Viņš iemīlēja Daugavas lokus un to ieskauto Aizkraukli. Vēlēdamies to pārvērst par ziedošu reģionālo centru, viņš uzrotīja piedurknes un ķērās pie darba. Jaunu ideju pārņemts, neaizmirsa, ka ekonomikai ir jābūt ekonomiskai. Ne mazāk svarīga bija cilvēku uzticēšanās. Pirmajā vietā allaž tika likti sociālie jautājumi un tautas māksla.
“Vienmēr, kad vajadzēja runāt par tērpiem, īpaši dejotājiem, viņam bija ļoti grūti izšķirties. Viņam ļoti gribējās visus tautas mākslas kolektīvus apģērbt un aizvest uz svētkiem skaistus. Viņš vienmēr uztvēra un saprata, ka tautas māksla ir tāda prestiža lieta, ar ko mēs saglabājam savu identitāti,” stāsta Aizkraukles kultūras nama vadītāja Anta Teivāne.
Deviņos gados Aizkrauklē atstātās pēdas nav iemūžinātas muzeja ekspozīcijā. Viļņa Plūmes atstātais mantojums turpina dzīvot. Izveidots stipendiju fonds, bet Latvijas 98. dzimšanas dienas priekšvakarā atklāšanas svētkus piedzīvoja arī grāmata.
“Ikvienā grāmatā, kas iemūžina pilsētu vai cilvēku, vai viņu kopsakarības, ir viena liela daļa Latvijas ielikta. Šeit ir mana vīra 10 gadi Aizkrauklē un pirms tam padsmit gadi Vecbebros. Tas ir arī tā diezgan vēsturiski fiksēts, un es domāju, ka tā lielākā vērtība ir tā, ka ļoti daudzi šeit atradīs liecības par sevi, par savu laiku,” saka Viļņa Plūmes dzīvesbiedre Sarmīte Plūme.
Ilggadējo domes priekšsēdētāju raksturo gan maksimālisms, gan precizitāte, gan latviskums. Bet tieši vienotība, ko simbolizē Nameja gredzenā cieši savītās sudraba stieplītes, ko vairāk nekā divdesmit gadus valkāja arī Vilnis, Lindai Šmitei lika grāmatai, kurā apkopoti trīsdesmit līdzcilvēku atmiņu stāsti, izvēlēties nosaukumu ''Vīrs ar Nameja gredzenu''.
“Man tā gribētos teikt, ka, ja mēs visi tā strādātu kā Vilnis Plūme, tad mēs šodien dzīvotu Latvijā pavisam citā komforta zonā. Ja tas pienākums mūsos katros būtu tāds kā Vilnim Plūmem,” saka grāmatas autore Linda Šmite.
