Pamestā Ulbrokas muiža - viss kluss un izvandīts
Tā ir kāda pamesta Ulbrokas muiža, kur kādreiz atradās Rīgas radiostacija. Pagrabstāva grīdu caurvago mazi kanāli. Ivo paskaidro, ka pa turieni laisti kabeļi.
Rīgas radiostacija aizvērusies, sabrūkot Padomju Savienībai. Pirms tam gan tā paguva nospēlēt vēsturisku lomu. „Un šī bija viena no vietām, kuru janvāra-februāra notikumos… šeit arī bija barikādes, šo ēku sargāja, lai nepārtrūktu radiosakari. Šī bija pietiekami svarīga vieta, ka cilvēki arī šeit brauca ar traktoriem un sargāja,” stāsta Madara.
Tagad vairs nav nevienas liecības, ka kāds te reiz mitinājies. Ne mēbeles, ne dokumenti. Vien alus pudeles, krāsu flakoniņi un zīmējumi uz sienām, no kurām lobās krāsa.
Ēkai ir divi stāvi, kā arī pagrabstāvs. Teju visi logi ir izsisti, durvju nav un tāpēc ir spēcīgs caurvējš. Otrais stāvs ir tikpat tukšs, kā pārējā muiža. Var teikt – no Rīgas radiostacijas palicis tikai skelets. Madara paskaidro, ka objekts jau afišēts portālā “Spoki.lv”. Tā vienmēr tiek piesaistīti daudz cilvēku, jo īpaši metālzagļi. „Vienreiz mēs ar draugiem devāmies rudenīgā bradājumā un nakts bradājums mums pilnībā izgāzās, jo tad, kad mēs ieradāmies objektā – tā bija pamesta sanatorija – mēs satikām divus vīriešus. Mēs, protams, nezinājām, kas ir šie vīrieši, ar ko viņi nodarbojās. Mēs izgājām ārā un sākām ar viņiem runāties, un viņi teica: “Mēs te šobrīd strādājam, netraucējiet mums.” Mēs teicām: “Nu, jā. Ar ko jūs te nodarbojaties?” Mēs uzreiz sapratām, ka viņi griež metālu un viņi arī atzinās: “Jā, nu. Mēs te vācam dzelžus.” Un arī sarunas gaitā mēs viņiem jautājām: “Kur jūs uzzinājāt informāciju?” Un viņi teica: “Nu, jā. Tur internetā tās dažas lapas…”,” par reiz piedzīvoto stāsta Madara.
No bomžiem baiļu nav, no narkomāniem gan
Ivo un Madara pieder bradātāju kopienai, kurā ir ap 20 cilvēku. Viens no viņu principiem ir paturēt objektus publikai nezināmus. Tieši tāpēc viņu interneta forumā ir publiskā un slēgtā sadaļa. „Kamēr tu neesi reģistrējies, kamēr tu neesi ieguvis uzticību, tev nav pieejas slēgtajai sadaļai,” paskaidro Ivo.
Pārsvarā tiek saudzēti objekti, kas ir daudz vērtīgāki nekā vienkārši tukšas ēkas, kur, piemēram, ir daudz priekšmetu iekšā. „Šis vairs nav sargājams. Te viss jau izrakts un izzāģēts,” par muižu saka Ivo.
Bēniņos uzreiz var redzēt, ka ir bijis ugunsgrēks. Grīdu klāj pelni, viss nokvēpis melns.
Madara pastāsta, ka nereti sanāk uzdurties paliekām no citām viešņām. „No narkomāniem ir bail, no bomžiem mazāk. Bomzis jau parasti ir tā piedzēries, ka viņš nav spējīgs ātri reaģēt, kur nu vēl skriet pakaļ,” saka Madara.
Savukārt Ivo atstāsta vienu atgadījumu kādā pamestā Pērnavas ielas ēkā. Viens pats ar lukturīti naktī. Tobrīd bija uz ausīm uzlikts „Silent Hill” „saundtreks”. Domāju – „Nē, nu nevar vairs izturēt to „saundtreku”! Slēdzu ārā, jo likās, ka visur apkārt kaut kur skan. Noņemu austiņas un tik tiešām skan. Un tad, turpinot iet augšup, skatos - tur tāda istabiņa tīri labi iekopta, plakātiņi uz sienām un tāda gulta...narkomānu istabiņa. Es domāju – okei, šī ēka nav gluži pamesta, kāds te dzīvojās; ja es esmu viens, man būtu veselīgāk notīties,” atminas Ivo.
Madara uzaugusi ļoti mainīgā pilsētvidē. Vien vidusskola, ko viņa absolvējusi, nu kļuvusi par policijas iecirkni. Madaru ļoti saista pilsētvides vēstures pētniecība. Tam viņa izmanto dažādus resursus, taču vienmēr ir svarīgi aiziet uz pašu izpētes objektu. „Tas nav tā, ka tu tur sēdi mājās un lasi: “Bija… jā… jā… tur bija tā un šitā…” Tas vairs nav tik interesanti. Bet, ja tu esi uz vietas kādā vietā un tad pašā ēkā kaut ko izlasi vai arī kaut ko uzzini, tad tai informācijai ir pavisam cita vērtība,” stāsta Madara.
Ļoti bīstams hobijs
Dažreiz Madara noskaidro par objektu vairāk, sakontaktējoties ar pamestās ēkas bijušajiem darbiniekiem vai iedzīvotājiem. Cilvēks vienmēr varēs pastāstīt un atklāt vairāk, nekā avīžu raksti vai dokumenti. Kas ir tās sajūtas, ko Madara meklē, apmeklējot pamestas ēkas?
„Tu atnāc uz kādu vietu un tu mēģini iejusties citu cilvēku ādā. Tu vienmēr skaidri apzinies, ka tu nevari būt ar to cilvēku atmiņām, bet tu vienmēr vari radīt pats savējās. Cilvēki ļoti bieži meklē ceļojumu laikā. Tā kā… vienmēr var atgriezties pagātnē. Cilvēks nevar nokļūt nākotnē, tāpēc vienīgais ceļš, uz kurieni viņi var nokļūt, ir pagātne,” norāda Madara.
Ivo nemaz neizskatās pēc hipstera. Ģērbies viscaur melnā un ar matiem, kas nokarājas līdz pleciem, viņš izskatās piederīgs citai subkultūrai, proti, metālistiem. „Bērnībā es neklausījos tāda žanra mūziku, tāpat vandījos pa objektiem. Tas nesaistās, tas nav viens otram pakārtots. (..) Tas, ko es iegūstu, ir absolūti pozitīvas emocijas,” viņš piebilst par savām sajūtām pamestajos objektos.
Ivo jāatbild vienā vārdā, kas viņu piesaista pamestos objektos - tā ir atmosfēra. „Atmosfēra viennozīmīgi. Atmosfēra, kas veido… kas veido… Gaisma veido. No rīta ir citas krāsas, vakarā citas. Pa nakti vispār viss melnbalts, tikai atsevišķos lodziņos iespīd gaismiņa iekšā. Dažreiz pat nevar „nefočēt”, (..) tu vienkārši noliec fočiku, apsēdies uz kaut kādas palodzītes un skaties riņķī apkārt un izbaudi to klusumu vai arī, ja esi viens iemaldījies, tad sanāk arī pabaidīties,” klāsta Ivo.
„Šim hobijam nav vajadzīga lieka reklāma, jo šis ir ļoti bīstams hobijs. Tas tiešām ir bīstams hobijs, jo katru gadu bojā aiziet vismaz trīs cilvēki, kas vienkārši interesējas par pamestajām ēkām. Nelaimes gadījumu dēļ iet bojā,” piebilst Madara.
