Latvijā jau 12 gadus
Viktorija uz Latviju no Ukrainas pārcēlās nepilnu 20 gadu vecumā, lai būtu tuvāk saviem vecākiem. Viņas tēvs atbrauca šeit strādāt par neirologu un vairāk nekā 15 gadu strādāja Ventspils slimnīcā. Šobrīd Viktorijas vecāki dzīvo Jelgavā, un tēvs strādā Jelgavas slimnīcā. Kamēr Viktorija mācījās, vasaras brīvlaikā brauca uz Ventspili.
"Tāda bija mana pirmā iepazīšanās ar Latviju. Tad 2011. gadā tika pieņemts lēmums ģimenei apvienoties un es jau turpināju mācīties Latvijā," stāstīja Viktorija.
Studijas Latvijā Viktorija nevarēja uzreiz turpināt, jo vajadzēja apgūt latviešu valodu. Vairāk nekā divus gadus viņa apmeklēja dažādus kursus un privātas latviešu valodas nodarbības, kā arī kursus, lai integrētos un iemācītos latviešu kultūru un tradīcijas.
Eksāmenus nokārtoja latviski
Tajā laikā Viktorija vēl mācījās skolā, jo Ukrainā un Latvijā atšķiras izglītības programmas. Dzimtenē bija jāmācās 10 gadus jeb 10 klases, bet Latvijā –12 klases. Viņa absolvēja Ventspils vakara vidusskolu, iegūstot otro atestātu.
"Tas bija mans pirmais prieks Latvijā, ka man tas ir izdevies, – nokārtot valsts eksāmenus valsts valodā," sacīja Viktorija.
Viņa atzina, ka latviešu valoda ir ļoti grūta un sākotnēji to iemācīties šķitis neiespējami, bet pakāpeniski latviešu kultūra, vide un cilvēki apkārt Viktorijai kļuvuši tik tuvi, ka valodas apguve notika gluži dabiski.
"Tas nebija ar kaut kādām ļoti lielām grūtībām vai nevēlēšanos, ka man tas ir jādara, tā bija tāda tiešām vēlme pēc iespējas ātrāk iemācīties komunicēt, lai varētu integrēties," viņa skaidroja.
Redzēja sagrauto Černihivu
Šobrīd Viktorijas galvenā nodarbošanās ir diplomātiskā un politiskā tulkošana. Viņas balsī Saeimas deputātus uzrunājis arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, bet jūnija sākumā Viktorija atgriezās no vizītes Ukrainā, kur pavadīja Latvijas ekonomikas ministri Ilzi Indriksoni. Redzētais tur viņā tikai pastiprinājis skumjas par savu dzimteni. Skumjas ir pārņēmušas ikdienu. Viktorija atzina – ja ir kādas dienas bez apšaudēm, cilvēki priecājas. Viņa novērojusi, ka cilvēki Latvijā pamazām sāk pierast pie kara Ukrainā.
"Atrodoties tur uz vietas, varu secināt un apliecināt, ka pie kaut kā tāda nevar pierast. Sirēnas skan katru dienu, un Kijivā pa naktīm, protams, ka strādā pretgaisa aizsardzības sistēmas, bet tik un tā tas viss ir tik skaļi un tik baisi, ka mierīgi pagulēt nav iespējams," stāstīja Viktorija. Bērni nevar apmeklēt skolas, jo tās nav aprīkotas ar bumbu patvertnēm.
Arī ārpus Kijivas situācija nav mierīgāka. Tiekoties ar Černihivas pilsētas amatpersonām, viņi savās uzrunās lūguši pēc palīdzības, jo šī pilsēta, kas izmēra ziņā ir aptuveni kā divas Daugavpilis, atrodas vien pusstundas brauciena attālumā no Kijivas, un kara sekas tur ir spēcīgi jūtamas.
"Praktiski cilvēkiem ir gandrīz humānā katastrofa, jo ūdens sūkņi un viss, kas saistīts ar ūdens piegādi pilsētā, viss bija sabombardēts," stāstīja Viktorija.
Černihivā strādā tikai viena iekārta, kas piegādā ūdeni visai pilsētai. Viktorija atzina, ka apbrīno cilvēkus un dienestus, kas tik ātrā laikā atjaunojuši kritisko infrastruktūru – skolas, bērnudārzus, civiliedzīvotāju mājas –, kuru apšaudīja Krievijas karaspēks. To visu Viktorija redzēja.
Man bija iespēja pārliecināties par to personīgi, tas ir pilnīgi kaut kas cits nekā tas, ko mēs redzam bildēs. Tu jūti to atmosfēru, tu redzi tos cilvēkus," atzina Viktorija.
Pagrabā turēti simtiem cilvēku
Šī brauciena laikā viņa tikās arī ar Černihivas apgabala Jahidnes ciemata iedzīvotājiem, kuri piedzīvojuši okupāciju. Viņu stāstītais šķiet kā šausmu filma par viduslaikiem, ir neiedomājami aptvert, ka tāda traģēdija notiek mūsdienās, sacīja Viktorija.
"Vietējās skolas pagrabā tika turēti vairāki simti cilvēku gandrīz mēnesi, kuriem deva ļoti maz ēdiena un ūdens. Vecāki ļaudis mira, bet līķus neļāva iznest ārā vairākas dienas," stāstīja Viktorija.
Pagrabā atradās arī mazi bērni, jaunākais bija pusotra vai divu mēnešu vecs. Cilvēkam piešķīra vietu stāvēšanai, apsēsties nebija iespējams. Pagrabā gaismas nebija, un elektrību ieslēgt neļāva. Cilvēkiem sajuka dienu skaits, atklāja Viktorija.
Tagad Jahidnes ciematu pakāpeniski atjauno, un šajā darbā ar būvniecības materiāliem palīdz arī Latvija.
"Viss bija sabojāts, iznīcināts ar tādu naidu, kas vispār nav iedomājams. Ko tie parastie cilvēki ir izdarījuši krievu armijai, kas bija tajā ciematā? Katram cilvēkam, kas šo piedzīvoja, dzīve ir sadalījusies pirms kara un pēc kara sākuma," atzina Viktorija.
Prioritāri glāba tuviniekus
Šobrīd Viktorija dzied ukraiņu-latviešu grupā "Varakuta", kas apvieno Latvijā pastāvīgi dzīvojošas ukraiņu mūziķes, kā arī tās mūziķes, kuras kara sākumā devās uz Latviju bēgļu gaitās. Sākoties karam, vairākus mēnešus Viktorija nav varējusi dziedāt, atklāja etnomuzikoloģe.
"Visi atcerējās mani no Mūzikas akadēmijas laikiem, un Latvijas mūziķi vērsās pie manis, lai kaut ko nodziedātu kopā, pārtulkotu dziesmu vārdus. Es nevarēju vispār neko, vienkārši balss neskanēja. Es nevarēju padziedāt," stāstīja Viktorija.
Laikam ejot, prasme dziedāt atgriezās. Sākoties Andreja Osokina Brīvības festivālam, kad tas pirmo reizi rīkots pirms gada, Viktorija varēja dziedāt.
Viņa atzina, ka muzicēšana viņai un citiem ukraiņiem, sākoties karam, sagādāja lielu uztraukumu un bažas, daudzi tādām lietām nevēlējās pievērsties, jo daudz svarīgāk šķita sniegt praktisku palīdzību.
"Mūsu prioritātes bija glābt dzīvības cilvēkiem, glābt savus radiniekus, nodrošināt evakuācijas, nodrošināt visu praktisko palīdzību, kam es arī pievērsos kopš pirmajām stundām," skaidroja Viktorija.
Kijivā mītošos radiniekus nevarēja evakuēt, jo Krievijas karaspēks bija savilcis spēkus tieši pie Ukrainas galvaspilsētas. "Viņi bija tieši Hostomeļas rajonā, vasarnīcā, un viņi redzēja pa logu, kā tā tehnika tiek pārvietota," stāstīja Viktorija.
Vēlāk Ukrainā cilvēki metro dziedāja patriotiskas dziesmas, tautasdziesmas. "Tātad nevar tā kategoriski teikt, ka dziedāšana un muzicēšana ir nevajadzīga, tas ir ļoti individuāli, jo katram cilvēkam stress izpaužas dažādi," vērtēja Viktorija.
Ukrainas prezidenti "raustījuši" valsti
Viktorija ir dzimusi 1991. gada 10. augustā. Vien divas nedēļas pēc viņas dzimšanas Ukraina atguva neatkarību, bet Viktorija jau iepriekš atzinusi, ka diemžēl tajā laikā Ukrainā tika pieļautas arī kļūdas, kas daļēji novedis pie tā, kas notiek šobrīd. Viņa ir no tā saucamās neatkarības paaudzes un, augot līdzi Ukrainai, piedzīvoja pārmaiņas, revolūcijas, izmaiņas.
"Mēs atceramies pirmo naudu, kuponus, pirmās grivnas. Atceramies, ka vecākiem nebija pasu, jo līdz 1998. gadam dzīvoja ar padomju pasēm, līdz tam laikam mums nebija dokumentu, man arī diemžēl dzimšanas apliecība ir ar to briesmīgo zīmi, kas bija Padomju Savienībā," atcerējās Viktorija.
Salīdzinot ar Ukrainu, Latviju viņa sauc par veiksmes stāstu. Lai gan politiķi šeit bijuši dažādi, visi gājuši uz vienu mērķi – iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO.
Dažādie prezidenti Ukrainā "raustījuši" valsti, viņa secināja. Viens vēlējies atgūt kultūru un tradīcijas, bet cits – draudzēties ar tā saucamajiem "lielajiem brāļiem". Vēl kāds aicināja veidot nacionālo identitāti un nākotni kopā ar Eiropu.
"Tik tikko tas sāk izdoties, un mēs nopriecājamies, ka arī ukraiņu valodai atkal ir nozīme, ka mums nav jārunā krieviski, atkal atnāk [Viktors] Janukovičs. Visiem ir zināms, ar ko tas viss beidzās. Sākās Maidans, un kopš tiem laikiem mums ir tā, kā ir," skaidroja Viktorija.
Ukraiņu vidū ir bijis un joprojām ir ļoti daudz nodevēju, secināja Viktorija. "Arī šajā laikā diemžēl ir tādi cilvēki, kas nodeva mūsu valsti. Bet priecīgā ziņa ir, ka tādu jau ir ļoti, ļoti maz un mūsu varonīgā tauta parāda, ka ir jau izvēlējusies savu nākotni un savu valsti un neatdos to ne par kādu cenu. Vienīgais, ko gribētos, lai tā cena nebūtu tik augsta," secināja Viktorija.
