ĪSUMĀ:
- Teātris kā liela atbildība.
- Kad realitāte dzīvē un teātrī pārklājas.
- Bīstamās ideoloģijas un kompromisu robežas kā uz skatuves, tā dzīvē.
- Kur radīsies jaunie režisori, kas savaldīs lielo skatuvi?
- Artūrs Skrastiņš var būt noguris, bet to ne vienmēr var pamanīt.
- "Kamēr man būs interesanti un kamēr teātris runās par lietām, kuras man šķiet būtiskas, tikmēr es te būšu."
Gads, kas beidzas ar ciparu "4"
Ieva Struka: Kāda tev ir sajūta attiecībā pret gadu, kurš beidzas ar ciparu "4"? Neraisa kādas patīkamas emocijas, domājot par septembri?
Artūrs Skrastiņš: Par septembri tavu mājienu saprotu, bet pēc būtības, atbildot uz jautājumu par 2024. gadu… Ļoti sekoju tam, kas notiek Ukrainā un Krievijā, un ļoti ceru, ka šis būs tas gads, kad konflikts nevis pāraugs globālā konfliktā, bet ka ukraiņi ar Rietumu palīdzību kaut kādā veidā tomēr varēs apturēt agresiju. Man ir draugi, kuri arī visam seko līdzi, taču uzskata, ka šogad tas nekādā ziņā nebeigsies. Es tomēr uzskatu – ir pazīmes, kas ļauj domāt, ka viss ved kaut kādā pozitīvā virzienā. Taču ne par ko citu neesmu spējīgs īsti domāt. Tādā ziņā, sagaidot Jauno gadu, man bija tikai viena vēlēšanās – lai karš tiktu izbeigts. Jo tas ir ārkārtīgi bīstami. Ārkārtīgi bīstami... Skatos uz saviem bērniem, uz savu ģimeni, un nav vienkārši par to domāt.
Kopš 2022. gadā sākās plaša mēroga iebrukums Ukrainā, nevaru paskatīties nevienu "Netflix" seriālu, nevienu filmu, jo jebkas, kas ir izdomāts, nespēj kompensēt realitāti… Tāpēc ar jebkuru izdomātu lietu man šobrīd ir ļoti lielas problēmas.
Tas nozīmē, ka teātris tev nekalpo kā patvērums, kurā noslēpties no tā, kas notiek?
Teātris kalpo kā ideja, arī kā kaut kāds patvērums, kā tu saki, bet arī kā ārkārtīgi liela atbildība – runāt ar skatītāju par tēmām, kuras šobrīd ir aktuālas: vai tas būtu "Rotkho", "Spīdolas nakts" vai "Leopoldštate". Un esmu tiešām gandarīts pēc nu jau laikam divdesmit sešiem teātrī nostrādātajiem gadiem, ka teātris runā par lietām, par kurām arī es gribu runāt.
Katrā ļaunumā ir absolūti racionāls grauds
Gribēju sākt ar tev veltīto izrādi, taču pieskarsimies "Leopoldštatei". Izrādes tiek iecerētas salīdzinoši laicīgi – tas ir gandrīz divu gadu darbs. Kas notiek brīdī, kad saproti: realitāte dzīvē un teātrī pārklājas un mistiskā veidā ir trāpīts desmitniekā?
Jā, mistiskā veidā! Pirmkārt jau lugas autors ir [Toms] Stopards, un tāda liela talanta dramaturgs vai rakstnieks realitāti tver daudz intuitīvāk, instinktu līmenī. Kad teātris bija iecerējis šo darbu un to izlasīju, biju ļoti lielā sajūsmā par šo izvēli – tieši par Stoparda lugu.
Esmu dzirdējis jautājumus – kāpēc par ebrejiem un kāpēc Dailes teātrī šāda luga? Bet tas jau nav [tikai] par ebrejiem, tas ir par jebkuru dzimtu. Man jādomā par savu dzimtu, par savu vecotēvu, kurš ir bezvēsts pazudis Sibīrijā. Man jādomā par manas sievas Ilzes dzimtu, kura ir neticamā veidā izdzīvojusi, piedzīvojot divas deportācijas! Tā rēta nekad nesadzīs…
Jebkurš literārs darbs jāuztver kā līdzība, kā metafora, un "Leopoldštate" ir par cilvēka neticamo spēju pielāgoties un izdzīvot.
Atbildot uz tavu jautājumu – kā tas neticamā veidā ir saslēdzies… Stopards savā lugā runā par cikliskumu – ka cilvēki kāpj uz tiem pašiem grābekļiem. Man lugā ir teksts, ka ir pienācis 20. gadsimts un Eiropa soļo uz priekšu. Bet mēs zinām, kas notika pēc tam.
Spēlējām izrādi brīdī, kad bija noticis "Hamās" iebrukums, un mums ar Kārli Arnoldu Avotu, kurš atveido Ludvigu, pirmajā cēlienā ir dialogs par to, vai ebrejam ir vajadzīga sava valsts. Tur tiek pieminēta Palestīna, britu mandāts un tā tālāk, un zālē bija vienkārši kapa klusums, jo pēkšņi šī saruna, šī tēma iegūst vēl pavisam citu jēgu, jo
mēs saprotam, ka ir pienācis 21. gadsimts un atkal antisemītisms soļo pa pasauli. Tas ir vienkārši neticami – tā cilvēku liekulība un agresija! Es domāju, ka izteiciens par grābekļiem nav vietā. Tas nav neapzināti... Vienmēr jāatrod vainīgais, vienmēr jāizgāž savs naids pret kaut ko. Stopards ir neticami intuitīvs cilvēks.
Pārejot pie "Spīdolas nakts". Kas man šķiet būtiski – ka par ļaunumu var runāt ne tikai kā par konkrētu un reālu reiz dzīvojošu personu, bet arī kā simbolisku tēlu. Tu šajā izrādē spēlē Līkcepuri. Ņemot vērā tavu ļoti lielo pieredzi, kas tev kā aktierim ir grūtāk: vai tad, ja autors tev atvēl mītisku tēlu, kurā tu nevari ignorēt tā simbolisko dabu, vai arī tad, ja tavai lomai ir reāls prototips, un tu par viņu zini, pēti, interesējies? Tev, piemēram, ir jāspēlē Smiļģis.
Labs jautājums! Zini, jebkurā gadījumā interesantāk un brīvākas rokas ir tad, ja jāatveido varonis, kurš nav apaudzis ar kanoniem, dogmām un stereotipiem. Līkcepures gadījumā man bija absolūti brīvas rokas. Jo vairāk varonis nes simbolisku jēgu – vai tā būtu Spīdola vai Līkcepure, jo interesantāk tajā sataustīt miesu un, protams, kļūt par viņa advokātu.
Katrā ļaunumā ir absolūti racionāls grauds. Līkcepurem no viņa viedokļa ir absolūti godīgs plāns, ka mums svešais ir jāintegrē. Tā ir ļoti bīstama, taču mums nebūt ne sveša ideoloģija. Mēs redzam, kas notiek dažādās dīvainās partijās, kur cilvēki, kurus agrāk uzskatīju par gudriem un sakarīgiem, pēkšņi pārmetas kaut kādā pilnīgi kreisā un bīstamā ideoloģijā. Līkcepures tēls runā par to.
Paldies Dievam, ka ir tāds Rainis, kurš varbūt iziet uz mazākiem kompromisiem, bet lielās lietās viņš ne uz kādiem kompromisiem neiziet. Līdzko ir referendums par divvalodību, mēs tomēr esam spējīgi pateikt – pag, pag, stop!
Tātad Līkcepures konteksts ir integrēt svešo, bet mūsu ikdienas politikas pamatuzstādījums arī faktiski ir tāds – katru, kurš šeit ienāk, integrēt un padarīt par savu, jo tikai tad var veidot vienotu valsts nāciju.
Jā, tikai drošības dienestiem jārēķinās ar to, ka šie cilvēki, tā saucamie integrējamie, kādā "x" stundā var tikt izmantoti kā ierocis, tāpēc tas ir stingri jākontrolē. Šodien ir tāda situācija. Kaut kādā ziņā man patīk tā globalizācija – man patīk, ka Rīga ir tik multinacionāla. Tiešām, tādā ziņā neesmu nacionālists, kaut pēc būtības tāds esmu. Taču mana profesija liek nepārtraukti kontrolēt savas reakcijas, sajūtas. Es tiešām laipni uzsmaidu cilvēkam, kurš man nejauši uzgrūžas, jo manī pirmā ir pozitīvā reakcija pret jebkuru cilvēku, ko sastopu uz ielas vai vienalga kur, nevis kaut kāds nīgrums, naidīgums vai drūmums. Tā, manuprāt, ir tā eiropeiskā sajūta, kas Rīgā ir sevišķi izteikta. No otras puses, ir drošības dienesti, lai šo jauko sajūtu turētu savā kontrolē.
Kur radīsies režisori, kuri savaldīs lielo skatuvi?
Runājot par eiropeisko sajūtu, gribēju jautāt par "Rotkho" viesizrādēm. Bijāt Opolē, bijāt Atēnās, un priekšā ir brauciens uz Odeonu, Parīzes centru. Vai tu jūti piederību vienotajai Eiropas kultūras telpai, vai arī šādās viesizrādēs tu vienalga esi ciemiņš no Austrumeiropas?
"Rotkho" ansamblis kaut kādā ziņā ir izlutināts, jo mums šī sajūta radās vēl pirms viesizrādēm – jau Rīgā. Jo par režisoru Lukašu Tvarkovski jau ir milzīga interese ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē: jebkura viņa darbība izraisa interesi, cilvēki ceļo viņam līdzi, lai kur viņš būtu – seko viņa jaunākajam radošajam veikumam. Praktiski tas izpaudās tā, ka pēc katras "Rotkho" izrādes mūsu darbinieku bufete bija kā Bābeles tornis, kur bija pilns ar cilvēkiem no visas Eiropas un pasaules. Tur bija cilvēki gan no Čīles, gan no Kanādas, gan no visas Eiropas – dažādi teātru vadītāji, festivālu direktori, kritiķi, arī aktieri pārsprieda, apsprieda, analizēja, sajūsminājās, un mēs ātri pieradām pie šīs sajūtas, ka kopā ar Lukašu un viņa komandu esam radījuši izrādi, kuru saprot visā pasaulē.
Maijā, iespējams, brauksim uz Milānu, ir uzaicinājums no viena Barselonas teātra festivāla jūlijā. Tā kā šī sajūta ir – ka esam pasaules daļa. Bet tā sajūta ir duāla, jo
ļoti gaidu brīdi, kad kāds no latviešu režisoriem ar savu komandu atkārtos Alvja Hermaņa "Garās dzīves" faktoru. Jo "Rotkho" tomēr ir poļu komanda… Polijā teātris ir superadvancēts, bet ļoti gaidu, ka arī Latvijā būs lielāka konkurence tieši režijā.
Arī tu, manuprāt, biji kaut kur rakstījusi par Jura Žagara izvēlēm – ka Dailes teātrī pēdējos gados ļoti maz izrāžu iestudē latviešu režisori. Kaut gan nemaz tik maz neiestudē, ņemot vērā repertuāru, kas mums jāapkalpo. Nu labi – pieņemsim, ka mazāk nekā agrāk. Ja uzrastos režisors, kurš spēj konkurēt ar režisoriem, kuri strādā pie mums un kuri nav no Latvijas, viņam noteikti tiktu piedāvāts darbs. Taču ar tādiem režisoriem ir problēmas – izņemot dažus, kuri dažādu apstākļu dēļ nevar pie mums iestudēt izrādes. Piemēram, Elmārs Seņkovs. Kaut gan es ļoti ceru, ka viņš pie mums kādreiz strādās. Tā ir tā konkurences lieta. Domāju, ka šeit ļoti, ļoti aktīvi būtu jāreaģē Kultūras akadēmijai, ļaujot vai meklējot iespējas jaunajiem studentiem, jaunajiem režisoriem asistēt, piedalīties mēģinājumu procesā. Jo es
nesaprotu, kāpēc, piemēram, tad, kad pie mums strādāja izcilais bulgāru režisors Aleksandrs Morfovs, iestudējot tādas leģendāras izrādes kā "Finita la comedia!", "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" vai "Svinības", zālē nesēdēja pieci jaunie režisori, kas vērotu iestudējuma procesu – to, kā viņš taisa izrādes. Tas nenozīmē, ka viņš ir jākopē!
Tas pats "Rotkho" gadījumā. Kur tad radīsies tie režisori, kuri, kā tu saki, varēs savaldīt lielo skatuvi?
Esi strādājis pie vairākiem viesrežisoriem. Lielākā daļa darba notiek angliski. Kad tuvojas izrādes finiša posms un darbam jāpieliek pēdējie punkti un jāiepūš dzīvība, tas, ko esmu vērojusi, sākot jau ar Kirilu Serebreņņikovu –ir ārkārtīgi sarežģīti, ja režisoram latviešu valodas zināšanu nav, bet luga ir latviešu valodā: vismaz manos novērojumos ir tāda mazmazītiņa distancīte, kas netiek pārvarēta [valodas barjeras dēļ], lai arī cik kuram ir izcila angļu valoda. Izrāde iznāk laba vai ļoti laba, bet paliek kaut kas, ko šķir spēja sadzirdēt valodu, kādā notiek darbība uz skatuves. Ka režisors kādas nianses nevar noķert, lai tas, ko runā un pārdzīvo aktieri, pilnīgi precīzi satiktos.
Mums, starp citu, bijis tieši otrādi – ka angliski runājošais režisors pēc intonācijas noķer, ka nav pareizs tulkojums. Tas bija interesanti! Ir režisori, kuri pret valodu ir vairāk prasīgi, ir tādi, kuri mazāk prasīgi, bet neesmu saskāries ar situāciju, ka būtu kaut kas nesaprasts vai nepateikts līdz galam. Nē. Mums tie darbi ar ārzemju režisoriem visi ir tādi kopdarbi – tas nav tikai režisora diktāts un akla uzdevuma izpildīšana no mūsu puses. Tas tomēr ir kopdarbs. Jo mūsu teātrī trupa ir ļoti trenēta uz dažādu "forsmažoru" risināšanu, ugunsgrēku dzēšanu; ja kaut kas neiet tā, kā vajag, mēs momentā esam spējīgi viens otram un režisoram palikt plecu apakšā. "Rotkho" gadījumā veicām ļoti lielu, padziļinātu izpēti par tēmām, kas ir izrādē. Līdz ar to tas arī ir kopdarbs. Tāpēc nav pieļaujama kaut kāda nesaprašana līdz galam. Nevaru iedomāties tādu situāciju.
Artūrs Skrastiņš var būt noguris
Tagad nu gan parunāsim par izrādi "Artūrs Skrastiņš nedrīkst būt noguris". Pirmkārt, ģeniāls nosaukums! Otrkārt, kā tad ir – Skrastiņš drīkst būt noguris, vai tomēr nedrīkst būt noguris? Un tad arī par pašu izrādi...
Nevaru atbildēt uz šo jautājumu, nepieminot izrādi, jo izrāde jau nav par mani – tas ir pats galvenais. Izrāde ir par jebkuru radošu mākslinieku, kurš ir ar savām mokām, šaubām, vēlēšanos ielaist savā privātajā telpā, tajā pašā laikā aktīvu nevēlēšanos to darīt, ar ārprātīgu – saproti mani pareizi – nepatiku pret skatuvi, uz kuras tu pavadi katru otro vakaru...
Biežāk, Artūr, biežāk!
… un tajā pašā laikā nespēj bez tās skatuves iztikt. Biju uz pirmizrādi, skatījos Gunā Zariņā kā brīnumā… Tajā pašā laikā pie viņas slodzes, pie visas viņas pieredzes, pie tā, ko viņa ir nospēlējusi, redzu arī to, ar kādu kaifu viņa to dara – acīmredzot tāpēc, ka arī viņai tā kaut kādā ziņā ir izlaušanās. Ka šī neatkarīgā spēles telpa arī viņai iedod kaut kādus spārnus kā personībai. Tāpēc man bija ārkārtīgi interesanti!
Es varu būt noguris, bet man ir pietiekami liela pieredze, ka tu to nekad nepamanīsi.
Par to vispār nav šaubu. Tas vairāk bija retorisks jautājums no tāda aspekta, ka nogurdina nevis tas, ka ir ļoti daudz darba, bet nogurdina tas, ka zālē nav cilvēku. Ka tu it kā strādā un nav atdeves. Jo – ja ir tā enerģijas apmaiņa un tā tiešām funkcionē... Un tie nav vārdi! To kovidlaiks pierādīja.
Teikšu vēl savādāk – nogurdina tas, ka nav gandarījuma. Jo arī tās tukšās zāles, zini, mēs pārdzīvojām. "Smiļģa" pirmizrādi teātra jubilejā – simtgadē! – spēlējām tukšā zālē. Pirms izrādes jokojāmies: kā lai atrod motivāciju? Stāvējām seši Smiļģi pirms uziešanas, un – kur lai atrod motivāciju?
Un bija kaut kas paradoksāli skaists tajā visā. Mītisks. Nevaru izvēlēties vārdu. Spēlēt "Smiļģa" pirmizrādi teātra simtgadē tukšā zālē, pilnā grimā, pilnos kostīmos...
Mēs laikam trīs izrādes nospēlējām pēc kārtas.
Varbūt kļūdaini, bet man vienmēr ir licies, ka teātrim ir jāspēj pastāvēt bez skatītāja – tādā nozīmē, ka teātrim ir jābūt tādam, ka cilvēks, kurš iet garām šai ēkai, zina, ka tur notiek kaut kas tik interesants, ka viņš gribētu tur ieiet un pa šķirbiņu paskatīties to izrādi. Varbūt nav neviena cilvēka zālē, bet tas teātris eksistē! Jo man ir svarīgi nevis apkalpot skatītāju un saukt viņu teātrī iekšā, bet runāt par lietām, kas viņu varētu ieinteresēt, kuras viņš gribētu sadzirdēt. Teātrim ir jābūt tādai vietai, kurā gribētos gar priekškara maliņu ielūrēt – paskatīties, par ko tad viņi šovakar runā? Kas viņiem tagad ir svarīgi? Jo, ja viņiem tas ir svarīgi, tad arī man tas būs svarīgi."
Tu runā ar ideālu uzstādījumu.
Bez tā jau nevar. Atceros, arī "Ārstu" spēlējām, kad bija puse zāles, bet tas process bija tik ārkārtīgi interesants... Skatītājs svarīgs ir vienmēr, bet tad pat nebija svarīgi, vai tur būs divdesmitpieci procenti vai piecdesmit procenti publikas, mums bija tik interesanti meklēt tajā lugā vēl kaut kādus dziļumus. Nu jā, ja teātris [mums pašiem] kļūst svarīgs – es tagad pateikšu, kā Gruzdovs sacīja – tad arī skatītājam ir jābūt interesanti. Dzirdu, ka manas paaudzes kolēģu vidū, un ne tikai mūsu teātrī, iestājies kaut kāds pārdomu brīdis – cik tad ilgi vēl? Es varu pateikt tā:
kamēr man būs interesanti un kamēr mans teātris runās par lietām, kuras man šķiet būtiskas, tikmēr es te būšu. Tik vienkārši. Vienalga, kāda ir vadība, vienalga, viesizrādes vai kas. Man ir svarīgi, lai mēs runājam par lietām. Šobrīd tas tā ir.
Runājot vēl par tev vai jebkuram māksliniekam veltīto izrādi… Veidojot šaržu vai karikatūru, māksliniekam, kurš attēlo portretējamo personu, parasti izdodas izvilkt ko tādu, ko tu pats sevī, skatoties spogulī vai pārskatot savu dzīvi, neesi pamanījis. Vai šeit, ņemot vērā, ka distance ir salīdzinoši liela, turklāt vēl Artūru Skrastiņu spēlē sieviete – Guna Zariņa, tiešā veidā saucot tevi vārdā, vai "Kvadrifrona" radošajai komandai izdevies atrast tevī ko tādu, par ko tu pats nebiji aizdomājies?
Man liekas, ka viņi jau no paša sākuma strikti izlēma, ka Guna nespēlēs mani – respektīvi, nekādā veidā nemēģinās atdarināt ne manu balsi, ne kustības. Cik sapratu no Gunas, viņai, atveidojot šo tēlu, ir vairāki prototipi. Man liekas, ka šis atsvešinājums ir vienīgā pareizā izvēle. Turklāt jebkuras oriģināldramaturģijas veiksme vai vērtība pierādīsies brīdī, ja vēl kāds teātris izvēlēsies iestudēt šo materiālu – kaut vai pēc piecdesmit gadiem. Tad tas nepaliks tādā joka līmenī. Jo teksti ir tiešām mani un Līvijas teksti no grāmatas, un tas, cik meistarīgi iestudējuma komanda tos ir pārveidojusi dzejā un vispār tas, ko viņi ar to visu ir izdarījuši – tas ir vienkārši apbrīnojami.
Izrādes procesā iesaistīts mākslīgais intelekts: izmantota tava balss, bet tu pats tur neesi. Ir tik daudz mistifikācijas ap šo notikumu!
Jā, kā lai pasaka – tā sajūta ir, ka tu vienalga nezini, kāds ir cilvēks, par kuru tu runā. Jo jebkura saruna, lai cik atklāta tā nebūtu, ir konstrukts manā galvā.
Atbildot uz taviem vai kāda cita jautājumiem, es veidoju kaut kādu iekšējo dramaturģiju. Tas tā ir. Sevišķi zinot, ka tas tiks drukāts, atklātība ir šķietama.
Tāpēc mākslīgā intelekta klātbūtne pēc būtības ir pareizais paņēmiens, lai pateiktu to, ka tas jau neesmu es, un tā jau arī nav Guna.
Vienlaikus jau ne par vienu dzīvu cilvēku nevaram atļauties pat pretendēt uz pilnu patiesību, jo, pirmkārt, viņš ir dzīvs, viņš mainās – viņa dzīve nav pabeigta, nav noslēgusies. Turpretim Smiļģa dzīve ir noslēgusies, un jūs, to atveidojot, zināt, ka nekas nemainīsies. Kur ir tā atšķirība, ja spēlē personāžu, kurš eksistē, pat ja viņš nepielaiž sev klāt, vai arī ja spēlē Smiļģi, kura mūžs ir noslēdzies? Par viņu ir tik daudz runāts, ir tik daudz leģendu, un jebkas, ko tu šodien izlem par viņu pateikt, arī var kļūt par patiesību, jo viņa mūžs ir pabeigts. Tas vairs nevar mainīties.
Pirmkārt, mēs nepretendējām izstāstīt reālu biogrāfisku stāstu par Smiļģi. Tas vairāk ir stāsts par demiurgu, kurš jebkurā savas dzīves situācijā rada. Tāpēc arī Ievas Jurjānes izcilā scenogrāfija ar mājiņām ir stāsts par to, ka Smiļģis – šie seši Smiļģi – šo izrādi un savu dzīvi mūsu acu priekšā rada. Tā ir pasaules radīšanas vilkme – ka jebkurā situācijā viņš, pirmkārt, ir režisors, demiurgs, viņš ir Dievs. Viņš jebkurā dzīves situācijā rada kaut kādu dimensiju. Tāpēc dzeršana, sievietes vai vēl kas – tas viss nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka viņš ir pasaules radītājs un teātra radītājs. Un par to ir šī izrāde.
Jo tās tēmas ir tik apžļembātas, izrunātas, izsāpētas – kaut vai par sadarbību ar padomju varu. Vai tiešām šodien kādam vēl ir jautājums, vai Smiļģis kolaborēja vai nē? Šodien tas pats notiek Krievijā: ja gribi vadīt pats savu teātri, pūt Putina stabulē. Smiļģis tāpat. Izrāde nepretendē atbildēt uz jautājumu, vai Smiļgis sadarbojās ar padomju varu vai nē – tas bija kā viens no faktiem, ar ko viņam dzīvē nācās saskarties. Taču, pirmkārt, viņš bija režisors un radītājs, un tas ir daudz būtiskāk par sievietēm, alkoholu un padomju varu.
Pie šāda apgalvojuma jau nevaru tev neko iebilst… Saprotu, ka tagad tu strādā pie "Meistara un Margaritas".
Lasu, pārlasu ento reizi, bet nezinu, vai par to varu jau publiski runāt.
Biļetes jau tiek pārdotas. Tā ka tādā līmenī mēs to varam pieminēt, un tu esi izrādes ansamblī.
Šī man būs otrā reize. Pirmā bija ar Pēteri Krilovu, iestudējot kursa darbu, un man tas "Meistars un Margarita" kaut kā pa ķērienam vienmēr visu dzīvi ir stāvējis – tagad būs iespēja mesties jaunā piedzīvojumā ar igauņu režisoru. Lomas gan vēl nav sadalītas. Sākam strādāt janvāra beigās. Kas no tā visa iznāks, būs interesanti, jo man liekas, ka šādā piedzīvojumā var mesties tikai vienreiz dzīvē.
Kas tu biji toreiz, pie Pētera Krilova?
Izrādei bija divi varianti. Viens bija Ojāra Vācieša muzeja dārzā, kur dažādās lokācijās spēlējām dažādas ainas, un tur biju Berliozs. Tad bija otrais variants, kuru mēģinājām "Zirgu pastā", jo izrādi vedām uz Franciju – tur biju Poncijs Pilāts. Es biju gan Berliozs, gan Poncijs Pilāts, un Regnārs [Vaivars] arī bija Poncijs Pilāts, mēs dublējāmies. Atceros, ka [Andris] Keišs ballē nesa manu nogriezto galvu, tātad es tajā izrādē biju Berliozs un kliedzu "Liberté, égalité, fraternité!"*
