Tālajā 1991. gadā kolhoza "Zemgale" vadība esot bijusi atsaucīga, deva autobusu, lai ilūkstieši varētu doties uz Rīgu un sargāt Zaķusalu no omoniešiem.
Kolhozs pat nodrošināja pārtiku jaunajiem vīriešiem. Gunāram tolaik bija 31 gads. Barikādēs piedalījās arī jaunieši. "Lielākoties uz Rīgu laida strādājošos. Skolēnus jau nelaida, uzskatīja, ka vajag sargāt tos, kas turpinās dzīvot," neziņu par to, kā barikāžu laiks varētu beigties, apraksta ilūkstietis.
Bail nebija. Gunārs atzina, ka tas esot bijis jaunības trakums.
"Arī neliela bezatbildība. Pamet ģimeni un aizbrauc uz Rīgu, divi mazi bērni ar sievu palika mājās. Kas tad aizstāvēs, ja ne mēs paši?" jaunības laikus piemin ilūkstietis.
Viņš tolaik devās ar citiem kolhoza darbiniekiem - ilūkstiešiem, dvietiešiem. Jau no otrās barikāžu dienas, 14. janvāra, viņi sargāja Zaķusalu. Astoņas diennaktis dežūrēja, gulēja, kur pagadās.
"Citreiz varēja autobusā nosnaust, lai gan tur nebija silti. Kādu reizi ļāva pagulēt arī Latvijas televīzijas ēkas pirmajā stāvā," stāstīja vīrietis, taču gulēt nācies uz maiņām, visiem neesot pieticis vietas.
"Bija mēģinājums uzbrukt televīzijas ēkai. Mums ziņoja, ka aiz horizonta parādījušies omonieši. Mēs ielencām Zaķusalu, televīzijas ēku. Izveidojām ielenkumu septiņu rindu garumā, lai nepieļautu omoniešu ienākšanu. Tāda kā dzīvās miesas rinda, kas aizsargāja. Protams, ja omonieši nāktu tuvāk Zaķusalas ēkai, tad nostāvētu. Ja jau tu esi atnācis, esi kā miets un stāvi! Būtu metušies pretī omoniešiem, tomēr mūsu galvenais uzdevums bija parādīt, ka esam tā masa. Nāciet, sitiet nost, bet mēs nepadosimies," skaudri, taču ar spēcīgu dūšu stāstīja Gunārs.
Kur radusies tāda motivācija aizsargāt Rīgu, Latviju? Tā latviskā pašapziņa esot nākusi jau no paša sākuma.
"Sākumā Baltijas ceļš, tautas manifestācijas, visā tajā mēs bijām iekšā. Mēs vārījāmies. Gribējām dzīvot citādāk, dzīvot labāk. Nosargājām! Tolaik šķita, ka neko īpašu jau neizdarījām. Tomēr vēsture ir uzraksīta," stāstīja barikāžu dalībnieks, kurš 2001. gada janvārī tika apbalvots ar barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi par drošsirdību, pašaizliecību un iniciatīvu 1991. gadā barikādēs.
"Kas tad cits, ja ne mēs?" Gunārs min, ka arī šobrīd jaunajai paaudzei būtu jārīkojas ar tādu pašu apziņu, ka neviens cits jau mūsu vietā nedosies un neaizstāvēs, tas būtu jādara Latvijas iedzīvotājiem pašiem. "Arī mēs veči iesim, noteikti iesim. Ja būs iespēja dabūt šaujamo, iesim. Ja nebūs iespēja, tāpat iesim," ar neizzūdošu motivāciju runāja Gunārs Strods.
Tolaik Latvijas brīvību devās aizsargāt ar dziesmām, ne velti vēstures lappusēm šo laiku saucam par "Dziesmoto revolūciju".
"Ar akardeonu Zaķusalā dziedājām. Instrumentus ņēmām līdzi, lai var padziedāt, patrakot, lai uzturētu pozitīvo garu. Tolaik vēl ik pa laikam spēlēja "Pērkons", "Jumprava". Visspilgtākā barikāžu dziesma noteikti ir "Bēdu manu, lielu bēdu"," atcerējās Strods.
Vīrietis stāstīja arī par saviem bērniem, kuri labprāt apgūtu iemaņas, kā aizsargāt sevi un citus apdraudējuma gadījumā. Tai pašā laikā atzīst, ka sestdienas un svētdienas ģimenēm, kur aug mazi bērni, lai apgūtu, piemēram, pamatiemaņas Zemessardzē, neder.
Barikāžu dalībnieks uzsvēra, ka militārās pamatiemaņas vajadzētu apgūt visiem, kas to vēlas.
"Jaunsargi. Viņi jau būs apmācīti. Jaunais cilvēks vairs neies "pliks" un nezinošs, tāpat kā mūsu laikos, lai gan dienējām padomju armijā, mums tomēr bija saprašana, kā rīkoties, kā noslēpties, kā "iekost kājā"," prātoja Strods. "Ja tu esi "apburzīts" (militārajā dienestā, apmācībā), tu neapjūc neziņā, ko darīt. Lai nebūtu tā, ka mani paņem, bet es — nevienu. Ir jāzina, kā šaut, kā granātu mest, kā rīkoties jebkurā baisā situācijā."
Viņš cer, ka tieši karš Ukrainā un apdraudējums no Krievijas puses, radīs jauniešiem vēlmi, ka kaut kas ir jādara valsts labā.
"Barikāžu laiks bija interesants, pašaizliedzīgs. Lai tik tālu tā interese arī būtu šobrīd, lai tas neaiziet līdz asins izliešanai," ar novēlējumu Latvijas tautai savu barikāžu stāstu pabeidza 1991. gada barikāžu dalībnieks Gunārs Strods.
