Sadaļas Sadaļas

Es nedarbojos tikai kā viedokļa dispečers. Iepazīstam «De facto» žurnālisti Lieni Barisu-Sermuli

To, ka žurnālistika ir viņas ceļš, Liene Barisa-Sermule saprata 10. klasē. Mērķtiecīgs darbs un atbildības sajūta raksturo “De facto” žurnālisti, kura par savu pētniecības dzinuli saka: “Tas, uz ko es parasti, ja tā vienkāršoti var teikt, pavelkos, ir – ja es redzu kaut kādu netaisnību vai pretrunas, kur man uzreiz iedegas – nu, kā tā var?”

“Tas dzinulis rakt dziļāk man ir bijis vienmēr. Arī ziņas es negribēju vienkārši – kas, kur, kad. Es citādāk neredzu jēgu žurnālistikai, ja tas nav ar kaut kādu izpēti, pievienoto vērtību, ar kaut kādu konteksta iedošanu. Tā ir tā žurnālistikas jēga,” pārliecināta ir žurnāliste. “Arī tad, kad es strādāju “Panorāmā”, ziņās, es tomēr mēģināju uz ziņām skatīties dziļāk – lai es nedarbojos tikai kā viedokļa dispečers,” saka Liene.

“Kad es sāku, nebija ne attīstītas datubāzes, nebija viedtālruņu, bija parastie telefoni, ar e-pastiem nesarakstījās,” uzskaita žurnāliste, “līdz ar to īstenībā pat šobrīd strādāt ir vieglāk – informācija ir pieejamāka.” Protams, ir arī izaicinājumi, kas izriet no informācijas pārbagātības: “Ir jāspēj noorientēties, lai neizplūstu detaļās un savu pētniecību neizvērstu uz vairākiem mēnešiem.”

Liene ir pieticīga un nekādu īpašu statusu kā pētnieciskajai žurnālistei sev nepiešķir. “Tas ir mans darbs, tas lielā mērā ir arī mans aicinājums. Protams, nāk kaut kāds nogurums un izdegšana, bet es mēģinu ar to tikt galā. Es jūtos tā, ka es daru kaut ko, kam ir jēga,” definē Liene, “es daru tieši tādu pašu darbu kā jebkurš cits, un es sevi jūtu tieši tāpat kā jebkurš cits. Es nedomāju, ka es esmu kaut kā īpašāka, un es arī nejūtu, ka uz mani kāds skatās kaut kā īpašāk.”

Pētnieciskā žurnālistika nereti asociējas ar izaicinošām situācijām, skriešanu pakaļ intervējamiem un pat nelielu devu bīstamības.

Liene atzīst, ka par potenciālām briesmām aizmirstas, tiklīdz sāc ko darīt: “Tajā brīdī, kad tev ir, nezinu, jāiet pie svešām durvīm un jāklauvē, nezinot, kas tev atvērs; tajā brīdī, kad tu to dari, tu vispār par to nedomā. Tev vienkārši ir jāizdara, un tu saproti, ka citādāk nevar.” Strādāt televīzijai viennozīmīgi ir izaicinošāk nekā strādāt interneta medijam – tādēļ, ka žurnālists nebūs pabeidzis sižetu, raidījumu neviens nepārcels – sižets ir jāpabeidz, lai tur vai kas: “Ir, protams, brīži, kad tu strādā pāri savām fiziskajām robežām.

Ir kaut kāds deadline, kad tev kaut kas jāpabeidz.

Un tas nav kā interneta medijos, kad tu vari atlikt par dienu divām, ja tu saproti, ka kaut kas nav sanācis. Skaidrs, ka “De facto” bez sižeta atstāt nedrīkst! Tu nevari izslēgt kabinetā gaismu 18.00 un aiziet mājās. Tas ir tāds darbs, kurā stundas skaitīt īsti nevari, jo tā ir atbildība arī pret gala produktu, jo tu to nevari atstāt pusdarītu. Viņš ir jāpabeidz.”

Lai neizdegtu un saglabātu mentālo tonusu, Liene vislabprātāk atpūšas, veicot fizisku darbu. “Man ļoti palīdz aizbraukšana uz laukiem,” izsaucas žurnāliste. Tiesa, pandēmijas dēļ šobrīd nav iespējas turp doties, tādēļ ir grūti. “Es domāju, ka līdzīgi kā ļoti lielai daļai no mūsu sabiedrības, arī man ir dienas, kad šajā laikā uznāk kaut kāds izmisums – nu, cik ilgi vēl? Es vairs nevaru! Bet nav jau citas izejas, ir kaut kā jāturas un jācer, ka tas viss drīz beigsies. Tās domas, ka es drīz varēšu dārzā kaut ko iestādīt, tas kaut kā notur,” cerīgi noskaņota ir žurnāliste Liene Barisa-Sermule.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt