Šādas gultas Igaunis darina jau astoņus gadus.
Pirmā gulta tapusi Vaivaru rehabilitācijas centram, kur darbojas viena no Latvijas pirmajām mūzikas terapeitēm – Mirdza Liepiņa.
“Viņa daudziem cilvēkiem atgriež cerību, piemēram, pēc infarkta, ja tev paralizēta roka, kāja. Protams, tur ir vesels komplekss, bet gulta ir viena no tām, kas palīdz savibrēt nervu galus atpakaļ vietā. Un cilvēks sāk pilnvērtīgu dzīvi dzīvot,” stāsta Igaunis.
Muzikālā gulta izgatavota no bērza, tā ir vizuāli līdzīga masāžas galdam, zem kura otrā pusē atrodas stīgas – kaut kas līdzīgs cītarai, kas apgriezta otrādi. Igaunis, demonstrējot skanējumu, saka, ka stīgas noskaņotas Fa diez mažorā.
“Skaņoju uz melnajiem taustiņiem. Domāju, ka katrs muzikants to ir ievērojis – kad mēs spēlējam kāzas vai citus godus, kad sāk dziedāt pie galda un tu ņem akordeonu, gribi piespēlēt, kā likums – skan vai nu Do diez mažorā vai Fa diez mažorā. Mums ir divas tonalitātes, kādas skaņas mūsos ir – tas ir Do diez mažors un Fa diez mažors,” stāsta mūziķis.
Mūzika un skaņas vibrācijas ļauj atslābināties, kas jo īpaši svarīgi šodien, atzīst Igaunis: “Galvenais ir cilvēkam atbrīvoties, nomierināties. Pirmajās piecās minūtes uz šīs gultas guļot, viņš nomierinās. Tas ir pats lielākais ieguvums, piemēram, arī bērniem, kam ir invaliditāte – nomierinās pats, nomierinās mamma, nomierinās tuvākie. Tas ir liels ieguvums, ka bērns nav stresā, un tu arī vari atrast mirklīti priekš sevis,” uzsver Igaunis.
Gultas rāmim šis ir jau trešais variants, kurš pilnveidošanas gaitā atzīts par labu esam. Igaunis, apgriežot gultas skaņas daļu otrādi, demonstrē tās vēl vienu pielietojumu: “Tiem, kam ir paralizēta rociņa vai izkaisītā skleroze un ir kādas problēmas, roku uzliek uz stīgas virsū un spiež sev to vilkt. Jūs velkat ar savu ķermeni kaut kā.”
Igaunis norāda, ka ikvienu mūzikas instrumentu spēlējot, tā ir kā sava veida terapija: “Visiem, kam ir kāds mūzikas instruments mājās, tā ir absolūta relaksācija. Sākumā tā bija kokle. Kad zemnieciņš uztaisīja kokli, uzlika uz krūtīm vakarā un kaut ko trinkšķināja, trīs skaņas saķēris, atrada kaut kādu intonāciju, kas viņam patīk, – tā ir pirmā meditācija, ar ko viss sākas.”
Šogad saistībā ar Covid-19 radītājiem ierobežojumiem tūrisma jomā ir bijuši arī savi plusi, proti, vairāk cilvēku izvēlējās vietējos tūrisma objektus, biežāk iegriežoties arī Gunāra Igauņa mājās. Īpaši iespiedušās atmiņā septiņas skaistas dāmas, kuras, izkāpdamas no mašīnas, teikušas: šogad Krētas sala iet garām, tāpēc mēs braucam pa Latviju. “Es pie sevis saku: Aleluja, aleluja!” Gunārs stāstot smejas.
Līdzīgi bijis krīzes laikā 2007., 2008. gadā, kad gidi, kāpjot ārā no autobusiem, teikuši, ka šogad tāds smags gads. “Mēs pie sevis domājam: Paldies Dievam, ka jums tas smagais gads, ka jūs beidzot Latvijā atstājat naudu. Pateicoties tam, tās mazās ģimenītes, kas brauca pa divām, trīs mašīnām, ciemojās pie mums visu vasaru, tāda bija pamata publika. Un man diezgan laba reklāma sanāca šai gultai,” saka Igaunis.
