Ekspedīcija pie tuteišiem uz Nekurienes zemi Latgalē

Daugavpils novadā pie pašas robežas ar Baltkrieviju dzīvo, kā paši sevi sauc, - tuteiši. Viņi dzīvo un pieder paši tikai savai zemei, bet ne Daugavpils novadam vai Latgalei. Viņu mājas ir vietas, kam tūristi parasti izbrauc cauri nepiestājot, bet daugavpiliešiem tā skaitās nomaļa, panīkusi, neinteresanta pierobeža, bez jelkādas emocionālās nokrāsas. Šovasar pie viņiem reģionālās folkloras un dzīvesstāstu vākšanas ekspedīcijā devās Latvijas Universitātes un Daugavpils Universitātes studenti un pasniedzēji.

 

Zeme, kur mīt izdzīvotāji

Ekspedīcija pie tuteišiem - sākums

    Ekspedīcijas iniciatore bija Latvijas Universitātes profesore Janīna Kursīte. Viņa atzīst, ka doties uz Latvijas - Baltkrievijas pierobežu ir licis impulss.

    Ekspedīcija notika jūlijā, un ceļš veda uz četriem pagastiem - Demeni, Skrudalienu, Vecsalienu un Salienu. "Daugava ir tā, kas šķir. Vienā pusē ir Latgale, otrā - kas tur ir? Latgale? Varbūt. Šī puse ir saukta par Augškurzemi, Kurzemi, Zemgali, Sēliju, tagad arī par Latgali, jo ietilpst Daugavpils novadā. Tikai par Vidzemi nav saukta. Tā nav Latvija, kādu to esam pieraduši redzēt un iedomāties, bet tā tomēr ir Latvija," stāsta Kursīte.

    Viņa uzsver, ka vietējie sevi sauc par šejieniešiem un tik lielas piederības apziņas savai zemei kā citur, nav.

    Lai gan vietējie sevi uzskata par baltkrieviem, poļiem, krieviem, kā arī latviešiem, ikdienā viņi sazinās krievu valodā. Svarīga ir reliģiskā piederība: dominē katoļi un vecticībnieki, taču luterāņi ir gandrīz izzuduši. Pareizticīgie ir saglabājuši valodu, bet ne īstu sasaisti ar ticību.

    Vasaras ekspedīcija kļuva par pirmo grūdienu iepazīt šos aizmirstos pagastus pašiem daugavpiliešiem un paskatīties uz sevi ar citām acīm.

    Daugavpils Universitātes profesorei Maijai Burimai ekspedīcijā viens no visinteresantākajiem vērojumiem bija, kā dažādu tautību pierobežas cilvēki definē savu piederību, izmantojot pielāgošanās stratēģiju.

    "Ja viņi komunicēja ar mums kā latviešu studentiem, tad viņi mēģināja mums stāstīt par savu latvisko šķautni – vai tā būtu valoda, vai tas būtu luterānisms, vai tās būtu latviskās izcelsmes saknes," stāsta Burima. "Ja viņiem vajag runāt ar tuvākajiem kaimiņiem, viņi meklē ko citu kopīgu, lai nepozicionētu sevi tā, ka viņiem nebūtu izdevīgi sarunās ar kaimiņiem. Ar vieniem viņiem jābūt vairāk kā krievam, ar citiem latvietim, vēl citur viņš ir kā latgalietis un runā par šo dzīslu savās asinīs. Mums viņi bieži vien nosauca savu konfesionālo piederību vai vienkārši teica, no kurienes viņi ir," saka Burima.

    Raksturojot sevi, viņi nesaka konkrētu ģeogrāfisku vietu: "Viņi saka, ka mēs esam tuteiši - ''mēs esam no šejienes, mēs esam šejienieši".

    Tas ir tāpēc, ka daudzi no viņiem šajā teritorijā ir nonākuši sarežģītā ceļā," paskaidro Burima.

    Pierobežas cilvēki ir izdzīvotāji, gadsimtiem pielāgojušies pārmaiņām, kas nākušas līdz ar katru vēsturisko pagriezienu. Lai nepateiktu kaut ko lieku vai nepareizu, pierobežas ļaudis ir iemācījušies vienu lietu – labāk ir paklusēt.

    Nomales nomale

    Ekspedīcija pie tuteišiem - pētnieku pirmie iespaidi

      Latgale ir Latvijas nomale, bet Baltkrievijas pierobežas pagasti ir Latgales nomale.

      Tā nu šī vieta kļuvusi par nomali dubulti, tā maz pazīstama pašiem latgaliešiem.

      Arī Rēzeknē dzimušajai jaunajai pētniecei Evai Kasparenokai šis reģions ir jaunatklājums.

      "Man visu laiku likās, ka te ir Latgale. Man likās, ka Daugavpils novads līdz pat robežai ir Latgale. Tomēr cilvēki, kas tur dzīvo, saka, ka te nav Latgale. [Viņi saka] te ir Latvija, Sēlija, Krievija, Lietuva, pierobeža. Tāpat viņiem grūti bija pateikt, kas viņi ir pēc tautības un reliģiskās piederības. Ģimenē viens ir krievs, viens latvietis, viens vecticībnieks, otrs luterānis," atšķirības iezīmē Kasparenoka.

      Ekspedīcijā pētītie pagasti - Skrudaliena, Saliena, Vecsaliena un Demene pie Latgales formāli tiek skaitīta tikai pavisam neilgu laiku, zina stāstīt Kursīte.

      "Šī piederība radās 13.gadsimtā. 1237. gadā Romas pāvesta legāts, bīskaps Viļums piešķīra šo apvidu līdz ar Sēliju Zemgales bīskapijai. 1561. gadā, ordeņa valstij sabrūkot, šis novads "uz mūžīgiem laikiem" tiek piešķirts Kurzemes un Zemgales hercogistei. 1795.gadā Kurzeme padodas Krievijai, un novads nonāk Kurzemes guberņā un ietpilst Ilūkstes apriņķī," vēsturi uzskaita Kursīte. Viņa Latvijas - Baltkrievijas vēsturi salīdzina ar zuti, kas slīd no rokām un ko nevar ielikt kādā formātā.

      Šo nesaprotamo piederību pirmās Latvijas brīvvalsts laikos mēģināja arī piesaistīt Sēlijai, un notika latviskošana. Bet padomju laiki to atkal visu nojauca. Vienīgi Vidzemei šie ļaudis nekad nav piesaistīti, nosmej Kursīte, un pieļauj, ka varbūt pēc 10 gadiem Daugavpils novads būs pavisam cits novads.

      Kā augi ar garām saknēm

      Šeit roku var padot pāri robežai. Agrāk to vajadzēja dot Polijai, tagad Baltkrievijai un Lietuvai. Dzīve pie robežas šejieniešiem ir atstājusi spilgtas pēdas sadzīvē, tradīcijās un domāšanā.

      Ekspedīcija pie tuteišiem - pielāgošanas prasme un Silenes robežkontrolpunkts

        Baltkrievija ir tepat blakus. Padomju laikos šeit apmetās daudz iebraucēju no Baltkrievijas, pirmskara Polijas, glābjoties no reliģiskām vajāšanām. Daudziem ir cieša saikne ar savu etnisko dzimteni. Vieni brauc ciemos, citi pēc lētāka benzīna.

        "Ir būts dažādās pierobežās. Katru reizi jūt, ka cilvēki, kas dzīvo pierobežā, ir spiesti daudz vairāk pielāgoties.

        Pierobežā vienmēr ir briesmas – no kontrabandistiem, no robežsargiem, vienam no otra, no varas maiņas un tamlīdzīgi. Viņi ir elastīgāki, bet līdz ar to, lai izdzīvotu pierobežā, līdzīgi kā augam, ieaugot smiltīs, viņam vajag daudz spēcīgākas saknes.

        No vienas puses, viņš ir daudz vijīgāks nekā citi, bet, no otras puses, viņam vajag dziļākas saknes," par pierobežā dzīvojošajiem stāsta Kursīte.

        Liela loma ikdienas dzīvē ir arī fiziskajai robežai un robežsargiem, kas ar savu darbu un stāju vietējā sabiedrībā iezīmē valsts piederību. Silenes robežkontroles punkta priekšnieks Valdis Jukšs stāsta, ka te cilvēks robežsarga formā kādam raisa labas sajūtas, kādam ne tik labas, tomēr visiem kopā izdodas sadzīvot.

        "Silenes robežkontroles punkts ir nozīmīgs ar to, ka caur to braukā puse Daugavpils. Kaut kādā veidā ar to ir saistīta lielākā daļa iedzīvotāju," norāda Jukšs.

        "Tāpēc, kad brauc ciemos pie kāda Daugavpils iedzīvotāja, brauc caur Sileni. Ja kāds brauc ciemos uz Baltkrieviju, atkal caur Sileni. Protams, ja ikdienā brauc un redzi vienus un tos pašus cilvēkus uz robežas, varbūt sākumā vēl nesasveicinies, bet pēc tam jau paliek kā savējie viens otram, rodas kontakts, viens otram sāk uzticēties," stāsta Jukšs.

        Lai arī tepat līdzās ir Baltkrievija, folkloras ekspedīcijas pētnieki vasarā maz dzirdēja stāstus par kaimiņvalsti. Profesore Kursīte to skaidro ar to, ka viena daļa šejieniešu ir baltkrievu izcelsmes, daļa no viņiem ir Baltkrievijas katoļi, kas padomju laikos te glābās no reliģiskās vajāšanas. Līdz ar to - ko daudz par baltkrieviem stāstīt, ja viņi paši nāk no tās puses.

        Kur katrs kurmis runā

        88 gadus vecā Viktorija Sivačova, neskatoties uz cienījamo vecumu, ir garā jauneklīga un dzīvespriecīga. Viņas māja izrotāta ar tamborētām sedziņām, kas klāj gan moderno ādas klubkrēslu, gan padomju laika sekcijas plauktus.

        Ekspedīcija pie tuteišiem - ciemos pie Viktorijas Sivačovas

          Istabā goda vietā ir Jēzus un Marijas attēli pie sienas.

          Viktorija ir stipra katoliete, katru dienu klausās "Radio Marija" un Dievu lūdz poliski.

          "Mans eņģelis mani pasargā. Es ļoti ticu, (..) Dievs man palīdz," stāsta Viktorija.

          Bērnībā viņa mājās runāja poliski, Ulmaņa laikā skolā mācījās latviski, kara laikā runāja baltkrieviski, savukārt pēc kara līdz pat šai dienai vairāk ir vajadzējis runāt krieviski. Tomēr, kad sākas saruna, Viktorijas latviešu valoda, tikai bērnībā skolā mācīta, plūst kā bagātīgs avots un dziesmas vairs nav apturamas.

          Viktorijas Sivačovas dziesmas - ekspedīcija pie tutiešiem

            Viktorija ir dziesmu zinātāja poļu, baltkrievu, latviešu, krievu, ukraiņu, latgaļu un vācu valodā.

            Ekspedīcijas dalībnieki, viņu sauc par vienu no savām pērlēm, kas caur savām dziesmām un dzīves stāstiem pratusi pētniekiem atklāt Silenes apslēpto skaistumu, kurā, kā Viktorija saka, "katrs kurmis ar mani runā".

            Bet visiem citiem Latvijā kundze grib teikt vēl pašu svarīgāko. "Visu to labāko - lai visi līdzcilvēki ir godīgi, viens otram izpalīdz un nekādas kaislības viens otram nedara," viņa saka.

            Patriotisms krievu valodā

            No Silenes līdz Baltkrievijas robežai ir kādi septiņi kilometri. Ciemiņus galvenajā laukumā ciems sagaida sakopts, ar latviskām zīmēm izrotāts – var redzēt gan Ūsiņu, gan Jumi.

            Ekspedīcija pie tuteišiem - Skrudaliena un Silene

              Skrudalienas pagasta pārvaldes priekšniece Betija Ivanova no visas sirds lepojas ar savu ciemu, kas, viņasprāt, esot pats labākais visā Daugavpils novadā.

              "Tieši tā teritorija, kas atrodas pierobežā, ir "Natura 2000" - mūsu dabas parks "Silene", kur aug vislabākās sēnes un ogas. Mēs esam izlutināti. Mēs jau citas sēnes kā baravikas nelasām," viņa piebilst un tūlīt paskaidro baravikas skanisko saistību ar pagasta nosaukumu: "Mūsu nosaukums "Silene" no tā arī ir cēlies. Kādreiz šeit nosaukums bija Borovka. Krievu valodā "bor" ir sils. Tikai Ulmaņa laikos to pārveidoja par Sileni,"  stāsta Ivanova.

              Borovka savulaik bija ebreju ciematiņš, kurā 83% iedzīvotāju bija ebreji. Otrajā pasaules karā netālu no ciema ezera krastā visus ebrejus nošāva.

              Karš ciemu iznīcināja, palika vien katoļu baznīca. Pēc kara padomju vara ciemu būvēja no jauna, un tas kļuva par mājvietu dažādu tautību cilvēkiem.

              "Cilvēki ir iemīlējuši savu dzimto vietu. Tie, kas ir iebraukuši, šo ciemu un pagastu tagad uzskata par savu dzimteni. Izjūta, ka mēs esam silenieši, nevis latgalieši vai latvieši," saka Ivanova.

              Betijas Ivanovas mamma ir luterāne - latviete, tēvs - krievs, bet vīrs ir ukrainis. No malas skatoties, ir grūti novilkt, kā senāk ar stingrām līnijām, šejieniešu piederību – vai viņi ir latvieši, latgalieši vai krievi?

              Ekspedīcijas laikā pētnieki novēroja, ka latviešu valodā te neviens nerunā uz ielas, tikai krieviski. Ivanova gan uzsver – tas neliedz viņiem būt patriotiem.

              "Tā filma [BBC filma par Krievijas iebrukumu Latgalē], ka Trešais pasaules karš ir sācies no Latgales, bija mums aizvainojums. Kāpēc Latgale? Tikai tāpēc, ka šeit ir daudznacionāls sastāvs? Tas nebija mums pieņemami. Šeit dzīvo tikai 6% latviešu, un sašutuši par to bija krievvalodīgie, kuri bija neizpratnē, par ko viņus uzskata," uzsver Ivanova.

              Silene ir piemērs tam, cik sarežģīti veidojas piederības sajūta kādai vietai.

              20 ezeru zeme

              Demene - pirms kara pieskaitīta Sēlijai, pēc kara Latgalei. Demenes pagasta vadītāja Valentīna Gadzāne ar aizrautību stāsta par Zemgali - apdzīvotu vietu pagastā, ar Zemgales vidusskolu, staciju un baznīcu.

              Ekspedīcija pie tuteišiem - Demene

                "Apkārt šeit nevienai baznīcai nav krusta ar gaili, bet Zemgales baznīcai ir krusts ar gaili," stāsta Gadzāne.

                Demene ir arī 20 ezeru zeme, un interesantā veidā tie atspoguļo šīs vietas dīvaino nepiederību kādam.

                Valentīna ar prieku demonstrē no putna lidojuma uzņemtu Demenes foto, kas ierāmēts stāv goda vietā viņas kabinetā. Patiesi - ciemu no visām pusēm ieskauj ezeri. Šī fotogrāfija daudziem simbolizē dzimto vietu, arī Valentīnas meitai skolā par to stāstot.

                "Meita aiznesa šo bildi, parādīja un pateica – tā ir mana dzimtene. Visi bija mēmi. Viņa piedzima Kumbuļos, bet izauga Demenē. Viņai tā ir tuvākā vieta. Viņa vienmēr uz šo vietu grib braukt," stāsta Gadzāne. "Viņa saka, ka tā ir mana vieta. Kā mēs braucam, kad mēs braucam no ārzemēm! Ja mēs atbraucam uz Latviju, mēs kliedzam: "Urrā, mēs esam mājās!" Bet, kad mēs tuvojamies mājai tuvāk, mēs kliedzam – "Urrā, mēs savās mājās esam!" Katram ir savs. Paskatieties, kāda te ir skaista daba! Uz kurieni var vēl aizbraukt? Nekur," prieku neslēpj Gadzāne.

                Ekspedīcijas dalībnieki, līdzīgi kā Silenē, arī Demenē novēroja, ka cilvēki šeit jūt spēcīgu vietējo patriotismu, mazāk piederību valstij.

                Kursīte uzsver, ka viņi mīl savu vietu ne tāpēc, ka kaut kas ir jāmīl, bet tāpēc, ka viņi šo vietu ir sakopuši un tā veidojas cilvēku atbildība par vietu, mīlestība pret to.

                "Dundagā mēs arī prasījām par vietas apziņu. Katrs dundadznieks izjūt piederību ne tikai savai vietai un Kurzemei, bet arī Latvijai. Šeit piederība Latvijai ir minimāla. To vajadzētu stiprināt. Taču tas ir jādara nevis ar saukļiem "Jums būs mīlēt Latviju", jo to nevar izdarīt. Viņi mīl Latviju vienā konkrētā segmentā, un tas arī ir daudz," stāsta Kursīte.

                Poļu Červonka jeb latviešu Vecsaliena

                Ekspedīcija pie tuteišiem - Červonka jeb Vecsaliena

                  „Červonkas” vārds, iespējams, cēlies no sarkanās krāsas apzīmējuma poļu valodā.

                  Ulmaņlaikos nosaukumu „Červonka” uzskatīja par ne pārāk labi skanošu un principiāli lietoja „Vecsaliena”. Šie abi vietvārdi sadzīvo līdz šai dienai.

                  Červonkas muižas pils viena no nedaudzajām, kas apkārtnē saglabājusies līdz mūsdienām - te ir pagasta pārvalde un arī Daugavpils novada dzimtsarakstu zāle. Kā izrādās, nākamvasar 17.jūlijs šeit jau ir aizņemts pilnībā.

                  „2017.gada 17.jūlijs – pirmdiena, un ir jau pieteiktas 10 kāzas Un vēl zvana, zvana un zvana, bet mēs taču nevaram pieņemt vairāk,” saka Vecsalienas pagasta sekretāre Svetlana Kursīte.

                  Viņa ir pagasta priekšnieka pilnvarota latviski pastāstīt par Červonkas vēsturi un cilvēkiem, kas te dzīvo.

                  Galvenais iztikas avots šejieniešiem ir piemājas saimniecība un piena ražošana.

                  Arī pašai Svetlanai ir 10 govis, un intervijas laikā viņa atraisās, kad pajautā, kā tās sauc. „Sāksim ar tām, kuras es slaucu – Maļvina, Saule, Zorjka, Amazonka, Vaira, Visnuška,” viņa uzskaita. Vēl ir Maija, Skaista, Matilde. Svetlana govju vārdus sauc sirsnīgi, kā par savu ģimeni stāstītu.

                  „Laikam visas nosaucu. Un kam par godu Vaira? Mēs viņu Salienā nopirkām! Un arī prasījām, kam par godu, bet saimnieks arī tikai smējās. (..) Man vienkārši patīk tādi vārdi,” klāsta Svetlana.

                  Tāpat kā kaimiņos arī Vecsalienā ekspedīcijas dalībnieki fiksēja šo it kā gaisā pakārto piederību.

                  Tā īsti šejienieši nepieder nevienam un nekur nav pieskaitāmi. Paši par sevi. Varbūt tāpēc, ka dzīvo nomalē, dažādu pārmaiņu izsijāti un jaukti, šejienieši var uzticēties tikai sev un vietai, kur dzīvo.

                  „Mums visi šeit pārsvarā ir krievi. Otrajā vietā ir poļi. Tikai trešajā vietā ir latvieši,” par vietējiem iedzīvotājiem saka Svetlana. „Un vēl baltkrievi ir. Savā starpā sazināmies tikai krieviski. Pagastā varētu būt tikai viena ģimene, kas mājās runā latviski. Vēl ir Sproģi, bet viņi jau vairāk it kā vairs nerunā, bet, ja paprasa kaut ko latviski, tad viņi arī atbild. Nu, mēs jau esam pie robežas. Mums visiem šeit ir tā,” viņa stāsta.

                  Pavadot tālākā ceļā, Svetlana iznāk skaistajā pils parkā un novēl visiem sirds siltumu un izturību, un tad piebilst: „Mēs arī esam Latvijā un arī mīlam šo valsti!”

                  Raibais latviskums

                  Ekspedīcija pie tuteišiem - ciemos pie Ritvalda un Zelmas Redzobiem

                    Pie Līdumnieku saimniekiem Redzobiem atved pagasta sekretāre Oksana. Abi sirmie pensionāri sagaida sirsnīgi un viesmīlīgi, ar dāsni klātu sātīgu brokastu galdu. Sarunas pie galda raisās ap vietējās dzīves ikdienu un arī te tik reti dzirdamo latviešu valodu. "Tādu īstu latviešu te vairs nav," nosaka Zelma.

                    Šī sēta patiešām ir īpaša – vienīgā māja pagastā, kur vēl ikdienā runā latviski.

                    Zelma un Ritvalds Redzobi ir vieni no retajiem, kuri pēc izsūtījuma atgriezās dzimtajā Salienā. Par spīti visam Zelma un Ritvalds turpināja kopt latviskumu savās mājās. Padomju gados abi nosargāja arī vietējo luterāņu baznīcu. Tagad gan te luterāņu gandrīz vairs nav un draudze iznīkst.

                    „Līdz karam te visapkārt bija daudz luterāņu. Pareizticīgo bija mazāk. Bet pa kara laiku izklīda: kuri aizbrauca prom, kurus sabāza cietumā padomju vara. Tagad luterāņu baznīca ir Vecbornē,” stāsta Ritvalds.

                    Zelmas un Ritvalda mājas ir ļoti latviskas, tomēr tās atšķiras no Vidzemes vai Kurzemes luterāņiem.

                    Padomju laika sekcijā vietu rod gan latviskie māla trauki, gan krustā piesista Jēzus figūriņa, bet sienu rotā tepiķis. Profesore Janīna Kursīte šo raibo miksli sauc par īpaši interesantu, jo šeit savijas dažādas vēsturiskās un kultūras ietekmes.

                    „Viss, ar ko mēs saskaramies, atstāj nospiedumus apkārtnes iekopšanā un krāsu izjūtā, pat ja mēs domājam, ka tas neietekmē. Tu jūti - tā nav Vidzeme, tā nav Kurzeme, tā arī nav Latgale, lai gan tie ir latvieši,” vērtē profesore Kursīte. „Mēs runājām latviski, lai gan tur ir kaut kas no slāviskā. Bet tas ir no tās vietas kamolā, kurā dzija uz dzijas, tradīcija uz tradīcijas. To ir vērts pētīt un arī pārdomāt. Proti, veidojot latvisku Latviju, tas nav aizslaukāms, bet gan kopjams,” norāda Kursīte.

                    Izbraucot cauri četriem Baltkrievijas pierobežas pagastiem - Skrudalienai, Salienai, Vecsalienai un Demenei - no pirmā acu uzmetiena tie šķiet krieviski. Tomēr, gatavojot ekspedīcijas piezīmes radio raidījumam, šo pagastu ļaudis atklājās kā savas zemes un ciema patrioti.

                    Valsts, kas asociējas ar Rīgu, viņiem ir tālu. Šejienieši mīl Latviju vienā konkrētā vietā un sauc sevi par tuteišiem, šejieniešiem.

                    Iespējams, tas ir maz. Tomēr tas ir labs sākums.

                    Kļūda rakstā?

                    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

                    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

                    Cilvēkstāsti
                    Dzīve & Stils
                    Jaunākie
                    Interesanti