Aleksejs ir arī viens no šā gada Ziedoņa balvas laureātes, literatūras skolotājas Daigas Zirnītes audzēkņiem, un viņam ir ko teikt arī par savulaik stundās demonstrēto, bet vēlāk „tikumības karos” aizliegto filmu par dzejnieka Artura Rembo attiecībām ar Polu Verlēnu.
- «E-klases» uzlaušana - dīvains atgadījums
- Salīdzinājumi ar ģēniju rada neērtības sajūtu
- Dalījuma starp matemātiķi, literātu vai mūziķi nepastāv
- «Tikumības grozījumi» - bezjēdzīgi
- 1.ģimnāzija nav tikai matemātiķu skola
«E-klases» uzlaušana - dīvains atgadījums
Latvijas Radio: Skola beigusies, kāda ir sajūta – labi, ka beidzot tie 12 gadi nolauzti, vai arī būs žēl šķirties?
Aleksejs Popovs: Protams, ir kaut kādas lietas, kuru pietrūks, un ir lietas, par kurām ir prieks, ka tas ir beidzies.
Bet man nav sajūtas, ka viss ir beidzies – tuvojas olimpiādes, tuvojas mācības universitātē, tā kā atslābt īsti arī nevar.
Vasarā ir svarīgākās - starptautiskās olimpiādes. Tuvākā man būs starptautiskā matemātikas olimpiāde Honkongā un pēc tam – starptautiskā informātikas olimpiāde Krievijā.
Cik starptautiskās olimpiādēs pa šiem skolas gadiem esat paguvis piedalīties?
Ja nemaldos, neskaitot šo gadu, sanāk piecas informātikas olimpiādes, viena matemātikas un viena lingvistikas olimpiāde.
Un joprojām patīk tā lieta?
Protams, ļoti. Pirmkārt, tie ir tie priekšmeti, kas man ļoti patīk un interesē un kurus es tūlīt arī turpināšu mācīties. Otrkārt, starptautiskas olimpiādes, protams, ir arī ļoti sociāls pasākums, jauni kontakti.
Jūsu vārdu daudzi iemācījās pirms diviem gadiem, kad, mācoties 10.klasē, izveidojāt „e-klases” paplašinājumu un saņēmāt diezgan lielu nepatiku no „e-klases” izveidotājiem. Kā jūs uz šo notikumu skatāties šodien?
Tas bija tāds jocīgs atgadījums, arī zināmā mērā sociāls, toreiz ieguvu daudz jaunu un interesantu kontaktu.
Neteiktu, ka tas kaut kā ļoti ievērojami būtu mani ietekmējis. Tas vienkārši notika, kaut ko varbūt parādīja par mani, par to uzņēmumu…
Vai jūs darītu ko tādu vēlreiz?
Protams, jā. Es joprojām esmu programmētājs, un viens no maniem uzdevumiem un lietām, pēc kā es tiecos, ir darīt tā, lai datorus izmantot būtu ērtāk un lai tie būtu lietderīgāki. Ja man ir iespēja to izdarīt, es to, protams, labprāt daru.
Salīdzinājumi ar ģēniju rada neērtības sajūtu
Kā sadzīvojat ar spiedienu un gaidām no cilvēkiem, kuri joprojām atceras jūs kā „to, kurš uzlauza „e-klasi”” un sauc par „nākamo IT ģēniju”?
Tas ir ļoti labs jautājums, jo es, protams, nekad negaidīju kaut kādu tādu slavu. Man ir drusku neērti, ka cilvēki par mani runā kā par kaut kādu IT (informācijas tehnoloģiju) ģēniju vai vispār, runājot par mani, izmanto konkrēto saīsinājumu IT. Jo ar IT mēs saprotam principā informācijas tehnoloģiju industriju, proti, uzņēmumus, kas nodarbojas ar tīri lietojamu programmatūru. Savukārt es vismaz šobrīd, cik nu vispār varu plānot savu nākotni un domāt par to, ko dzīvē gribu darīt, vairāk sliecos uz akadēmisko un teorētisko pusi.
Gribu nodarboties ar to, ko angliski sauc par „computer science”, tātad tieši ar zinātni par to, kā datori strādā, ko ar tiem var izdarīt un ko nevar, vai kaut ko var izdarīt ātrāk, drošāk, labāk. Tāpēc es dažreiz jūtos neērti, ka cilvēki salīdzina mani ar kaut kādiem pazīstamiem programmētājiem vai biznesmeņiem, sakot, ka mani droši vien sagaida līdzīga nākotne.
Kaut gan es zinu, ka pats laikam turp nevirzīšos un meklēšu savu laimi citur.
Jūs jau esat uzņemts vienā no prestižākajām tehnoloģiju augstskolām pasaulē – Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā jeb MIT Bostonā. Vai tas ir sens sapnis – mācīties tieši tur?
Vispār jā. Grūti teikt, ka sapnis, bet kopš kāda 2011.gada man ir bijusi tāda doma, ka tā laikam būtu tā foršā vieta, kur mācīties.
Vai būsiet tur vienīgais students no Latvijas?
Bakalaura līmenī šobrīd MIT nav neviena studenta no Latvijas. Ir daži no Igaunijas, varbūt kāds no Lietuvas, neesmu drošs. Maģistrantūrā un doktorantūrā gan ir vairāki latvieši.
Dažs varbūt tagad klusībā nopūšas – kārtējais talantīgais jaunietis pabeidz skolu Latvijā, aizbrauc mācīties uz ārzemēm un droši vien tur arī paliks. Kāda jums par to šobrīd ir sajūta?
Ziniet, ar to palikšanu nemaz nav tik viegli un rožaini. Kamēr studēšu MIT, es principā Amerikā strādāt nedrīkstu, jo tādi ir studentu vīzas nosacījumi. Un arī iespējas palikt tur pēc studijām tā, pa taisno, man īsti nav. Protams, ja es varēšu pārliecināt kādu lielu uzņēmumu, ka viņiem mani ļoti, ļoti vajag, tad var cerēt uz vīzu, ko šis uzņēmums sponsorē. Bet man personīgi tas šķiet milzīgs „čakars”…
Un man arī nav tik lielas vēlmes savu dzīvi veltīt darbam kādā lielā uzņēmumā Amerikā.
Ar akadēmisko darbu un pētniecību var nodarboties gandrīz jebkur, un mums ir brīnišķīgi paraugi, kad cilvēki ir mācījušies ārpus Latvijas, bet tagad ir atgriezušies Latvijā un šeit veido mūsu pētniecības kodolu. Tas noteikti ir Vjačeslavs Kaščejevs, Andris Ambainis un daudzi citi. Un tā noteikti ir viena lieta, ko es apsveru.
Dalījuma starp matemātiķi, literātu vai mūziķi nepastāv
Es par jums runāju ar jūsu latviešu valodas un literatūras skolotāju Daigu Zirnīti, kura nupat ieguva Ziedoņa balvu. Un viņa sacīja, ka daudziem „matemātiskajiem prātiem” ir arī ļoti labas sekmes literatūrā. Ko jums, IT un matemātikas olimpiāžu laureātam, devusi literatūra, valodas, humanitārie priekšmeti?
Vispār es nemēdzu izšķirt humanitāros un eksaktos priekšmetus, un man arī ļoti nepatīk, kad kāds mēģina iedalīt cilvēkus „humanitārajos” un „eksaktajos”. Man šķiet, ka tam iedalījumam nav nekādas praktiskas nozīmes. Jo gan matemātika, gan literatūra – tas viss ir par iztēli un par saprašanu. Akadēmiskajā matemātikā mēs arī lasām tekstus, runājam par to, ko saprotam, palīdzam cits citam saprast to, ko neesam sapratuši, un caur to nonākt kaut kur tālāk. Atšķirība ir tikai pierakstā un objektos, par ko runājam. Bet būtība jau paliek tā pati. Arī literatūra vienkārši parāda, kā raudzīties uz problēmām, kā tās aprakstīt un kā par tām spriest.
Man nav tāda mentāla bloka – hei, tu esi matemātiķis, tu nedrīksti spriest par literatūru!
Taču mēs daudz runājam par to, ka jauniešiem vairāk vajadzētu studēt eksaktās zinātnes, ka universitātes ir pārpludinātas ar sociālo zinātņu studentiem, un šis iedalījums veidojas gluži automātiski.
Ja godīgi, man ir ļoti neērti, kad kāds runā par „sabiedrisko pasūtījumu” izglītībā, jo es tajā brīdī jūtos tā, it kā atrastos kaut kādā priviliģētā pozīcijā. Jo tā nu ir sanācis, ka tās lietas, kas man patīk un kuras es gribu mācīties, izrādās arī tās, kas mums ir vajadzīgas. Bet tad es iedomājos – kā būtu, ja es tomēr gribētu saistīt savu dzīvi ar literatūru? Man šķiet, ka Aleksejs Popovs, kurš grib studēt matemātiku, un Aleksejs Popovs, kurš grib studēt literatūru, - viņi nemaz nav tik atšķirīgi cilvēki! Un es domāju, ka viņi savā starpā ļoti labi saprastos. Es iedomājos to otru Alekseju Popovu un saprotu, ka viņš visā tajā situācijā un sabiedrībā justos daudz neērtāk. Tādā ziņā man ļoti nepatīk, ka cilvēkiem mēģina pateikt, kas viņiem jādara un kas jāstudē.
«Tikumības grozījumi» - bezjēdzīgi
Runājot par to, ka cilvēkiem mēģina pateikt, kas viņiem būtu jādara – jūsu skolotāja Daiga Zirnīte bija viena no tām, kas izpelnījās kritiku no atsevišķiem „tikumības aizstāvjiem” par to, ka skolēniem stundās demonstrēja filmu par dzejnieku Arturu Rembo un viņa attiecībām ar Polu Verlēnu. Skolas direktors šīs filmas demonstrēšanu vēlāk aizliedza. Kā jūs kā nu jau skolas absolvents raugāties uz šiem „tikumības grozījumiem” un to ieviešanu skolu dzīvē?
Es noteikti tajos grozījumos neredzu neko pozitīvu.
Šī konkrētā situācija brīnišķīgi parāda, ka līdz šim šie grozījumi ir izmantoti tikai, lai ierobežotu mācību saturu, pamatojoties uz kaut kādu atsevišķu grupu preferencēm, un lai apšaubītu atsevišķu skolotāju profesionalitāti.
Esmu viens no tiem laimīgajiem, kuriem skolotāja Zirnīte paguva parādīt šo filmu pilnībā, jo mūsu klasei to rādīja mazliet agrāk. Un tas, kā skolotāja piegāja šai filmai, kā mēs par to runājām… Jo nebija jau tā, ka mums vienkārši bija stunda, kad paskatīties filmas. Tā nav stunda, tā ir ārpusstundu aktivitāte. Tā filma bija konkrētas programmas kontekstā, runājot par Rembo, Verlēnu un dzeju vispār. Un mēs daudz runājām par to filmu. Skolotāja Zirnīte arī brīdināja, ka tur ir kaut kādas lietas, kas atsevišķiem cilvēkiem varbūt var likt justies neērti un ka viņi drīkst to neskatīties, ja nevēlas. Manuprāt, skolotāja šai lietai piegāja ļoti profesionāli.
Ko jums deva tas, ka varējāt šo filmu skatīties un analizēt?
Principā to pašu, ko man dod jebkura cita mākslas darba izpēte un interpretācija. Šī filma tiešām bija ļoti noderīga Verlēna un Rembo dzejas kontekstā. Jo dzeja neeksistē tikai vārda formā, tā eksistē kontekstā. Un, protams, mēģinot izprast dzeju, ir svarīgi saprast, ko šis dzejnieks tajā laikā ir jutis un piemērot to pašam sev – ko es varbūt tādā garastāvoklī uzrakstītu?
Kā jums liekas, vai ir kaut kas tāds, ko jaunietim skolas laikā var iemācīt, kas viņu padarītu netikumīgāku?
Nu, vidusskolā jau laikam noteikti ir par vēlu!
Kam tad vajadzētu nākt agrāk?
Es nezinu, man vispār ir grūti spriest par pamatskolas izglītību, jo es [daudz labāk] atceros vidusskolas gadus.
Viena no lietām, ko es 1.ģimnāzijā visvairāk novērtēju, ir, ka pret skolēniem tur izturējās kā pret pieaugušiem cilvēkiem, ko, manuprāt, viņi arī bija pelnījuši. Un par to man ir brīnišķīgas atmiņas.
Bet par to, kas notiek pamatskolā, es kaut kā tik daudz neesmu domājis… Es vispār īsti neatceros, ko būtu iemācījies pirmajās trīs, četrās klasēs. Zinu, ka kaut kādā brīdī man iemācīja skaitīt, turklāt tas aizņēma nežēlīgi daudz laika. Man šķiet, ka varbūt tur lielāku uzsvaru vajadzētu likt uz vispārīgāku izglītību – parādīt bērniem, ka mācīties ir forši, ka domāt ir forši un ka viņiem apkārt ir bērni, kas arī ir ļoti forši! Iemācīt atrasties tajā skolas vidē, izbaudīt un cienīt to.
1.ģimnāzija nav tikai matemātiķu skola
Nesen redzēju kāda Hārvarda Universitātes absolventa Donavana Livingstona izlaiduma runu, kas kļuvusi ļoti populāra internetā. Tajā jaunietis piemin savu pamatskolas skolotāju, kura pirmā viņam ir parādījusi, ko iesākt ar viņa lielo enerģiju un kā to ievirzīt pareizajās sliedēs, lai attīstītu savu talantu. Kādi pagrieziena punkti vai personības skolas laikā ir tie, par kuriem jūs, tagad atskatoties, varat tā teikt?
Man, par laimi, vispār ir gadījušies ļoti labi skolotāji. Līdz devītajai klasei skolotāji mani visvairāk atbalstīja tieši manās galvenajās interesēs, proti, matemātikā. Man bija brīnišķīga pamatskolas klases audzinātāja un matemātikas skolotāja no 5. līdz 9.klasei, kas pamanīja, ka varbūt es kaut ko no stundā mācītā jau esmu sapratis un varu doties tālāk, pamanīja, ka man būtu interese piedalīties olimpiādēs, un visādā ziņā mani tajā visā atbalstīja. Ģimnāzijā tāda skolotāja noteikti ir Daiga Zirnīte, kas ir ļoti interesanti. Tas brīdis, kad es pārgāju mācīties uz [Rīgas Valsts 1.] ģimnāziju, vispār bija ļoti interesants manā dzīvē.
Jo es tur stājos ar pārliecību, ka šī taču ir tā matemātiķu skola, mēs tur katru dienu rēķināsim matemātikas olimpiāžu uzdevumus un runāsim tikai par matemātiku. Ar tādu attieksmi es 2.septembrī aizgāju uz skolu un atklāju, ka man apkārt nav tikai matemātiķi. Man tas sākumā bija kultūršoks.
Es atradu vienu klasesbiedru, kurš ļoti sakarīgi runāja par matemātiku, un nospriedu, ka viņš arī droši vien grib kļūt par matemātiķi vai vismaz par kādu zinātnieku. Nolēmu, ka draudzēšos ar viņu. Un tad es viņam kādā brīdī pajautāju – ko tu vispār plāno dzīvē darīt?
Un viņš atbildēja, ka grib kļūt par mūziķi. Un tas laikam bija tas brīdis, kad es sapratu – patiešām, mēģināt iedalīt cilvēkus pēc profesijas vai domāšanas veida ir absolūti bezjēdzīgi!
Tad es kļuvu daudz brīvāks un sapratu, ka man vienkārši ir jāizbauda tas, ka man ir apkārt nevis cilvēki, kurus interesē matemātika, bet cilvēki, kurus interesē lietas. Vispār – ja cilvēkam ir patiesa, neviltota interese par kaut ko, tā jau ir milzīga vērtība. Un tas uzreiz nozīmē, ka ar šo cilvēku ir diezgan viegli uzturēt sarunu. Jebkurš cilvēks var jums ļoti daudz pastāstīt par to, kas viņam interesē, un izdarīt to diezgan pieejamā veidā.
Jā, un skolotāja Zirnīte noteikti bija viens no tādiem cilvēkiem. Es iepriekš biju mācījies krievu skolās, un, kad pārgāju uz 1.ģimnāziju, drusku nervozi gāju uz savu pirmo latviešu valodas un literatūras stundu. Un tad es satiku skolotāju Zirnīti un izrādījās, ka viņa ir ļoti sakarīga! Izrādījās, ka ar viņu arī var runāt, ka man ir ko teikt, un viņas stundās es jutos ļoti labi.
Vai piedalījāties arī nupat notikušajos Dantes nakts lasījumos skolā?
Jā, diemžēl nevarēju palikt līdz beigām, bet kopā ar skolasbiedriem tiku cauri ellei…
Jūs tiešām paši sev noorganizējāt Dantes lasījumus?
Jā, iedvesmas avots bija kāda protesta akcija Maskavā, kur bibliotēku tīkla optimizācijas ietvaros gribēja slēgt Dantes vārdā nosaukto bibliotēku. Un, lai pret to protestētu, tur sarīkoja dežūras, lai bibliotēkā vienmēr būtu kāds cilvēks. Un cilvēki nosprieda – ja jau tur visādi interesanti cilvēki sēž un dežurē, kāpēc lai arī nepalasītu? Tur savācās diezgan daudz Maskavas inteliģences pārstāvju – rakstnieki, mūziķi, žurnālisti un tā tālāk, un vienkārši sāka lasīt „Dievišķo komēdiju”. Par to izlasīja mūsu skolotāja, pastāstīja dažiem skolēniem, un cilvēki nosprieda – mēs taču arī [varētu]! Mums gan vēl neko neslēdz, vismaz tā jācer, bet Danti tāpat būtu vērts izlasīt!
