"Jaunībā man ļoti daudz vajadzēja strādāt ar sevi, lai veiktu šādus lidojumus. Jaunībā braucu ar moci un man likās, ka tas ir tāpat kā lidot ar lidmašīnu – spēj sajust tehniku un ar to rīkoties. Pienāca laiks, kad sāku saprast, ko es varu izdarīt un ko nevaru. Tas viss, pateicoties plānošanai un pieredzei," atzīst Jurģis Kairis.
Sapnis par debesīm jau 9 gadu vecumā
No Ķīnas un Japānas līdz pat Ziemeļamerikai un Dienvidamerikai. Tā īsumā varētu raksturot vietas, kurās Jurģis Kairis savas karjeras laikā ir ne tikai piedalījies dažādos aerobātikas čempionātos un izcīnījis godalgotās vietas, bet arī priecējis skatītājus ar elpu aizraujošiem priekšnesumiem aviācijas šovos.
Par to, ka viņš būs pilots, Jurģis zināja jau bērnībā, kad, ejot pa dubļainu lauku ceļu, gaisā ievērojis lidmašīnu.
Toreiz deviņgadīgajam Jurģim pat sapņos nerādījās, ka pēc pieciem gadiem pirmo reizi pacelsies gaisā – tas notika ar AN-2 lidmašīnu, kura veica lauku miglošanu.
"Ak, Dievs! Tu redzi savu ciemu no augšas, un tad tas ātri pazūd aiz apvāršņa. Redzi citus ciemus dīvainās projekcijās, tu redzi visu, un tā jau bija cita pasaule, kādu no zemes nevarēju pat iedomāties.
Spārni pēcāk deva tik daudz iespaidu, tik daudz lietu ieraudzīju no jauna un tas bija laiks, kad es tā pa īstam iemīlēju aviāciju," atceras Kairis.
"Toreiz man bija 14 gadu un tālāk soli pa solim es nonācu Viļņā, kur es daudz laika pavadīju pie lidostas – sēdēju un skatījos uz lidmašīnām, kā tās paceļas un nolaižas. Tad es sāku domāt par to, kas notiek tālāk, kad viņas ir pacēlušās. Toreiz es domāju, ka tas ir līdzīgi kā ar autobusu – vadītājs vada lidmašīnu. Toreiz tā bija mana vēlēšanās. No agras jaunības biju saistīts ar tehniku – motocikliem vai kādām citām tehnikas vienībām. Es iesniedzu dokumentus, lai kļūtu par pilotu, bet Lietuvā nebija aviācijas skolu – krievu laikos aviācijas sektors tika teju vai iznīcināts. Cilvēki, lidmašīnas, dizaineri, rūpnīcas… visu krievi iznīcināja," nosaka Kairis.
Sākums – Kauņas aeroklubs
Aviācijas skolā Jurģis kļuva par aviācijas inženieri, jo pilota profesija toreiz skaitījās ļoti prestiža un priekšroka tika dota esošo pilotu dēliem. Atgriežoties mājās, viņš sāka strādāt par aviācijas inženieri, kā arī pilnveidoja savas pilota prasmes Kauņas aeroklubā, no kura arī sākās Jurģa stāsts pretī vairākiem pasaules čempionātiem un aerobātikai.
"Manu izvēli izdarīja progress, ko redzēju apkārt. Divu gadu laikā es nokļuvu Lietuvas nacionālajā izlasē un sāku izcīnīt medaļas – tas bija kaut kas neticams. Vēl pēc gada padomju čempionātā es izcīnīju sudraba medaļu vienā no programmām. Toreiz padomju treneris mani uzaicināja savienības komandā. Tas viss notika trīs gadu laikā.
Tad es sāku strādāt tieši uz šo sporta veidu un tas kļuva interesants. Es neticēju, ka viss var būt tik interesanti.
Un visam klāt nāca arī liels risks un briesmas – lidmašīnas lūza, tās bija ļoti sliktā stāvoklī. Piemēram, Jakovļeva dizainētās lidmašīnas nevarēja nolidot vairāk par 100 stundām. Lūza spārni. Toreiz es sāku domāt, kā vērst visu pa labu – risks bija pārāk liels ne tikai man, bet arī maniem draugiem. Un tad mēs sākām strādāt pie idejas par jauna modeļa lidmašīnas izveidošanu. Un tā lidmašīna ir šeit! Tas ir mans darbs. No sākuma līdz beigām," saka Jurģis.
Kopā Jurģis piedalījies trīs modeļu radīšanā, bet tieši Sukhoi "SU-31" lidmašīna ir tā, kas spēj izdarīt visvairāk – tai ir ideāla aerodinamika, manevrēšanas spējas, kā arī tā ir ļoti izturīga un spēj izturēt lielu gravitācijas spēku. Un, kā saka pats pilots, tad to salauzt var tikai trieciens zemē.
"Kad beidzām darbu pie šī dizaina, uzsākām darbu pie jaunas lidmašīnas izveides, bet toreiz Krievijā un Maskavā nevienam to vairs nevajadzēja, un projekts tika apturēts. To nozaga. Tā arī lidmašīna netika uzbūvēta," nosaka Jurģis.
Īpašs lidojums 1999.gadā piesaista plašu pasaules uzmanību
Laikā, kad Kairis jau bija 10 kārtējais pasaules čempions, notika viens no lidojumiem, par ko Jurģis runā ar īpašu lepnumu – lidojums zem tilta Kauņā, lidmašīnai esot otrādi. Tas notika 1999. gadā un piesaistīja plašu pasaules uzmanību.
"Lidojums zem tilta, lidmašīnai esot otrādi. Tas notika 2. septembrī. Jūs nevarat pat iedomāties, cik liela bija interese.
Šis pasākums kļuva par 4. punktu manā plānā, jo es soli pa solim tam gatavojos. Esmu izlidojis zem visiem Viļņas tiltiem, to parādot tiešraidē televīzijā. Tas notika 1999.gadā, kad nāca jauns gadsimts. Pēdējais posms bija šis apgrieztais lidojums zem tilta. To klātienē vēroja ap 300 000 cilvēku. To redzot un redzot, ka visa Kauņas pilsēta apstājās… Interese, televīzijas interese, arī Mika Hakinens atbrauca ar privāto lidmašīnu un savu F1 formulu novietoja uz tilta. Tas bija kaut kas… 300 000 cilvēku vienkopus skatās, kā viens pilots veic lidojumu," atceras Jurģis.
Neskatoties uz cienījamo vecumu, Jurģis joprojām veic ļoti sarežģītus manevrus gaisā. Kamēr cilvēkiem, kas vēro šovu aizraujas elpa, tikmēr pilotam visa uzmanība jāvelta tam, lai neavarētu.
"Grūtākais ir uztaisīt gaisā J burtu. Lidojot vertikāli pret zemi, lidmašīna veic divus apgriezienus sekundē. Piemēram, no 1,5 kilometru augstuma. Protams, vari doties arī augstāk, bet tad būs vairāk apgriezienu. No divu kilometru augstuma iespējams veikt vairāk nekā 20 apgriezienus. Lidmašīna veic divus apgriezienus sekundē un visa apkārtne kļūst plakana kā pankūka. Tu neko neredzi, bet tev šie punkti ir jāsajūt. Lidojot nevari izdarīt kā balerīna un paskatīties, kur atrodies. No saviem manevriem es nezinu nevienu citu tik grūtu, kā arī tādu, kas piesaistītu tādu uzmanību.
Tas ir sarežģīts manevrs, bet reizē tas ir mans firmas manevrs, jo gaisā tiek veidots J burts. Citi to sauc par korķviļķi.
Lidmašīna ļoti ātri griežas pilnā jaudā uz priekšu. Tas ir kaut kas! Pēcāk sekoja kobras. Sākotnēji tās tika izpildītas augstu – puskilometra vai kilometra augstumā drošības dēļ. Es kobru izpildīju un toreiz es biju pirmais, kas to dara, lidmašīnas aste bija aptuveni 5 metrus no zemes. Pēcāk arī ir veikti lidojumi, kur lidmašīnas aste ir mazāk par metru no zemes. Šie šovi ir, lai parādītu, ko pilots ir spējīgs izdarīt, kā notiek plānošana, kā notiek lidmašīnas izmantošana, kā tiek izmantots ātrums.
Tagad šis kobras manevrs ir viens no maniem šova elementiem. Publikai tas ļoti patīk.
Šie manevri parādīja aerodinamikas spēju un pārsteidza daudzus visā pasaulē. Tas nav lēts hobijs, arī lidmašīnas kaut ko maksā. Visam jābūt organizēti. Es nezinu, ko teikt par šiem gadiem, bet man joprojām patīk lidot, bet vairs nepiedalos sacensībās. Man pietiek, savas ambīcijas esmu apmierinājies," atzīst 71 gadu vecs pilots.
Par avārijām runā negribīgi
Ja viena aerobātikas puse ir šovi, kas aizrauj elpu publikai, tad otra daļa ir tā, kas aizrauj elpu pilotam.
Par avārijām Jurģis runā negribīgi, jo nevēlas domāt par šīm situācijām.
Viņš nosaka, ka ir laimīgs, jo nav lauzts neviens kauls.
"Esmu pieredzējis, ka lidmašīna pilnā ātrumā triecas pret zemi un man nav nekādas kontroles, bet es esmu dzīvs. Tas notika Vācijā pēc propellera testa. Eļļas sistēma nebija gatava, beidzās jauda, un lidmašīna sāka krist. Es redzēju to vietu, kur man vajadzētu nokrist, bet tad es veicu kobras manevru, un lidmašīna avarēja uz vēdera," stāsta Jurģis.
"Otra lieta, par kuru varu pastāstīt, saistās ar testa lidojumiem. SU-26 testējām 1984.gadā un toreiz pacēlos no Maskavas, bet nosēsties vajadzēja Brjanskā. Pusceļā es saprotu, ka lidmašīnā nav degvielas. Sistēma nebija testēta, un degviela kaut kur pazuda. Man nebija degvielas, dzinējs apstājās, un es veicu avārijas nosēšanos kaut kādā purvainā vietā. Lidmašīna trāpīja tādā kā ezerā ar degunu. Tā kādu brīdi stāvēja un domāja, uz kuru pusi krist. Kā redzi, esmu šeit, jo viņa nokrita uz pareizo pusi," stāsta Jurģis.
"Pēdējā avārija, par ko stāstīšu, atkal saistās ar jūru. Lidmašīnas dzinējs apstājās, kad biju virs jūras. Es ar izpletni izlēcu no kilometra augstuma, un man bija jāpeld aptuveni trīs stundas, lai es izdzīvotu," nosaka Jurģis.
