”

Floriste atceras arī kādu kuriozu, kas saistīts ar nespēju pateikt “nē”.

Reiz kāda kafejnīca 13. februārī pasūtīja uz Valentīna dienu galda dekorus: “Tā bija Minsterē slavena kafejnīca, pasūtījums interesants, paņēmu arī, kaut bija tikai viena diennakts laika. Izdomāju, ko veidot un kā, kopā ar savu palīdzi visu izdarījām, vedu dekorus pasūtītājam, bet biju tik pārgurusi, ka nepamanīju stikla durvis un ar pieri pārsitu stiklu… Nokļuvu slimnīcā, bet viss, par laimi, beidzās labi, bez nepatīkamām sekām.”

Vācijā gaume ir citādāka

Ineses darbnīcā tiek veidots viss, ko vajag – pušķi, specpasūtījumi, telpu rotājumi:

“Kad klients pasūta, man uzreiz ir skaidrs, ko vajag, tūlīt ir idejas. Tad gan seko fāze, kad lauzu galvu, kā dabūt kopā visas detaļas.

Bet tā jau ir tehniska lieta, un tas ir mans uzdevums, mans darbs un interese, un tas man nesagādā grūtības, bet prieku.”

Puķu meistare saka – vāciešiem gaume tomēr esot citāda: “Mums ir savi iemīļoti krāsu salikumi, Vācijā – citādāki. Kad tikko sāku strādāt, saimnieks teica – tu veido ļoti skaistus pušķus, ieguldi daudz darba un uzmanības, bet es gribētu tās krāsas mazliet citādāk. Un tad man bija skaidrs. Bet nebija arī tā, ka sevi būtu bijis jālauž. Pamatojos uz zināšanām, savu gaumi, pieredzi, bet daudz arī – intuitīvi, runājot ar klientiem. Lielākā atšķirība, man šķiet, ir materiālu izvēlē, kaut vai runājot par zaļumiem. Viņiem patīk arī eksotiskāki zaļumi, eikalipts, rozmarīns. Vācieši pieņem visu! Pat dzīvības koku, buksi. Latvietis domātu – nu nē, tas tak kapiem tikai domāts. Arī pāra un nepāra skaits vāciešiem nav tik svarīgs, reizēm ir pat otrādāk – daži domā, ka nepāris piemērots nešanai uz kapsētu. Ziedu veikalā pieprasīti ir augi podiņos, kas ir papildus noformēti: ar kādu lentīti, tauriņu, sirsniņu. Uz “čiki-miki” gan es neparakstos, mēs pa savam to darām – tā gaumīgi un ieturēti. Hortenzijas vāciešiem dikti patīk! Man arī – jau kādi 30 podiņi mājās ir! Patiesībā pieprasījums atkarīgs no vietas. Pat katrā Minsteres rajonā ir dažādi ļaudis ar dažādām gaumēm un prasībām! Ja manā veikalā ienāk cilvēks, kas atbraucis no citas pilsētas, tas uzreiz manāms. Ārzemniekiem atkal kaut kas cits patīk, pie manis ļoti daudz nāca angļi, jau zināju, ka viņiem patīk, lai pušķim ir liels apjoms.

Vēl – Latvijā cilvēki lielākoties skaidri zina, ko vēlas un ko nekādā gadījumā negrib. Te savukārt ir ļoti maz tāda veida klientu, pārsvarā paļaujas uz floristu gaumi.

Jāpiezīmē, ka vācu kungiem ir ļoti laba gaume, viņi uzreiz zina, ko vēlas, kas dāmai patīk.”

Arī Vācijā, gluži kā citur, mode mainās attiecībā uz ziediem. Piemēram, agrāk ļoti pieprasītas bijušas orhidejas un antūrijas, bet tagad tās galīgi “neejot” – jaunajai paaudzei ir pilnīgi cita gaume. Inese smejas – pat antūrijas zieda sirds formiņa nespēlējot nekādu lomu! Acīmredzot sirsniņas tiek sūtītas tikai ar interneta starpniecību… Vācu publikai gan vairāk pie sirds ejot asorti pušķi, viena veida ziedu pušķus pērkot mazāk: “Rozes, protams, gan neiziet no modes nekad! Un, jā, gatavot pušķus tirdzniecības vietām vai strādāt ar individuāliem klientiem, kurus tu jau personīgi esi iepazinis – pavisam kas cits. Man bija “eksotiskā kliente”, kas vienmēr vēlējās krāšņus tālu zemju ziedus; bija “baltā kliente”, kas allaž izvēlējās tikai baltas krāsas puķes.

Vārdus es ne visiem klientiem atceros, bet gaumi gan!”

Savs stils ir vērtība

Ineses nerimtīgā ticība labajam, dzīvesprieks, spēks un aizrautība plūst pāri malām un iedvesmo. Par savu uzņēmumu teic – uztver to kā ģimeni, arī visus darbiniekus, cik nu kuru reizi to ir:

“Vienmēr esmu pieturējusies pie tā, ka cenšos latviešu meitenēm piedāvāt darbiņu, vismaz jaunatbraucējām, vismaz, kamēr atsperas un iekārtojas.

Jo ģimenes cilvēkiem šis darbs īsti neder – mēs strādājam visās brīvdienās un svētkos… Bet es saku sirsnīgu paldies visām savām meitenēm, kas bijušas ar mani kopā gan gaišos, gan grūtos brīžos! Ir arī pastāvīgās kundes no latviešu vidus, pinu arī Jāņu vainagus. Kad bija lielais veikals, tas pat daudziem bija kā tāds tikšanās un informācijas apmaiņas punkts.”

Floriste teic – pašai neatliek laika sparīgi iesaistīties latviešu diasporas sabiedriskajās norisēs (Minsterē ir liels latviešu centrs), bet uz 18. novembra pasākumiem gan allaž esot klāt.

Savukārt decembrī, Ziemassvētku gaidīšanas laikā, viņai pašai ir kāda jauka tradīcija – Inese savā veikalā-darbnīcā rīko īpašas izstādes. Iedvesmoties viņa brauc pie Gregora Lerša, viena no Vācijas labākajiem floristiem: “Divas nedēļas iepriekš aizbraucu, sasmeļos iedvesmu, sakausēju ar savu pieredzi, gaumi idejām. Gūstu arī apstiprinājumu, ka mans virziens ir pareizs. Ar Lerša kungu daudz esam tikušies, un viņš saka – tas interesantākais, ka mēs, katrs ziedu meistars, saglabājam savu individualitāti, no tā nevajag mukt prom, nevajag izšķīst! Ja to apvieno ar Vācijas gaumi un pieprasījumu, tad esi topā.”

Izstādē Inese izliek savas kompozīcijas, un tas ir laiks, kad nesteidzīgi parunāties ar katru klientu, varbūt dot kādu labu padomu jautājumos, kas skar ziedus. Meistare gan smejas – daudzi pragmatiski noskaņotie esot neizpratnē, kāpēc viņa tik dāsni un par velti dāļājot padomus, piemēram, ko darīt, lai nopirktie ziedi vāzē ilgāk saglabātu svaigumu un skaistumu – tas taču neesot izdevīgi! “Bet es viņiem saku – jūs tomēr nāksiet gan pie manis, jo tie ziedi stāvēs! Un kaut pēc divām, trim nedēļām, bet

jūs nāksiet, jo redzēsiet, ka es strādāju no sirds, nevis tikai par naudu. Klienti ļoti novērtē tādu pieeju, jo visur tā nav.

Salonveikalā es zināju, kam dzimst bērni, kad opaps gaida mazbērnus ciemos, kam jubilejas, kam kāds saslimis vai beidzis skolu. Daudzi joprojām nāk pie manis, kaut arī esmu citā rajonā un man vairs nav tik krāšņa veikala. Tas ir daudz vērts.”

Sirds siltumu novērtē

Inese Freiberga

Inese tik gaiši skatās uz pasauli, ka teic – pa šiem padsmit gadiem klientu dēļ esot jutusies sarūgtināta varbūt reizes divas… Toties ar lielu sirsnību stāsta par daudzajiem aizkustinošajiem pārsteigumiem, ko pastāvīgie klienti mēdz sarūpēt, piemēram, aizbrauc atvaļinājumā uz Latviju un sūta kartiņas ar tekstu: “Sveiciens no Tavas dzimtenes! Esam šeit un mums te ļoti patīk!”. Arī dzimšanas dienā tiek saņemt apsveikumi, bet vislielākais aizkustinājums bijis, kad pēc smagās operācijas daži pastāvīgie pircēju pat atnākuši Inesi apciemot uz slimnīcu, turklāt ar dāvanām un gardām veltēm.

“Bija tāda Frau Becker. Viņa gadiem pie manis nāca, kļuva arvien vecāka un vārgāka, jau pārvietojās ar rollatoru. Reiz ienāk veikalā, saka – man vajadzēs puķītes, bet es uz brīdi iziešu līdz beķerejai. Saku – labi, labi! Viņa atnāk ar kūciņām un divām kafijām! Un tad ir tā… Lai cik man trūktu laika, lai cik daudz pasūtījumu, es atbīdu visu malā un šo brīdi veltu tam cilvēkam. Apēdām kūciņas, izdzērām kafiju, papļāpājām.

Kaut arī darbs stāv uz vietas, šis moments ir daudz vairāk vērts.

Darbu jau paspēšu izdarīt tik un tā. Vēlāk, kad bija jāliekas slimnīcā uz nopietno operāciju, meklēju kādu floristi, kas mani aizvietotu, jo tobrīd vēl nebija domas par lielā salona slēgšanu. Pieteicās kāda vāciete, atnāca, jau visu apskatīja, izrunājāmies. Man jāaizskrien turpat netālu uz aptieku, un taisni tai brīdī iekšā nāk vecā Bekeres kundze. Es viņai saku – Frau Becker, jūs izvēlieties ziedus, te ir mana jaunā floriste, viņa jūs apkalpos, es drīz būšu! Atnāku, floriste dodas prom, bet Bekeres kundze sēž tā stīvi. Prasu, kas par lietu. “Vai ŠĪ būs tava floriste?” Saku, ka jā, tā ir domāts. Un viņa man – tik salta! Es nevēlētos gan! Tas man lika pēkšņi apstāties savā skrējienā un saprast, ka es tikai biju griezusies lielā ritenī, gribēju paturēt salonu, degvielas uzpildes staciju, vajadzēja profesionāli, bet par to, kā tiks apkalpoti mani mīļie klienti, pat nepadomāju! Tad arī pieņēmu lēmumu, ka lielo salonu slēgšu, un, ja operācija izdosies, tad skatīšos pati tālāk, kā būs.”

Brīnumdārziņš pilsētas pagalmā

Inese uzvarēja ļauno slimību, ar ko aizgāja pa ziedu ceļu augšup viņas brālis… Arī tad bēdas palīdzēja pārvarēt darbs. Un veikaliņš, gan mazāks, ir atkal vaļā, un ikkatrs tiek mīļi gaidīts. Inese saka – daudzās grūtās situācijās domāju, cik labi, ka man ir tāda ziedu pasaule, kur patverties, kur katru rītu ieeju un smeļos kaut ko jauku! Ejot jau labi, par spīti visam. Darbs sniedz lielu gandarījumu, tas pat nav darbs, bet dzīvesveids, māsa smejoties – ar viņu neesot iespējams nekur doties kopā, jo Inese vienmēr skrien pie ziediem! Iet visos ziedu veikalos, runājas, fotografē ziedus dārzos.

Viņa iet arī pati vākt materiālus, cik nu tas Vācijā atļauts: “Plūkt šeit nedrīkst daudz ko. Bet no zemes celt var! Uz dažādiem kokiem aug dažādi ķērpīši, kas dažādos laikos krīt zemē un gaidīt gaida savācami. Tad žāvēju, līmēju, veidoju sausos vainadziņus. Man tepat blakus aug liela platāna, vienīgais koks, kas met mizu. Bija liels sausums, bira nost gabaliem. Nu kā tu viņu nepacelsi!”

Uz Latviju atpakaļ doties domas nav, jo meitas, māsa, mazbērni, no kuriem vismaz viens ir tas, ar zaļajiem īkšķīšiem, visi ir Minsterē. Lai gan Popē gaida no mammas mantotās mājas. Inese, ciemojoties tur, jau sākusi šo to stādīt, jo viņas sapnis ir izveidot privāto botānisko dārzu: “Es nezinu, vai iespēšu, vai pabeigšu… Neesmu vairs tik jauna un spēcīga. Un, redz, tur vajag kādu, kas tomēr to visu pieskata, jo meža dzīvnieki posta. Un apkopt vajag…” Bet puķu burves optimisms ir nezūdošs: “Tikmēr es te veidoju savu otru sapni – “dārzu podiņos”. Mitinos dzīvoklī, bet mums te ir tāds iekšējais pagalms, trim mazdzīvokļu mājām kopā. Tad nu rosos tur, podiņos viss kaut kas aug, kaimiņi priecājas, ka skaisti esot. Nāk vecie tantuki, saka – man te ir sēkliņas no štokrozēm, vai tu man vari iesēt!”

Inese nevar bez puķēm – viņai arī mājās vāzēs vienmēr ir ziedi. Ne speciāli veidoti pušķi, nē, tāpat vien. Īpaši viņai patīk baltas puķes. Un vēl – ziema un jūra.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti