Monopols

Zinātnieks Uldis Kondratovičs: Eksaktās zinātnes ļauj skatīt pasauli ar plašāku skatu

Monopols

Kristaps Ozols, bāra īpašnieks no Toronto

Māksliniece Agnese Kalniņa savos ceļojumos iet nestandarta ceļu

Agnese Kalniņa – ceļotāja, kas neiet standarta ceļu

Ceļotāja Agnese Kalniņa ir iecerējusi katru gadu vienatnē kājām šķērsot kādu valsti no viena gala līdz otram. Šādi jau noieti 370 kilometri Igaunijā un 1000 kilometri Izraēlā. Nākamais ceļojums viņu vedīs uz Ungāriju.

“Esmu ceļotāja, kas neiet standarta ceļu. Patīk pašai plānot savu ceļojumu, varbūt pat neko īpaši neplānot,” sarunā Latvijas Radio raidījumā “Monopols” atklāj Agnese Kalniņa.

Kalniņa bilst, ka galvenais ir izbaudīt un arī krīzes situācijas meklēt pozitīvo un ar humoru iziet no sarežģījumiem, kas svešā valstī var rasties.

Projektu “No viena gala līdz otram”, šķērsojot kādu valsti no viena gala līdz otram, viņa īsteno otro gadu.

Viņas pirmais ceļojums bija pa Igauniju – 370 kilometri.

“Maršruts sākās pie Somu jūras līča Igaunijas ziemeļos, finišs – Ainažos pie mola,” stāsta Kalniņa.

Ceļu caur kādu valsti Kalniņa veic pa oficiāli izveidotu pārgājienu taku, kas ir marķēta. Diemžēl Latvijā pagaidām šāda pārgājiena maršruta nav.

“Igauniju nogāju 9,5 dienās, tas ir ļoti ātri, un tā nevajag darīt. Tik daudz kilometrus dienā nevajag iet cilvēkam ar smagu somu un bez pieredzes,” uzskata Kalniņa.

Viņa gan piebilst, ka pirmais pārgājiens bijis pavasarī, martā, kad vēl ir ledus, sniegs un aukstas naktis.

“Cita nekā nebija, ko darīt, kā virzīties uz priekšu. Vidēji dienā 40 km nogāju, slodze pamatīga. Finišēju, jo bija auksti,” stāsta Kalniņa

un arī atzīst, ka pirmajam pārgājienam nebija labi sagatavojusies.

Otrs pārgājiens caur Izraēlu bijis jau daudz nopietnāks, kuram arī nopietni gatavojusies. Tiesa, gatavojoties šim pārgājienam, viņa ieguvusi citu pieredzi, kā tas ir, lūgt līdzcilvēku palīdzību un atbalstu, lai īstenotu savu ideju. Cilvēku atsaucība un reakcija bijusi dažāda, bet ceļotāja arvien ir pateicīga visiem, kas sniedza draudzīgu atbalstu, lai viņa dotos ceļā.

Kalniņa arī dalās pieredzē, ko ņemt līdzi šādā kājāmgājēja ceļojumā, kur visa iedzīve jānes uz muguras.

“Ar laiku cilvēks saprot, ka nedrīkst ņemt līdzi liekas lietas.

Ir daudz lietu, ko gribētu paņemt, bet bez tā var iztikt,”atzīst Kalniņa.

“Līdzi ir pats nepieciešamākais – ir kaut kur jāguļ, ir cilvēki, kas neņem pat telti pa siltām zemēm ceļojot. Man vajag drošības sajūta, ka ir savs namiņš. Guļammaiss, matracītis, neliels ceļotāju spilventiņš. Daži maiņas apģērbi, gāzes baloniņš, mazs deglītis un katliņš ēst gatavošanai. Pārtika. Dienvidos saules aizsargkrēms un galvassega. Daudz ūdens. Labākā gadījumā divi pāri apavu.”

Parasti pieredze iemāca, ko likt mugursomā, parasti pirmajā reizē tā ir pārāk liela un smaga.

Un svarīgi ir pārvarēt bailes, kas ir pirms došanās ceļā.

“Kad izkāpu Igaunijā no mašīnas, uzliku somu plecos, tā apziņa, ka dari to, kas tev patīk, visas bailes vienā brīdī pazūd. Tas ir tāds kaifs,” atklāj Kalniņa.

Ceļotājai patīk ne tikai doties uz tālām zemēm, bet arī ceļot pa Latviju. Viņa stāsta, ka reizi mēnesī cenšas kopā ar draugiem iet pa Latviju, gan ziemā, gan vasarā dienu vai divas garā pārgājienā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt