„Caur sāpēm visās Vitai Gaigalai adresētās vēstulēs jūtama cerība, mīlestība, ticība, ka noteikti varēs atgriezties dzimtenē,” stāsta Balvu Valsts ģimnāzijas vēstures skolotāja Irēna Šaicāne.
Gaigala izsūtījuma laikā apprecējās un dzīvoja Moldāvijā. Diemžēl viņa, tāpat kā daudzi izsūtītie, vairs neatgriezās dzimtenē. Savukārt Raciborsku ģimene no Bērzpils savās dzimtajās mājās atgriezās pilnā sastāvā. Jāzepam tobrīd bija tikai 13 gadi un viņš ir vecākais dēls sešu bērnu ģimenē.
Dzīves apstākļi izsūtījumā bijuši dažādi: ģimene dzīvojusi gan dzīvoklī, gan barakās. Smagākais brīdis bija tad, kad 16 kvadrātmetrus lielā platībā tikai izmitināti 19 cilvēki – trīs lielas ģimenes, grūtības sagādāja arī iztikas sagādāšana un slimību ātrā izplatīšanās, taču Jāzeps uzsver, ka tolaik vēl bija jauns, tāpēc ātrāk pielāgojies jaunajai videi, nekā vecāka gada gājuma cilvēki. „Pirmo ziemu bija šausmīgi,” atminas Bērzpils pagasta Domopoles iedzīvotājs Jāzeps Raciborskis.
Šobrīd Jāzepam un Bārbalai Raciborskiem ir pieci bērni un krietns pulks mazbērnu. Viņuprāt, deportāciju notikumi jāatceras un jāpiemin ne tikai šodien, bet visa mūža garumā un patiesi – lai nekad, nekad tie neatkārtotos.
