Maiga Liepiņa rāda fotogrāfijas, kurās iemūžināts Santjago ceļš Spānijā, to viņa veica kopā ar mazmeitu. Maiga saka – pirmās zāles, lai uzturētu možu garu un labu veselību, ir kustības.
"Tātad man ir divas kājas, kas mani nes, es pieceļos no rīta, trīs kilometrus noskrienu, noeju ar savām nūjiņām, svētdienā – 10 kilometrus, nu tad es esmu izstaigājusi Spānijas ceļus 1000 kilometru un apkārt Latvijai ar Ziedoņa fondu „Viegli”. 21 gājienu kopā ar viņiem nogāju, tad viena pati, vīrs mani pavadīja, ar mašīnu braucot, un es pa taciņām nogāju visu Igaunijas robežu, tad visu Krievijas robežu, 100 metrus no dzeloņdrātīm gāju pa mazām taciņām, visu Baltkrievijas robežu un daļu vēl no Lietuvas. Es visiem to varu ieteikt, ka ir jākustas, tā ir tā enerģija, ko mēs dabā atgūstam, ko mēs varbūt pazaudējam darbā; man tā ir atpūta," stāsta Maiga.
Runājot par šo laiku un to, kā tikt pāri pandēmijas nestajām blaknēm – nomāktībai, bailēm, dzīvesprieka trūkumam, Maiga atzīst – pavisam vienkārši: nevajag tam ļauties.
"Mēs daudz ko nezinām, bet mēs nedrīkstam savā čaulā, kā saka, iekūņoties un tikai baidīties. Ir visu laiku jāpieceļas ar priecīgu domu, tā, kā Skurstene bija teikusi, mūsu aktrise, – esi priecīgs, ka vēl dzīvs. To nomāktību, to nedrīkstētu dziļi sirdī ieciklēt, ir jāatrod kaut kāds mērķis. Nu, ir daudz mērķu, bet vienam ir jābūt tādam mērķim, kas tevi aizrauj, un tad tu iegūsti spēku, ja tu ļoti vēlies, tad tev domas piepildās," skaidro Maiga.
Savos 83 gados Maiga vēl arvien ir darbā savā Ostas aptiekā Salacgrīvā.
"Darbā man vajag cilvēkus, man vajag cilvēkus, kuriem atdot savu sirds labestību. Es nekad savā darbā neesmu pieļāvusi šo vārdu "bizness", man tas neeksistē. Es esmu devusi Hipokrata zvērestu, man tas uzdevums ir palīdzēt cilvēkam, nevis domāt par naudu, kaut kādu mantisko vērtību. Tā ir mana izvēle, ka es gribu palīdzēt cilvēkiem, un tas man ir realizējies, viss mans mūžs tur ir ielikts," turpina Maiga.
Ar Maigu Liepiņu tikos pirms sešiem gadiem, kad turp doties lika iedzīvotāju pozitīvās atsauksmes par privāto aptieku, kurā, lai arī tā nav diennakts aptieka, kritiskā brīdī zāles var iegādāties. Toreiz aptieka vēl bija Maigas Liepiņas privātmājā.
"Man nav grūti piecelties naktī, iedot [zāles], un cilvēks ir aizgājis, un es varu tūlīt aizmigt, jo es esmu izdarījusi labu darbu," saka Maiga.
Būdama jau pensijas gados, Maiga Liepiņa nebaidījās uzsākt savu uzņēmējdarbību šajā visai sarežģītajā jomā, kas ik brīdi prasa papildināt zināšanas. Maiga arī neslēpj, ka viens ir apkalpot pircējus, bet pavisam kas cits ir visa dokumentācija un atskaites, šajā ziņā viņai palīgs bija dzīvesbiedrs, kurš šajā gadu mijā devās mūžībā. Maiga saka, arī tam ir jāspēj tik pāri.
"Mans viens spārns ir nolauzts, jo mēs ar vīru esam nodzīvojuši 60 gadus kopā, viņš negribēja tā, lai es būtu sagrauzta, – man ir jāatrod sevī spēks, jāpieceļas un jāiet uz priekšu, ir jāpārdzīvo un ir jāpalaiž vaļā," atzīst Maiga.
Pārcilājot atmiņas par kopā būšanas laiku, Maiga rāda ģimenes fotoalbumu, kurā, protams, arī viņu abu foto.
"Redz, kā no diviem baltiem bērziem ir izaugusi maza birztaliņa, redzat, kā tas viss dzīvē ir, tas ir mans dēls un mana meita, katram ir trīs bērni, man ir pieci mazmazbērni, tas ir liels gandarījums," uzsver Maiga.
Aizvadītajā rudenī Maiga Liepiņa saņēma Latvijas Farmaceitu biedrības apbalvojumu, Vijas Eniņas balvu.
"Gandarījums, protams, es esmu aizkustināta no sirds, es domāju, ka tomēr ir kāds novērtējis. Man vēl doma ir tāda, ka vēl trīs gadus man ir sertifikāts, un es tā godīgi vēl gribētu nostrādāt tos trīs gadus, tad man būs 86, tad man būs vēl ceļošanas prieks, veselība ir laba, turas, un vēl var daudz ko iepazīt," stāsta Maiga.
Runājot par ceļošanu, Maiga Liepiņa saka – vēl tik daudz ko gribētos apskatīt tepat Latvijā un ne jau, braucot ar auto, bet, kā ierasts, ejot kājām.
