"Mana vīra bērns"
Amerikāņu autores Emmas Robinsones psiholoģiskā drāma "Mana vīra bērns" iznākusi pirms nepilniem diviem gadiem, bet Lilijas Berzinskas tulkojumā latviešu valodā – šogad.
Lai arī grāmata nav par medicīnu, tomēr stāsts izriet no kādas mūsdienās aktuālas problēmas, proti, ka daļa ģimeņu – lai kā arī vēlētos – dabiskā ceļā nespēj tikt pie bērna.
Par Eiropu apkopotie dati liecina, ka ar auglības traucējumiem saskaras katrs sestais pāris jeb 15% ģimeņu. 9% gadījumu tiek noteikta diagnoze – neauglība. Bet, kā zināms, šādos gadījumos mūsdienās ir iespējams izmantot dažādas medicīniskās apaugļošanas metodes.
Tieši par šādu pāri grāmatā arī ir stāsts. Tie ir Hanna un Deivids. Viņus dzīve saved kopā, kad agrā jaunība jau aiz muguras, bet abi ir kā radīti viens otram un abi ļoti vēlas bērnus. Deividam pirmā sieva ir gājusi bojā autokatastrofā, bet Hannai šīs ir pirmās tik nopietnās attiecības. Viņi apprecas, viss ir ļoti labi, tikai bērns kā nepiesakās, tā nepiesakās, līdz atklājas, ka dabiskā ceļā pie bērna viņiem nav lemts tikt. Abi to uztver kā milzīgu traģēdiju, ārkārtīgi pārdzīvo, līdz sāk apsvērt citus ceļus, kā viņi tomēr varētu kļūt par vecākiem, – gan adopciju, gan mākslīgo apaugļošanu. Vienā brīdī Deivids nāk klajā ar kādu līdz tam noklusētu faktu, kas sākotnēji Hannu pamatīgi šokē, proti, ka arī ar pirmo sievu Ketrinu viņiem bija līdzīga problēma, un joprojām palikušas iesaldētas vairākas veiksmīgi apaugļotas olšūnas jeb embriji, gatavi implantācijai.
Tas nav tikai fakts, tā ir arī iespēja, bet Hannai arī ļoti dīvaina iespēja, jo tad viņa būtībā iznēsātu sava vīra un viņa pirmās sievas bērnu. Tad nu sākas ļoti sarežģīts posms viņu dzīvē, viņu attiecības tiek pamatīgi pārbaudītas, viens pēc otra atklājas arī rūpīgi slēpti noslēpumi. Viens no tiem saistās ar Deivida pirmo sievu Ketrinu, bet tieši šī noslēpuma atšķetināšana visu – gan viņu attiecībās, gan izvēlēs – vērš par labu. Beigas ir laimīgas, bet kādas – to, protams, neatklāšu.
Romāns kopumā ir spriedzes pilns, aizraujoši lasāms, bet līdzās attiecību stāstam tas daudz dziļāk ļauj saprast arī neauglības ārstēšanas procesu, kas ir fiziski un psiholoģiski patiešām gana sarežģīts, bet – nu jau var teikt, ļoti daudziem cilvēkiem mūsdienās vienīgā iespēja tikt pie bērniem.
"Lille meklē Laimi"
Otrs jaunums aktuālās literatūras plauktā ir grāmata bērniem – jaunas pašmāju autores Luīzes Gulbes veikums "Lille meklē Laimi" ar ļoti brīnišķīgām pašas autores ilustrācijām.
Luīze Gulbe ir beigusi Rīgas Mākslas un mediju tehnikumu vides dizaina specialitātē, šobrīd studē Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas katedrā. Viņai ir liela vēlme darboties bērnu literatūrā arī turpmāk. Savai pirmajai grāmatai viņa ir gan tekstu, gan ilustrāciju autore.
Grāmatas galvenā varone ir elfu meitenīte Lille, kura kopā ar savu draugu zeltlācīti Laimi dzīvo uz salas ezera vidū vislielākajā saskaņā un priekā. Līdz salā uzrodas ciemiņš: kāds negants dīvains radījums – ne īsti putns, ne īsti zivs –, kurš visu sagriež kājām gaisā.
Harmoniskā un laimīgā dzīve ir izpostīta, Lilles draugs Laimis ir pazudis, un Lille dodas viņu meklēt. Ceļojums ir grūts, Lille tajā iepazīst visu to, ar ko savā mierpilnajā salā nekad nav saskārusies – gan skumjas, gan dusmas, gan bailes, bet – kā izrādās – tieši tas viss ir bijis vajadzīgs, lai viņa piedzīvotu izaugsmi un pa īstam novērtētu, kas ir laime, mīlestība un draudzība un cik skaista dāvana ir dzīve.
Grāmatā redzamie personāži ir Luīzes Gulbes fantāzijas augļi, kaut kas pa vidu starp dzīvniekiem un teiksmainiem tēliem, sevišķi izteiksmīgi ir pelēm līdzīgie radījumi, kas ataino, cik lielas acis var būt bailēm; vai milzu radības ar biedējošām, zemesbrūnām sejām, par kurām nemitīgi tek asaru tērcītes un kas apdzīvo visskumjāko pasaules vietu, kurā arī Lille gandrīz iestieg kā neizbrienamā purvā, tomēr viņai beigu beigās izdodas no tā izrauties, tāpat kā no Dusmu meža lamatām un Baiļu tumšās alas.
