Panorāma

Panorāma

Panorāma

Panorāma

Sistēmas bērns: es nezinu, kas ir mīlestība

Bērnunamā dzīvojušais Anatolijs: Es nezinu, kas ir mīlestība

Es nekad neesmu jutis mīlestību, atzīst Anatolijs Marcinkēvičs. Jūnijā viņš svinēs 22. dzimšanas dienu. Lielāko daļu dzīves – 18 gadus – viņš ir pavadījis bērnunamos un internātskolās.

LTV ar Anatoliju tiekas parkā Jēkabpils centrā. Jau gadu viņš strādā Berlīnē un Latvijā ieradies tikai uz dažām dienām paciemoties pie draugiem. To, kā nokļuvis bērnunamā, Anatolijs neatceras. Tas notika zīdaiņa vecumā. Bērnunamos un internātskolās viņš aizvadījis lielāko daļu dzīves. Anatolija vecāki esot dzīvi un dzīvojot Jēkabpilī. 

"Nav vēlmes satikt man viņus. Tāpēc, ka pirmkārt, viņiem bija jādomā, kad mani dzemdēja, bija jādomā, kā mani audzināt un kā mani uzturēt, bet nevis pamest slimnīcā, vai kur viņi mani pameta," teica jaunietis, atzīstot, ka viņš nevēlas kļūt tāds kā viņa vecāki. "Ja es būtu tāds, kā viņi, tad mani paziņas un draugi padomātu, ka es esmu sajucis prātā."

Neilgi pēc pilngadības sasniegšanas Anatolijs bija mēģinājis izveidot savu ģimeni un apprecējies. Kopdzīve ilgusi nepilnu gadu.

Anatolijs stāsta – par viņu nekad interesi nav izrādījuši adoptētāji, viņš nav dzīvojis audžuģimenē. Vien īsu brīdi bijis viesģimenē.

"Pilnīgi nekādas nojausmas nav, kas ir ģimene un kā ir ģimenē dzīvot, to es tiešām nemācēšu pateikt. Kā nekā es esmu nodzīvojis 18 gadus iestādēs visādās mētāts, tāpēc es nezinu, kas ir ģimene," atzina Anatolijs.

Bērnībā Anatolijam noteica diagnozi – grūtības apmācīt, tāpēc viņa izglītošana notika speciālajās internātskolās. Anatolijs stāsta – tas noticis ātri – daži jautājumi un zīmogs uz visu mūžu.

Vēlāk pusaudža gados Anatolija uzvedības dēļ pedagogi dabūjuši ne vienu vien sirmu matu. Viņš atzīst, ka ir bijis viens no tiem, par kuriem saka – problēmbērns. 

"Tad, kad mani aizsūtīja pirmo gadu uz Rudzātu speciālo internātpamatskolu, es biju briesmonis, es nebiju iejuties vienkārši tajā skolā. Bija visādas problēmas ar mani. Viņi cīnījās, runāja ar mani. Vienkārši tas trieciens, ka mētā no skolas uz skolu. Cik tad var. Divus gadus pamācās un atkal jāsūta uz citu skolu," stāsta Anatolijs.

Pusaudža gados Anatolijs dzīvojis Līkumu bāreņu namā, kas tagad pārdēvēts par ģimeņu atbalsta centru.

Anatolijs stāsta – par nepaklausību viņš vismaz sešas reizes sūtīts uz psihoneiroloģiskajām slimnīcām. Gan Ainažiem, gan Daugavpili. 

"Es nezinu, kā ir ģimenē, kā bērni ar mammām un tētiem runājas un kā viņi savas problēmas [risina] savā starpā, bet mums bija tā vienkārši. Iesēdina mašīnā un aizved prom un neko nepasaka.

Aizbrauc viens pats, paņem no psihiatra norīkojumu, pasaka – viņš ir traks un jāsūta projām. 
Neslēpšu, tad mēs alkoholu lietojām un pīpējām. Varbūt tāpēc mūs sūtīja. Tikai tāpēc, nevis tāpēc, ka es biju traks. Nē, es neko nemētāju un cilvēkiem virsū neklupu," atzīst jaunietis.

Bērnunama direktors Juris Boķis telefonintervijā saka – uz psihiatriskajām slimnīcām sūtīti tā sauktie grūtie bērni. Iemeslus bērnu sūtīšanai uz šīm slimnīcām nosakot dakters.

"Es neesmu tas. Man nav tiesību to noteikt vai nenoteikt. Ja man būtu tāda vara, es sūtītu dažu labu amatpersonu," teica bērnunama direktors.

Direktors bijušo institūciju bērnu publiski sauktās atmiņas sauc par meliem un fantāzijām, lai viņu nomelnotu.

Tikmēr Anatolijs saka – es nekad neesmu jutis mīlestību. Par tālākiem dzīves plāniem viņš pagaidām nerunā. Pirmkārt, esot jānostājas uz kājām. 

Saistītie raksti
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti